Vai Melns tiešām ir Melns? 04.06.2016

Šobrīd strādāju sociālajā jomā ar klientiem, un katru dienu redzu dažādus cilvēku stāstus- visbiežāk ar “-“ zīmi, pēc klientu stāstītā. Vēlos dalīties savā pieredzē par kādu notikumu divās ģimenēs.

Vēss un auksts ziemas vakars… saņemu zvanu, ka adresē (…..) tiek lietots alkohols un atrodas mazi bērni. Kopā ar kolēģiem dodamies uz notikuma vietu – viss kā filmā – divas ģimenes vienā dzīvoklī, vecāki pamatīgā alkohola reibumā, vairāki mazi bērni vieni dzīvojās uz dīvāna… viena no mammām vēl cenšas zīdīt savu nepilnus gadus veco bērniņu. Pārbaudes, pārbaudes, sarunas…. viena mamma vēl cenšas man stāstīt, ka “nav jau tik traki”, un vispār…. “tā otra kaimiņiene pati atnākusi”… klausījos dažnedažādas versijas, solījumus un apņemšanos NEKAD VAIRS TAS NEATKĀRTOSIES!

Manu uzmanību piesaistīja otra mamma, kas saviem pārējiem bērniem (asarām acīs) no sirds lūdza piedošanu. Es skatījos un pie sevis nodomāju: “Re, cik gudra mamma, šobrīd viss viņai “jūk un brūk”, bērni tiks aizvesti uz krīžu centru, bet viņa tiešām no sirds lūdz viņiem piedošanu. Re, kā “lielās sāpēs un atklāsmē” cilvēks atveras piedošanai! Un, vai viņa saprot, ka šī ir “Dieva dota dāvana”, viņai augt un mainīties? Vai viņa sajūt, ka šī situācija “nevis jūk un brūk”, bet būs kā atspēriena punkts skatīties uz dzīvi citām acīm? Mīlestības un pateicības pilnām?”

Kad pieklusa dakteru, policistu un speciālistu duna – visus bērnus nogādājām krīzes centrā. Nākamajā dienā abas mammas izteica vēlmi palikt kopā ar saviem bērniem – iebildumu nebija. Tad sākās mans darbs ar abām ģimenēm krīžu centrā. Sākumā bija sarunas ar mammām, bērniem…. katra stāstīja savu versiju, savas sajūtas, savas bailes. Katra pārdzīvoja, bēdājās, tomēr vēlējās atgriezties mājās – mājās ar bērniem.

Pirmā mamma sākumā bija atvērta darboties, atvērta sadarbībai… tikai līdz praktiskām darbībām nesanāca laika – “te roka paslīdēja” kaut ko nočiept kādai citai mammai, te atkal “mēs” nesaprotam viņas situāciju un nerisinām viņas vietā…

Otrā mamma sākumā bija “aizvērusies, noslēgusies” un nevēlējās atklāties… respektēju, tomēr cītīgi strādāju tālāk….

Katru nedēļu braucu pie mammām un runājos – stāstīju, rādīju, zīmēju visu ko māku, lai mammām pasacītu, ka “šī grūtā situācija patiesībā ir liela Dieva dāvana”, no kuras viņas abas var mācīties – var mācīties pieņemt Dieva lēmumu, mācīties paskatīties uz šo notikumu pozitīvi, mācīties izprast savas mācības… mācīties piedot, mācīties mīlēt, un sākt darboties…

Pirmā mamma uzklausīja, tomēr slīka grūtsirdībā, vainojot visus citus savās likstās. Kad kopā ar kolēģi vadījām atbalsta grupu alkohola atkarīgajiem (kur katru nedēļu 2 mēnešus piedalījās arī šīs mammas), šī mamma mazliet “atplauka”, tomēr neticēja Dievam, nespēja noticēt, ka Dievs viņai var palīdzēt, neticēja, ka pati sev var palīdzēt… neticēja nekam.

Otrā mamma arī “atplauka”, atklājās, sāka saredzēt “+” visā grūtajā stāstā, pieņēma un izprata manis stāstīto – manas mācības, manas kļūdas, manu “celšanos” – teica, ka MĒĢINĀS! Tad notika ilgais sevis izzināšanas ceļš… mūsu sarunas, meditācijas, mandalu zīmēšana, lūgšanu pārrunāšana, mācību izprašana un piedošana, Dievišķo Likumu izpratne … mamma sāka pati praktizēt, jo laika viņai bija daudz.

Pēc diviem mēnešiem, kad beidzās atbalsta grupa, manā priekšā sēdēja divas mammas – viena bēdīga, raudulīga, jo vēl arvien dusmojās, staigāja iekaisušām mandelēm un sāpošu kaklu … otra – starojoša, priecīga par šo situāciju, kas “viņai pavēra citu skatu uz dzīvi”, mācījās mīlēt sevi, savus bērnus… un savu vīru, kas atradās ārzemēs.

Kad pienāca diena, un speciālisti lēma par bērnu atgriešanos/ neatgriešanos ģimenē, pirmā mamma devās dzīvot uz citu novadu… bērni nonāca citā gādīgā ģimenē, bet otrai mammai vīrs pašā svarīgākajā tikšanās reizē atnāca pamatīgā alkohola reibumā. Tajā reizē bērnus ģimenei neatdeva – viss turpinājās tālāk. Turpinājās mans darbs krīžu centrā, turpinājās viņas ceļš pašai pie sevis… pēc šīs sēdes mamma teica, ka ir pateicīga, ka viss tā notika… nepārstāja mīlēt savu vīru… tas nebija viegli. Brīžiem jau viņa teica, ka šķirsies, lai tikai bērni būtu mājās. Turpinājās mūsu sarunas par ģimeni, par vīriešu un sieviešu lomu ģimenē, par “mīlestības avotu”, kas ir tikai sievietei, par brīnumiem, kurus tikai viņa spēj piepildīt! Runāju par karmu, kuru uzņemsies, ja šķirs laulību, runājām par situāciju, kas nerisināsies no viņas aizbēgot… jautāju pavisam tieši: “Vai Tu mīli savu vīru?” Viņas atbilde bija skaidra – “Jā!”  “Tad mēs darbosimies tālāk, mācīsimies tālāk – lai notiek Dieva prāts! Mums ir jāmācās paļauties no visas sirds!”, es viņai teicu.

