Dace jautā: Gribu izprast vārdu draudzība. Lieta tāda, ka jau daudz gadu apmēram 7 draudzējos ar kādu darba kolēģi. Tagad es strādāju citur, bet mūsu draudzība ar katru dienu pasliktinās. Vai darba vietas maiņa ir pie vainas vai arī attālums. Es draugus dzīvē neizvēlos, ja kāds ienāk manā dzīvē, es par to priecājos. Bet šoreiz ir tā, ka nevēlos zaudēt šo cilvēku no savas dzīves. Vai mūsu dzīves cilvēki ienāk, lai mēs gūtu kādu dzīves mācību?
Nekad vēl nebiju tik ļoti kādam pieķērusies, bet šis cilvēks vairs nevēlas manu draudzību. Ar katru reizi, kad satiekamies viņa kļūst nervoza nezinu kādēļ. Pēdējo reizi tiekoties, viņa uz mani pat sabļāva, iemesls bij – kādu laiku atpakaļ es viņai ļoti palīdzēju ar finansēm. Bet es neko viņai atpakaļ neprasu. Esmu tāds cilvēks, kurš dod atpakaļ negaidot. Es dzīvoju pēc principa palīdzēt citiem, dalīties ar to, kas tev ir. Es viņai palīdzēju daudz, bet kad pārstāju dot naudu, viņa sāka palikt citāda. Kad pajautāju vai mūsu draudzība ir tikai naudas dēļ viņa teica nē. Bet es jūtu, ka viņa melo. Naudai ir liela vara, bet es nevēlos pirkt draudzību. Šobrīd man ļoti sāp viņas attieksme, ignorēšana. Vai ar to man jāsaprot, ka labāk pārtraukt mūsu draudzību? Vai arī turpināt viņai lūgt, lai neaiziet no manas dzīves? Zinu tikai to, ka viņā ir ļoti daudz negatīvā ko es ikreiz sajūtu.
Elvita Rudzāte atbild: Dace raksta, ka viņa ir devēja, kas negaida neko pretim, bet patiesībā tā nav. Viņa gaida noteiktu attieksmi no savas draudzenes, kuru tā nesniedz. Viņa atceras, ka ir devusi draudzenei naudu, bet tas liecina, ka nauda ir dota ar aprēķinu, jo tad, kad naudu dod ar aprēķinu, tad devējs to atceras, bet ņēmējs to aizmirst jeb dusmojas, kad viņam to atgādina. Ja nauda tiek dota no sirds, tad devējs par to aizmirst, bet ņēmējs to atceras un cenšas atdot pie pirmās iespējas.
Tāpat viņa raksta, ka ir pieķērusies draudzenei, bet pieķeršanās smacē, ierobežo, tur cietumā. Draudzība ir mīlestība, bet mīlestība dod brīvību. Attiecībās ir problēmas, ja kaut viena puse jūtas ierobežota. Tieši tā jūtas Daces draudzene, tāpēc brīnīties, ka viņa vēlas atbrīvoties no Daces draudzības, nav pamata. Viss ir likumsakarīgi un šī situācija Dacei māca izprast, kas tad ir īsta draudzība, dodot savai draudzenei izvēles brīvību.
Katrs cilvēks, kas ienāk mūsu dzīvē ir mūsu skolotājs un mēs esam viņam skolotāji. Savstarpējā mijiedarbībā mēs kopā augam garā un atstrādājam iepriekšējās dzīvēs radīto savstarpējo negatīvo enerģiju.
Dace jautā: “Vai ar to man jāsaprot, ka labāk pārtraukt mūsu draudzību? Vai arī turpināt viņai lūgt, lai neaiziet no manas dzīves?”
Iesaku Dacei likt mierā draudzeni un pateikt, ka priecāsies viņu dzirdēt, satikt un komunicēt jebkādā veidā, tad kad viņa to vēlēsies.