Vai starp partneriem ar atšķirīgu garīgās attīstības līmeni neveidojas konflikti? 08.04.2015
Mārtiņš jautā: Man ir jautājums par to, vai pārī, kur viens partneris jau kādu laiku iet garīgās attīstības ceļu, bet otrs to nupat ir uzsācis, var veidoties kāds līdzsvars? Jo šajā gadījumā nesabalansētas garīgās attīstības ceļš var novest pie konfliktiem un nesaskaņām (lasi: “Es jau esmu tur un tur, bet, ja Tu neesi tur, kur es tevi saskatu un nedari to, kas “man der”, tad es Tev arī nevaru neko dot un man Tu esi lieks!”). Kā sabalansēt tik dažādos ceļus pie sevis? Vai tas vispār nepieciešams un iespējams? Vai arī būtu jāvalda abpusējai izpratnei par otra “līmeni” un otra pieņemšanai “kāds viņš/a ir uz šo brīdi”?
Elvita Rudzāte atbild: Partnerattiecībās ir nepareizi salīdzināt cik kurš tālu ir ticis garīgajā attīstībā. Tas, kurš būs tālāk ticis pieņems un mīlēs dzīvesbiedru tādu kāds tas ir. Bet tas, kurš uzskatīs, ka viņš ir tālāk ticis un tāpēc vairs nespēj būt kopā ar savu partneri, diemžēl, neko nav iemācījies un ir tikai garīgā ceļa sākumā.
Daudzi cilvēki domā, ka garīgā attīstība ir tad, ja viņš lasa garīgās attīstības grāmatas, klausās garīgās attīstības lekcijas un praktizē kādu garīgo praksi. Tas ir tikai sākums, svarīgākais ir iemācīto praktizēt ikdienas situācijās. Svarīgi ir būt harmonijā neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Svarīgi ir neuzņemt un neizjust negatīvas emocijas. Svarīgi ir pret visu izjust mīlestību, līdzcietību un izpratni. Tikai tad tu vari apzināties, ka esi garīgajā attīstībā pavirzījies uz priekšu.
Pie tam ņemiet vērā, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuri par garīgo attīstību neinteresējas, bet ikdienā ievēro visus Dievišķos likumus gan savā personiskajā dzīvē, gan darbā, gan sabiedrībā. Lūk, šie cilvēki patiešām savā garīgajā attīstībā ir tikuši ļoti tālu, jo viņi dara visu ar mīlestību, nevienu nenosoda. Varbūt viņi strādā pavisam vienkāršu darbu un dzīvo vienkāršos apstākļos, bet viņi tikumību jau ir izpratuši iepriekšējās dzīvēs un šajā dzīvē ar savu piemēru parāda citiem, kuri skrien pakaļ “laimes lācim”, ka laime ir tevī pašā, ka tā nekur nav jāmeklē, kā arī to, ka neviens cilvēks nav pārāks par tevi un tu neesi pārāks ne par vienu cilvēku uz pasaules. Katrs cilvēks ir unikāls, ar saviem talantiem un īpašajām iezīmēm.