Pēc neilga laika sievietes vīrs devās projām peļņā uz ārzemēm – viņai atļāva doties mājās kopā ar bērniem.

Pēc ziemas pienāca pavasaris, un sieviete nepārstāja mācīties… viņa katru nedēļu brauca pie manis uz konsultācijām darbā – turpinājām iesākto darbu, turpinājām mācīties! Sieviete “sūtīja mīlestību vīram un bērniem pa mīlestības vadiņu”, kā es mācīju, lasīja visus rakstus, ko viņai kopēju no domatajs.lv, cītīgi strādāja ar piedošanu saviem tuviniekiem, praktizēja lūgšanas un meditācijas.

Sieviete pati izrādīja iniciatīvu piedalīties vēl vienā atbalsta grupā, (ko mēs rīkojām vecākiem), pati piekrita bērnus vest uz jauniem pulciņiem… un laiku pavadīt kopā. Pienāca diena, kad vīrs brauca atpūtā uz Latviju – mēs atkal turpinājām strādāt ar bailēm, piedot tām un izprast tās; mācījāmies nesatraukties par lietām, kas nav vēl notikušas; mācījāmies “nefantazēt sliktos scenārijus”, bet mīlēt no visas sirds… ļaut Dievam darīt savu darbu. Sievietes mīlestības avots bija vaļā …viņa gaidīja dienu, kad vīrs būs mājās!

Viņa aizbrauca viņam pakaļ uz lidostu, atveda mājās… un savu sakāmo sāka, nevis ar :”Kāpēc Tu atkal “smaržo?”, bet gan – “Cik es esmu priecīga un laimīga, ka Tu esi mājās!” Sievietes “eksāmens” nebija nemaz tik viegls… vakarā, pirms gulētiešanas, viņa lūdz Dievam palīdzību sarunā ar vīru, jo kaut ko tādu viņa runās pirmo reizi mūžā. Pienāca rīts… un vīrs pats piedāvāja kopā ar sievu iet pastaigāties. Viņa saņēma drosmi un sāka runāt – gan par savām sajūtām, gan par prieku un kopīgiem bērniem, gan par piedošanu, ka neprata viņu mīlēt bez nosacījumiem, neprata saredzēt savas kļūdas. Vīrs visu uzklausīja… tad sievu aizveda uz visskaistāko vietu zemes virsū, kas abiem bija mīļa un tuva – ezeru ar diviem gulbīšiem tajā…

Kad viņa pēcāk atbrauca pie manis uz konsultāciju, viņai bija tikai viens sakāmais: “Es nezinu, ko ar to visu prieku tagad darīt? Es nezinu, vai tas nav sapnis? Kā tā var būt, ka viņš vairs nevēlās piedzerties? Man ir bail, ka tas viss pazudīs”. Mēs ilgi runājām par bailēm, kas atkal piezogas, par ceļu, kas jāturpina! Teicu, ka Dievs jau nekādas garantijas mums nedod. Mēs neviens nezinām, “kāds eksāmens” mūs gaida… iedrošināju un aicināju ticēt! Vīrs mājās bija vairākas nedēļas… sieviete kādā citā konsultācijā teica: “ Ziniet, mans vīrs teica tā – ja es te braucu “uz šo sektu”, lai es turpinu braukt, jo viņš nesaprot, kas ar viņa sievu ir noticis. Viņš nespēj noticēt, ka ģimenē šobrīd viss ir labi – tā nav bijis nekad!” Mēs darbu ar sievieti turpinājām… vīrs atkal aizbrauca peļņā – bija ģimenē asaras, tomēr sieviete savu vīrieti mīlēja no visas sirds! Pagāja pāris nedēļas… un sieviete konsultācijā teica: “ Ziniet, vakar mājās atbrauca mans vīrs! Ne zvanīja, ne brīdināja- ar puķēm un smaidu bija mājās!” Pārrunājām “jauno situāciju” un sieviete teica :” Dievs nu gan ātri dod “eksāmenus” –tikko vienu nokārtoju, jau otrs klāt! Vīrs vairs nemaz nevēlās braukt projām, kāpēc tā?” “Vai Jūs vēlētos braukt projām no mīloša, dodoša, smaidīga un priecīga vīra svešumā?”, es taujāju. Viņa saprata un pieņēma vīra lēmumu.

Šobrīd mūsu sadarbība turpinās… un sievietei priekšā jauns “eksāmens” – kā būt kopā laimīgai, mīlošai un priecīgai katru dienu, kad vīrs ir līdzās???? Tā vien šķiet, ka tas ir viegli… nu nē… tas ir tāpat kā mācīties staigāt, vai lasīt… atkal jāmācās viss no jauna, jo šādas prasmes nebija bijušas nekad.

Ar šo pieredzi vēlējos aicināt it visā saskatīt krāsaino, atšķirīgo un pozitīvo! Zinu, ka visam jābūt līdzsvarā – tāpēc nebaidieties redzēt krāsas savā ikdienā! Nebaidieties skatīties uz dzīvi pozitīvi! Un arī tad, ja “viss tiešām ir melns”… vienalga meklējiet krāsas, vienalga meklējiet pozitīvo!

Autore: Arta