Vai tā ir karma, ko es izdzīvoju? 28.07.2017

Atis jautā: Esmu vairākas reizes noklausījies Piedošanas mācības e-seminārus par Atdzimšanas un Mācību likumu, Karmas likumu, kā arī Polaritātes un Piesaistes likumu un veicis īsu konspektu sev, lai koncepts dziļāk iespiežas prātā un ikdienā.

Par e-semināriem liels Jums paldies, prieks, ka tie ir rokas stiepiena attālumā. Esmu veicis piedošanas darbus savā dzīvē un tas man palīdz justies laimīgākam, taču ir pāris lietas, kuras es īsti neizprotu, bet tās vēl joprojām cikliski uzpeld.

Ir tā, ka dzīvoju vienā dzīvoklī ar savu bērnības draugu, kurš man ir parādījis manus trūkumus un ar dažiem no tiem esmu ticis galā. Taču šo to īsti saprast neizdodas. Esmu atzinis sev vājumu pret marihuānu un vairs ar to nedraudzējos, kā arī dzīvojot vienā dzīvoklī pamanīju, ka jāpievērš uzmanība tā tīrībai, ko arī cītīgi daru. Par to visu esmu ļoti pateicīgs Dievam, jo beidzot esmu pamanījis to, ko mana Mamma man ilgus gadus borēja un, ka viņai ir par šīm tēmām bijusi taisnība. Taču man ir grūti pieņemt drauga izvēli par narkotisko vielu tirgošanu (viņš apgalvo, ka to dara, jo nepieciešama nauda). Tā kā dzīvokli cenšos turēt tīru, mazliet sāk besīt drauga attieksme pret šiem jautājumiem, jo sāku justies jau kā mājkalpotājs. Es apzinos, ka ko līdzīgu ir pieredzējusi mana Mamma, kad dzīvoju pie viņas. Vai tā ir karma, ko es izdzīvoju? Ja citi vāca aiz manis, laiks man vākt aiz citiem? Un kā man būtu jāattiecas pret drauga izvēli iet kriminālo ceļu, jo godīgi sakot šobrīd viņa pieņemtais morālais kompass un intereses man vienkārši vairs nav saistošs, kā arī brīvā laika pavadīšana mums ir kļuvusi manāmi atšķirīga. Vai mums pienācis laiks katram iet savu ceļu, jo viņš drīkst izvēlēties kā dzīvot savu dzīvi? Arī attieksme un redzējums uz dzīvi mums ir kardināli mainījies, lai gan kādreiz bijām uz viena viļņa.

Pie reizes kā man tikt galā ar prasīgumu pret apkārtējiem cilvēkiem, šad un tad pasāp kāds no pleciem, bet es ātri vien saprotu kāpēc un sev atkārtoju – Ati, dari kā uzskati par pareizu, bet negaidi, ka tā rīkosies arī citi (lai cik loģiski tas šķiet) un lūdzu piedošanu tiem cilvēkiem, pret kuriem esmu bijis prasīgs. Es ļoti cenšos to praktizēt jau tajā momentā, kad jūtu sevī pamostamies “mācītāju”, bet šad tad viņš ņem virsroku.

Elvita Rudzāte atbild: Gaismas Skolotāja Gautama Budas 2005. gada 22.jūnija vēstījumā “Jums ir jāiet pa Augstāko Ceļu“, kas cilvēcei dots caur Lielās Gaismas Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu, ir skaidrots, ka mēs nedrīkstam neko darīt pret savu sirdsapziņu pat, ja šī atteikšanās mums rada materiālas problēmas.

Vispirms es iesaku Atim darīt visu, lai izskaidrotu savam draugam, ka nozieguma darīšana naudas pelnīšanas vārdā nav attaisnojums. Jo vairāk cilvēku aizies bojā vai sabojās savas dzīves viņa pārdoto narkotiku dēļ, jo smagāka dzīve gaida nākotnē narkotiku tirgoni. Karmas likums ir ļoti bargs, un no tā nav iespējams izbēgt, kā arī attaisnojums, ka man nebija citas iespējas nopelnīt naudu, neiztur kritiku, jo iespējas ir vienmēr, cits jautājums, ka mēs tās neredzam vai negribam redzēt. Gaismas Skolotāji saka, ka mums ir jācīnās par katru dvēseli. Atim šobrīd ir iespēja cīnīties par sava drauga dvēseli, mēģināt to izvilkt no bedres, kurā ir iekritis draugs. Vislabāk pārliecināt var ar savu piemēru. Ja viņa draugs redzēs pozitīvas pārmaiņas Ata dzīvē, tad viņš sāks interesēties kā Atim ir izdevies panākt šīs pārmaiņas.

Ja draugs tomēr neieklausīsies, tad Atim nebūs citas iespējas kā meklēt citu dzīves vietu, jo atrasties vienā telpā ar cilvēku, kurš apzināti degradējas, Atis nevarēs, ja tikai Atis turpinās garīgās attīstības ceļu un neapstāsies tajā līmenī, kuru ir sasniedzis. Protams, pašlaik viņam ir iespēja dzēst daļu savas karmas un labāk izprast savu māti, viņai nodarītās ciešanas laikā, kad Atis degradējās, bet Ata pieredze norāda, ka ikviens var izrāpties no bedres, saņemot palīdzību, ja tikai ir vēlēšanās.

Mēs nevaram uzreiz atbrīvot visas savas negatīvās īpašības. Svarīgi ir tās pieķert un kontrolēt. Jo vairāk darīsim labus darbus, jo lielāka iespēja kādā dienā apzināties, ka sliktais pats kaut kur ir aizgājis projām, nemanot un pavisam klusi. Tāpēc pats svarīgākais ir darīt Labus darbus Vispārības Labumam, tad arī dzīve lēnām sakārtosies tā kā to vēlas Dievs, bet Dievs mums vēl tikai to pašu labāko.