Es iegrimu zināmās pārdomās pēc internetā sastapta raksta par jaunu meiteni, kurai liktenis nebija lēmis ilgi dzīvot, kas viņas vecākus nostādija jautājuma priekšā: “Ļaut savas meitas orgānus nodot cilvēkiem, kuriem tie vēl var noderēt?” Vecāki lēma par labu tam, rakstā turpinot runu par sastapšanos ar izglābtajiem cilvēkiem, emocijām un pateicību.
Es atskārtu, ka man nav it nekādu pretenziju orgānu ziedošanai, ja mans liktenis pavērsīsies citādāk no ieplānotā. Man pat ir doma doties uz PMLP ar iesniegumu par atļauju izmantot manus orgānus nāves gadījumā.
Tomēr papētot šo tematu sīkāk man pārdomas raisīja citu cilvēku viedokļi un pat medicīnas studentes viedoklis, ka ārsti necīnoties par tavu dzīvīnu, ja zin, ka vieglāk to būs izdarīt citiem ar tavu palīdzību. Es saku godīgi, ka man nav patiesi pretenziju manu orgānu izmantošanai, ja man dienas šai iemiesojumā būtu beigušās, bet esmu kategoriski pret, ja ar šādu iesniegumu radītu kādam interesi manas dienas skaitīt. Zinot skumjo faktu par Latvijas korupciju, kura diemžēl neapšaubāmi pastāv. Par savtīgiem cilvēkiem un galu galā reizēm klātesošu medicīnas personāla vienaldzību. Man nav īsti skaidrs kā rīkoties.
Es jūtu, ka patiesi vēlos palīdzēt citiem šajā jautājumā, ja es neradu savtīgas intereses citiem.
Kā Jūs to novērtējat? Manuprāt, vienkārši jātic, ka Dievs neļaus nelaikā man pieskarties, un ja tomēr ļaus, tad tas jau būs karmisks jautājums. Tomēr atzīstu, ka mans apziņas līmenis nav tik ļoti augsts, lai vienkārši uzticētos, ka šādā veidā es neradu apdraudējumu sev.
Elvita Rudzāte atbild: Es neesmu tik sliktās domās par mūsu ārstiem, un nedomāju, ka viņi kaut kādā veidā varētu veicināt dzīvotspējīga cilvēka fizisko nāvi tikai tāpēc, ka viņš ir parakstījis dokumentus ziedot savus orgānus savas nāves gadījumā.
Protams, es arī esmu redzējusi mākslas filmas, kur negodprātīgi ārsti ievilina slazdos jaunus cilvēkus un tirgojas ar orgāniem, bet es neesmu dzirdējusi, ka mūsu valstī būtu šāda problēma. Tomēr es nevaru izslēgt varbūtību, ka arī mūsu valstī ir negodprātīgi ārsti, kas sadarbojas ar noziedzīgām struktūrām.
Ja cilvēkam ir bailes nokļūt noziedzīgu struktūru interešu lokā, tad nevajag izaicināt savu likteni. Cilvēks, kas baidās, nespēs mierīgi dzīvot, viņam būs grūti uzticēties mediķiem, kas savukārt var radīt sliktas sekas, piemēram, brīdī, kad cilvēkam tiešām ir nepieciešama medicīniska palīdzība ar ķirurģisku iejaukšanos, slimnieks var atteikties no palīdzības tikai aiz bailēm, ka ārsti neveiks godprātīgi savu darbu.
Bailes ir tumsas spēku ierocis un tās patiešām piesaista nelaimi. Tāpēc mans ieteikums Raivo ir strādāt ar savām bailēm un no tām atbrīvoties, jo tās noteikti izpaužas arī citās jomās, ne tikai šajā par kuru Raivo radās jautājums.