Vai mums jādomā ko un kā runājam? 09.03.2018

Amanda jautā: Jau ilgi ticu tam, ka vārdam, ko sakām, ir ļoti liela ietekme uz cilvēku, tāpēc ikdienā piedomāju pie tā, lai pareizi formulētu savu domu un rūpīgi izvēlos vārdus, ko teikt. Tomēr pēc neseniem notikumiem pamanīju, ka man apkārt ir vairāki tuvi cilvēki, kuri vārdu neuztver tā, kā es, tāpēc bieži sanāk, ka šo cilvēku teiktais mani ļoti sāpina tieši izvēlēto vārdu dēļ, pat ne tik daudz domas dēļ. Sajūta, ka viņi runā, nedomājot kā tas izklausās citiem vai kā tas varētu tikt uztverts. Vienkārši izlādē emocijas ārā ar jebkuru vārdu, kas pagadās pa ceļam. Kāpēc es tik ļoti esmu pieķērusies vārdiem un kāpēc nevērīgi formulēta doma spēj mani tik ļoti sāpināt? Ko tas man māca? Vai vārdam ir spēks, vai vairāk jāklausās cilvēkos ar sirdi? Vai mums jādomā ko un kā runājam?

Elvita Rudzāte atbild: Vārdam patiešām ir ļoti liels spēks. Vārds ir enerģija, kas nekur nepazūd un saglabājas Visumā. To Amanda jau ir sapratusi iepriekšējo dzīvju laikā, tāpēc šajā dzīvē viņu ļoti satrauc neapdomīgi izteikti vārdi.

Cilvēkā vairāk ir jāklausās ar sirdi, jo ne vienmēr cilvēks saka to, ko domā, bet bieži to, ko grib dzirdēt. Piemēram, man bija iespēja aprunāties ar pusaudžiem, kur viens no pusaudžiem teica muļķīgus vārdus. Es ar sirdi jutu, ka viņš tā nedomā, bet mēģina tikai sevi demonstrēt pārējiem pusaudžiem. Man bija iespēja ar šo pusaudzi aprunāties un jautāt, kāpēc viņš teica nepatiesus vārdus. Viņš apstiprināja, ka tādā veidā mēģinājis piesaistīt vienaudžu uzmanību. Viņā bija ļoti lielas bailes “mani nemīl”, tāpēc arī mēģināja piesaistīt sev uzmanību nepareizā veidā.

Gudrs ir cilvēks, kas domā, ko un kā runā, bet no pieredzes varu teikt, ka dažkārt man izsprūk vārdi, kurus vēlāk nožēloju, ka esmu pateikusi. Tie ir bijuši patiesi vārdi, bet ne vienmēr klausītājiem patīkami. Kad esmu šīs situācijas analizējusi, tad esmu nonākusi pie secinājuma, ka tajā brīdī ir bijusi sajūta, ka tu pats nerunā, jo prāts jau kontrolē to, ko tu runā, bet tajā brīdī sajūta tāda, ka vārdi neklausa prātu. Tie, protams, ir atstājuši negatīvu iespaidu uz klausītājiem un kāds noteikti izdarīja secinājumu, ka man neuzticas vai nevēlas turpmāk manī klausīties. Es sapratu, ka tā bija vairāk mācība šim cilvēkam nekā man, jo šis cilvēks izdarīja secinājumus, klausoties tikai vārdos, neredzot manu sirdi. Tā ir tāda kā attīrīšanās, kad no tevis dabiskā veidā novēršas tie cilvēki, kuriem labāk ir novērsties nekā būt kopā ar tevi. Tomēr tas nav attaisnojums man. Pievērst īpašu uzmanību vārdiem, ko saku, ir viena no mācībām, kas ir jāapgūst tieši man.

Lai Amanda saprastu savu neapgūto mācību, kāpēc viņu tik ļoti satrauc citu cilvēku neapdomīgi izteikti vārdi, viņai ir jāatceras iekšējās izjūtas, ko viņa juta brīdī, kad nonāca situācijā, kad kāds teica neapdomīgus vārdus. Tur slēpjas viņas neapgūtā mācība.