Vai pareizi Dievu atdalīt no valsts? 03.03.2023

Kāds vīrietis man atsūtīja ziņu uz portālu Domātājs.lv, ka pasaulē ir cilvēki, kas domā un cilvēki, kas tic Dievam. Ja es pareizi uztvēru viņa domu, tad viņš uzskata, ka tie, kas tic Dievam, tie nedomā, un otrādi – tie, kas domā, tie netic Dievam.

Protams, šāds secinājums rada smaidu, bet ne izbrīnu. Šobrīd pasaulē sāk parādīties jauna problēma, kura agrāk nebija tik izteikti novērota, ka intelektuāli attīstīti cilvēki spēj izdarīt prātam neaptveramus noziegumus.

Tāpat rodas jautājums, vai tie intelektuāli attīstītie cilvēki, kuri nogalina citus cilvēkus, visi to izdara prāta aptumsuma brīdī? Mēs zinām, ka tā tas nav. Bieži motīvs slepkavībai ir manta, nauda, vara, greizsirdība utt. Kāpēc intelektuāli attīstīti cilvēki ar prātu nesaprot, ka citu cilvēku nogalināšana ir smags noziegums? Atbilde – tāpēc, ka prāts nejūt sāpes. Sāpes jūt dvēsele, bet dvēseles eksistenci noliedz tie, kas netic Dievam.

Izglītības sistēmā liels uzsvars tiek likts uz skolēnu intelektuālo attīstību, bet garīgā attīstība jeb dvēseles attīstība ir atstāta novārtā. Skolēni neizprot – vai tiešām Dievs pastāv, vai pastāv Smalkais plāns utt. Daudzi skolēni domā, ka Dievs ir pasaka. Dieva noliegšana novedusi pie tā, ka intelektuāli attīstīts cilvēks kļūst cietsirdīgs.

Kā attīstās cietsirdība? Tā attīstās no skumjām. Jo iekšēji cilvēkā ir vairāk skumjas, jo ārēji cilvēks ir cietsirdīgāks. Un otrādi, jo ārēji vairāk cilvēks izrāda skumjas, jo iekšēji viņš ir cietsirdīgāks. Mīlestības trūkums ir visas vardarbības pamatā, bet patiesa mīlestība ir kaut kas augstāks, ko nespēj izprast cilvēka prāts, kas netic Augstākā Saprāta eksistencei.

Lai atbrīvotos no skumjām, ir jāapgūst Dievišķā zinātne jeb Lielo Skolotāju dotā Mācība, kuru mums caur dažādiem praviešiem un sūtņiem ir devis Dievs. Nelaime tā, ka šobrīd izglītības sistēmā, šis jautājums ir nolikts malā, kas ilgstošā termiņā jau rada nopietnas sekas – cilvēki kļūst cietsirdīgāki gan darba attiecībās, gan ģimenē, gan sabiedrībā. Visi redz, ka vardarbība izglītības iestādēs izplatās. Ierēdņi strādā pie vadlīnijām pedagogiem un vecākiem, lai cīnītos ar vardarbības problēmu izglītības iestādēs, bet tas nepalīdzēs, ja nekas netiks darīts, lai izglītotu cilvēka dvēseli, ko sauc par garīgo attīstību.

Kāds rīdzinieks bija nosūtījis plašsaziņas līdzekļiem fotogrāfiju, kur redzams, ka Rīgā Vērmaņa dārzā kāds/i bija salauzuši solu, tā vienkārši salauzuši bez iemesla, kas liecina, ka viņos ir bijušas lielas dusmas. Kāpēc demolētājos radušās dusmas? Kas viņus neapmierina dzīvē? Vai kādam ir atbildes uz šiem jautājumiem?

Es varu pateikt tikai to, ka cilvēki, kas patiesi tic Dievam, sevī izjūt mīlestību un nespēs neko tādu izdarīt. To māca arī Lielo Skolotāju Mācības, ka cilvēks, kas ir patiess, dzīvo tikumīgu dzīvi, izjūt iekšēju mieru un mīlestību, nespējot būt vardarbīgs ne emocionāli, ne fiziski ne pret vienu dzīvu būtni un visu, ko radījis cilvēks un Dievs.

