Vai novēršoties no Dieva cilvēkam dzīvē sākas visādas dzīves nebūšanas? 14.07.2015
Dace jautā: Vai novēršoties no Dieva cilvēkam dzīvē sākas visādas dzīves nebūšanas? Bērnībā es tādu Dievu nezināju un tikai gatavojoties
kristībām par viņu ko uzzināju. Es zinu, ka Dievs ir mūsu sirdīs. Dažreiz, pārdomājot savu dzīvi, es nonāku pie secinājuma, ja pārtraucu domāt un lūgt Dievu, tad man dzīvē sākas nebūšanas, bet tiklīdz es atkal pievēršos Dievam un domās nožēloju, ka nebija vēlēšanās vai arī brīva laika priekš Dieva, tad atkal viss it kā sāk uzlaboties. Bet, vērojot citu dzīvi, un klausoties viņu dzīves stāstos, man rodas šaubas, ka Dievs pastāv tikai ka ilūzija un tas, ka manā dzīvē ir gan kāpumi, gan kritumi ir tikai manis pašas vaina. Lūdzu, palīdziet man izprast pareizo atbildi.
Elvita Rudzāte atbild: Es piekrītu Dacei, ka mēs paši esam vainīgi pie savām dzīves nebūšanām, jo tas, kas ar mums notiek tagadnē, ir pagātnē radītās negatīvās enerģijas sekas. Dievs ir mīlestība un brīvība, kas nekad mums nevēlēs ļaunu.
Jo vairāk cilvēks attālinās no Dieva, jo Dievs ļauj cilvēkam izbaudīt iluzorās pasaules labumus, t.i., dod iespēju viņam daudz nopelnīt, baudīt dažādas baudas par ko cilvēks ir sapņojis. Dievs zina, ka cilvēks baudot materiālos labumus nebūs laimīgs, tāpēc gaida, ka cilvēks pats nonāks caur savu pieredzi pie šīs atziņas un meklēs atpakaļ ceļu pie Dieva. Agrāk vai vēlāk tas notiks, to Viņš zina, tāpēc Viņš ir pacietīgs un gaida.
Nebūšanas dzīvē piemeklē cilvēkus gan tos, kas tuvojas Dievam, gan arī tos, kas attālinās no Dieva. Tiem, kas tuvojas Dievam nebūšanas ir eksāmeni, caur kuriem Dievs pārbauda cilvēka ticību Viņam, dod iespēju pielietot praksē apgūtās dzīves gudrības, bet galvenais pārbauda cik lielā mērā cilvēks paļaujas uz Dieva gribu.
Tiem, kas attālinās no Dieva, nebūšanas ir kā modinātāja pulkstenis, kas pamodina cilvēku no iluzorās spēles. Tālāk ir cilvēka izvēle jeb brīvā griba, ko darīt tālāk, vai turpināt spēlēties ar materiālajiem labumiem vai atgriezties pie Dieva. Jo tālāk cilvēks attālinās no Dieva, jo smagāki pārbaudījumi nepieciešami, lai cilvēku pamodinātu. Tāpēc attālināšanos no Dieva sauc par ciešanu ceļu, kurš vienalga kaut kad, ja ne šajā dzīvē, tad kādā no nākamajām dzīvēm kļūs tik neciešams, ka cilvēks sev uzdos vienkāršu jautājumu: “Kāpēc ar mani tas notiek?” Tajā brīdī cilvēks jau būs pagriezis vaigu Dieva virzienā un sāks pārdomāt par Viņa eksistenci.
Savukārt tuvošanos Dievam sauc par mācību ceļu, kurš nav tik grūts un sāpīgs kā ciešanu ceļš. Lai arī cilvēki, kas tuvojas Dievam sastopas ar ļoti nopietniem dzīves pārbaudījumiem, viņu ticība un paļaušanās uz Dievu, dzīves gudrība ļauj viņiem pārvarēt šīs grūtības daudz vieglākā formā nekā tiem cilvēkiem, kuri saskaras ar līdzīgām problēmām, bet ir neticīgi.