Vai piesaistot struktūrfondus mēs nepārdodam savas dvēseles? 07.09.2016

Gunta jautā: Pašlaik ļoti populāri ir rakstīt projektus un saņemt piešķirto Eiropas naudu. Lepojamies ar visu, kas sasniegts par šo naudu, izklaidējamies pieredzes braucienos, baudām gan atpūtu, gan dažādus produktus. Manuprāt, šī sistēma ir graujoša, jo nekas netiek dots par velti. Mēs vēl nezinām, ko un cik par to maksāsim paši, nerunājot par mūsu bērniem un mazbērniem. Lai iegūtu šos “pabalstus” pārdodam savas dvēseles un esam spiesti ievērot Eiropas noteikumus šo projektu izpildē un līdzekļu tērēšanā.  Kādas ir Elvitas domas šajā sakarā?

Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka struktūrfondu izmantošana ir laba iespēja, ja tikai tos pareizi  izmanto saskaņā ar savu Sirdsapziņu, ievērojot Dievišķos likumus. Savā būtībā, ja kāds ar līdzekļiem palīdz tam, kam klājas grūtāk jeb tam, kam ir labas idejas, bet nav iespējas tās īstenot, ir labs darbs.

Cits jautājums, ja kāds palīdz savtīgos nolūkos, lai iegūtu sev padevīgus kalpus. Nesaukšu vārdā Latvijā bagātu cilvēku, kurš vienmēr palīdz ar naudu tiem, kas viņam to lūdz, bet viņš tiem saka: “Kad man būs vajadzība, tad arī tev būs man jāpalīdz.” Tā viņš sev ir nodrošinājis visos līmeņos aizsardzību un par visiem viņa likuma pārkāpumiem viņš tiek aizsargāts. Cik ilgi, tas, protams, ir cits jautājums, jo paaudzes mainās un ne visus varēs uzpirkt tā kā tas bijis iepriekš.

Vai Eiropa dodot naudu palīdzībai citām valstīm rīkojas savtīgi? Es domāju, ka nē, jo pārāk liels aparāts, lai saskaņotu savas darbības savtīgos nolūkos. Cits jautājums, ka viņi ir guvuši pieredzi, ka daudz naudas tika izkrāpta un izmantota savtīgos nolūkos, lai vairotu personisko labumu. Tieši šī pieredze ir novedusi pie lielās birokrātijas un neizpildāmām prasībām.

Piemēram, arī Sokrata tautskolai bija ļoti kārdinoša iespēja piedalīties projektu konkursā, bet es no šīs iespējas atteicos, jo izlasot MK noteikumus, kas noteica prasības attiecībā uz sasniedzamajiem rezultātiem un sekām, ja tie netiek sasniegti, sapratu, ka man ir izvēles: 1) Uzņemties atbildību par rezultātiem, kurus es nevarēšu ietekmēt, jo visus rezultātus nosaka Dievs. Tas nozīmē, ka rezultātu nesasniegšanas gadījumā man nāktos domāt kā izvairīties no sankcijām, jo naudu atgriezt atpakaļ nebūtu nekādas iespējas. Tātad rezultātu nesasniegšanas gadījumā es būtu spiesta melot, pārkāpjot Dievišķo likumu. 2) Atteikties no kārdinājuma piesaistīt naudu, lai attīstītu vērtīgas idejas. Es izdarīju izvēli – atteikties piedalīties projektu konkursā, jo vēlos dzīvot pēc Sirdsapziņas, ievērojot Dievišķos likumus. Ja es redzu, ka pastāv risks, ka nespēšu izpildīt naudas devēju nosacījumus, es atsakos no šādas naudas piesaistes. Tanī pat laikā es zinu, ka uz šo kārdinošo projektu konkursu pieteicās daudz interesentu, un man patiešām viņiem ir jautājums kā viņi spēj garantēt, ka sasniegs rezultātus, kurus viņi nespēj ietekmēt? Tas ir naivums domāt, ka viss notiks tā kā bijis līdz šim, un vēl lielāks naivums domāt, ka izdosies naudas devējiem pierādīt, ka rezultātus nevarēja sasniegt attaisnojošu iemeslu dēļ.

Tomēr ir arī projektu konkursi, kur nav tik strikti noteikumi attiecībā uz rezultātiem, kurus nevaru ietekmēt, tāpēc es vienmēr izmantoju iespējas piedalīties projektu konkursos, lai attīstītu kādas idejas. Ja manī ir šaubas vai ir pareizi/nepareizi piedalīties projektu konkursā, tad biežāk es šo izvēli atstāju Dieva ziņā, t.i., es izdaru visu, kas ir manās iespējās, sagatavoju projekta pieteikumu, bet tad saku Dievam, ja Viņš uzskata, ka mums nevajadzētu piedalīties šajā projektu konkursā, tad lai Viņš noraida mūsu projekta pieteikumu. Tāpēc es nekad nedusmojos uz projektu vērtētājiem, kas ir noraidījuši kādu manis rakstīto projektu, jo zinu, ka viņi bija tikai instrumenti Dieva rokās un iespējams mani pasargāja no nepatikšanām.

Vai piesaistot struktūrfondus mēs nepārdodam savas dvēseles? Tas ir atkarīgs no cilvēkiem, kas piesaista struktūrfondus un kā viņi šo naudas dāvinājumu izmanto. Ja viņi patiešām to izmanto sabiedrības labā, piemēram, attīstot uzņēmumu, nodrošinot cilvēkus ar darbu, tad nav jābaidās palikt kādam parādā, jo tu dāvinājumu esi atdevis sabiedrībai. Ja dāvinājums ir izmantots savtīgos nolūkos, tad gan kaut kad (šajā vai nākamajā dzīvē) nāksies atmaksāt nepareizi izmantotu naudu. Tās ir tās dzīves situācijas, kad kāds tev netaisnīgi atņem īpašumus vai naudu. Mums nekas nepieder, viss pieder Dievam, tāpēc tikai Viņš dod un ņem. Tas arī būtu galvenais, kas ir jāatceras, piesaistot struktūrfondus.