Jo tālāk cilvēki attālināsies no Dieva, jo skarbāki laiki gaidāmi. Diemžēl to apliecina notikumi pasaulē – vairākus gadus atpakaļ liela daļa Eiropas sabiedrības nespēja noticēt, ka Krievija varētu sākt uzbrukumu kaimiņvalstīm. Tagad Eiropas līderi atzīst, ka Baltijas valstu brīdinājumi ir bijuši pamatoti. Krievijas-Ukrainas kara sākumā es cerēju, ka Krievijas sabiedrība iebildīs pret uzsākto karu Ukrainā, bet tā nenotika. Krievijas reliģijas līderi pat dod svētību kareivjiem. Rodas jautājums, kas tā par ticību, kas atbalsta vardarbību? Diemžēl man jāatzīst, ka pašreizējā situācija Krievijas-Ukrainas karā vēl vairāk Krievijas un citu valstu sabiedrību attālina no Dieva.

Dievs atļauj no sevis attālināties tikai līdz noteiktai robežai. Vai robeža ir sasniegta, to mēs redzēsim jau tuvākajos gados. Vēl nav par vēlu mums atgriezties pie Dieva. Ja šo izvēli izdarīs vismaz 10% pasaules iedzīvotāju, tad pasaule pakāpeniski kļūs labāka. Ja šo izvēli izdarīs 10% Latvijas iedzīvotāji, tad arī Latvijā dzīve pakāpeniski kļūs labāka. Problēma ir cita, ka lielai daļai sabiedrības ir aizspriedumi pret jēdzienu Dievs, jo neizprot, kas patiesībā ir Dievs; nezina, ka šī dzīve nav pirmā un pēdējā; neizprot, kas notiek pēc nāves utt.

Latvijā tika veiktas izmaiņas izglītības saturā, bet diemžēl šīs izmaiņas nav veicinājušas līdzsvarotu intelektuālo un garīgo attīstību. Vairāk kā jebkad agrāk pedagogiem jārēķinās ar uzbrukumiem no neapmierinātiem vecākiem, ja viņi uzdrošināsies nodarbībās ar bērniem runāt par Dievu, tikumības kodeksu utt., bet, mīļie vecāki, vai jūs esat gatavi atkāpties no saviem uzskatiem tikai tad, kad arī jūsu bērns cietsirdībā izdarīs noziegumu? Tad jau būs par vēlu, un jūs neizpratnē domāsiet, kā tas tā varēja notikt?

Man ir bijušas tikšanās ar ierēdņiem, kuri ir tik dziļā neizpratnē, kāpēc Latvijā ir tik daudz cilvēku, kam nekas neinteresē, kas veģetē uz pārējās sabiedrības rēķina? Kāpēc tik daudz negodīgu cilvēku, kas ļaunprātīgi nemaksā nodokļus, nevis tāpēc, ka nevarētu tos samaksāt? Kāpēc tik daudz cilvēku, kas izdomā krāpnieciskas shēmas, lai no valsts izkrāptu naudu? Tas viss ir tikai tāpēc, ka sabiedrības kolektīvais apziņas (garīguma) līmenis ir pārāk zems. Tas tāpēc, ka izglītības iestādēs audzināšanas darbs ir zem katras kritikas, jeb var pat teikt, ka tā praktiski nepastāv. Bet galvenais cēlonis ir tas, ka Dievs ir atdalīts no valsts.

Mums visiem ir izvēles, un mēs visi par savām izvēlēm uzņemamies atbildību. Šobrīd valstiski ir svarīgi uzņemties atbildību par sabiedrības tikumisko audzināšanu, bet tā nav iespējama, ja sabiedrība neatgriezīsies pie Dieva. Tā nav iespējama, ja Dievs un valsts ir šķirti.

Risinājums ir tikai Dieva un valsts apvienošana. Mīļie politiķi, kurš no jums būs drosmīgs to pateikt publiski un piedāvāt valstiskus risinājumus Latvijas sabiedrības kolektīvā apziņas (garīguma) līmeņa attīstībā?

Autore: Elvita Rudzāte