Vai tas ir slikti, ka neatceros? 25.05.2016

Ieva jautā: Kādu laiku atpakaļ aizdomājos par jautājumu, kas saistās ar atmiņām. Pārrunājot ar vīru, sapratu, ka viņam ir tik ļoti daudz bērnības / jaunības atmiņu un viņš spēj salīdzinoši detalizēti izstāstīt, ko un kad ir darījis. Man tā nav. Man ir tāda sajūta, ka dzīvoju tikai šodienai. Praktiski ļoti maz (tiešām nedaudz) atceros no jaunības, kur nu vēl no bērnu dienām…

Vai tas ir slikti, ka neatceros? Un kādēļ neatceros, vai tam ir kāds iemesls? Vai būtu kā īpaši jāstrādā pie tā, lai šīs atmiņas atnāktu pie manis, jo droši vien viņas ir manī, tikai nespēju tās izlupināt no atmiņas dzīlēm.

Elvita Rudzāte atbild: Tieši tāpat kā datoram ir atmiņa ar noteiktu ietilpību, tāpat tas ir arī cilvēkam. Tā kā mēs nevaram savā atmiņā saglabāt pilnīgi visu informāciju, kuru esam uztvēruši, tad notiek dabiska informācijas dzēšana. Vispirms mēs izdzēšam no atmiņas notikumus un informāciju, kas mums ir bijusi nesvarīga. Piemēram, maz ir cilvēku, kas atceras visu skolā mācīto, jo skolā mācījāmies tāpēc, ka tā lika vecāki un skolotāji.

Tas, ka cilvēks maz ko atceras no savas bērnības un jaunības, liecina, ka šis laiks cilvēkam ir bijis mazāk svarīgs jeb citiem vārdiem sakot, nav nekas noticis tāds, kas aizkustināja dvēseli. Var arī būt, ka cilvēks mēģina apzināti aizmirst kādus sāpīgus notikumus. Es neiesaku speciāli mēģināt aktivizēt atmiņu, ja tam nav kāds īpašs iemesls, piemēram, kāda problēma, kuru nevar atrisināt, ja nepiedod pāridarījumu, kurš ir noslēpts atmiņā. Patiesībā mums visiem ar piedošanu ir jāatbrīvo sliktās atmiņas, jo tās uzglabājas ēteriskajā ķermenī un var radīt slimību.

Rodas jautājums par labajām atmiņām, skaistajiem brīžiem pagātnē, vai labi tos atcerēties? Protams, ir jauki atcerēties skaistos brīžus, bet arī kavēšanās labajās atmiņās var radīt grūtsirdību, ja tagadne nešķiet tik skaista kā pagātne. Īpaši smagi ir tiem, kas kaut ko no skaistā ir zaudējuši, piemēram, izjukušas attiecības, kuras pagātnē ir bijušas skaistiem brīžiem bagātas. Šādā gadījumā cilvēks kavējoties atmiņās, nodara sev pāri. Tāpēc pareizi ir dzīvot tagadnē un priecāties par to, ko Dievs mums ir devis tagadnē, nedomājot par to, kas ir bijis pagātnē un kas varētu būt nākotnē.