Vai mūs ietekmē tuvinieku dusmas? 30.12.2015

Ieva jautā: Meklējot atbildes, rodas arvien vairāk jautājumu. Mana mamma netiek galā ar dzīves pāridarījumiem, ir ļoti depresīva, negatīva un, ja kas nav tā, kā viņai šķiet pareizi – dusmīga. Dusmas izpaužas gandrīz katru dienu. Es nemāku viņai palīdzēt. It kā saku, ka jādomā gaišas domas, ka dusmas tikai vairo tavas slimības, bet viņa mani nedzird. Vai tās dusmas, ko viņa izpauž ietekmē arī manu un dēla dzīvi? Taisnības labad jāsaka, ka man pašai nedusmoties uz mammu ir grūti, jo tas negatīvisms mani kaitina.

Elvita Rudzāte atbild: Mūs ietekmē viss, kas ir mūsu apkārtējā vidē – gan labais, gan sliktais. Taču neaizmirsīsim, ka mācāmies mēs caur slikto, tāpēc mums ir nepieciešams sastapties ar slikto. Ievai ir jāmācās pašai uz dzīvi raudzīties pozitīvi un jāizprot savas neapgūtās mācības. Ja viņai tas labi izdosies, tad viņas māte mācīsies no viņas, ka var dzīvot arī savādāk. Vislabāk ir mācīt ar savu piemēru nevis vārdiem. Ja Ieva runās par pozitīvo, bet pati būs negatīva, tad vārdiem nebūs nekādas jēgas.

Ievai ir dēls, kas skatās kā uzvedas māte un vecmāmiņa. Viņš arī neapzināti vēlas izprast šo mācību, tāpēc īpaši svarīgi viņam ir redzēt pozitīvu piemēru, kuru var dēlam parādīt tikai viņa māte, jo vecmāmiņa tam nav vēl gatava. Ja dēls redzēs divus atšķirīgus piemērus, tad viņam būs izvēle, kuram piemēram sekot. Ja abas sievietes būs negatīvas, tad dēls var apgūt mācību tieši pārmēru lielās negatīvās enerģijas dēļ, t.i., pārmēru sliktais rada labo, bet var arī būt pretēji, dēls uzskatot ka tā dzīvo visi, var sekot savas mātes un vecmāmiņas piemēram līdz dzīvē pats sastapsies ar attiecību problēmām vai vispār izvēlēsies būt par geju, jo pārāk baidīsies no sieviešu negativitātes.