Vai tiešām attiecību oficiāla reģistrēšana dod lielāku atbildīguma sajūtu? 02.05.2023

Jānis jautā: Lasot rakstu https://domatajs.lv/vai-virietim-turpinat-attiecibas-ar-sievieti/ 26.04.2023 radās jautājums par attiecību oficiālu reģistrēšanu vai nereģistrēšanu.

Ne vienreiz vien portālā norādījāt. Man prasījās tāds plašāks skatījums, radās doma izteikt savu skatījumu, nezinu vai pašu pareizāko un pilnīgāko. Uz doto brīdi ir tā kā ir, detaļas un nianses atklājas laika gaitā.

Man jau tā šķiet, ka attiecības parasti balstās uz mīlestību.  Bet ja attiecības nav balstītas uz mīlestību, tad man jau tā šķiet, ka attiecību reģistrēšanas fakts jau nu noteikti nebūs tā visstiprākā līme, saistviela, kas saturēs divus cilvēkus kopā brīvi un nepiespiesti. Te arī rodas tie smagie vārdi – laulības saites. Laulības važas, ķēdes- tas varētu būt tiešāks un precīzāks apzīmējums. Važas, ķēdes šajā gadījumā varētu būt kā kopīgi kredīti, ja sadzīve tā iegrozījusies, dzīvojam dēļ bērniem, jo viņi jāaudzina, kaut kādas sabiedrības nepareizie uzskati- visi precas, tad tev arī tā jādara, jāturpina dzimta, kaut kas jāatstāj aiz sevis, lai citiem būtu ko runāt un atcerēties, varbūt vēl kāds cits iemesls. It kā dzīvo kopā divi cilvēki, ar/bez bērniem, bet ir kaut kādas saistības, saites, važas un prieka nekāda.

Mīlestība ir brīvība, ne modernais saistību cietums, kad vienā istabā dzīvo divi sveši cilvēki, kurus kopā satur, nu nezinu kas. Nekāda prieka nav, varbūt tikai ārēji uzburta ilūzija, ka viss ir smuki un skaisti. Īpaši grūti ir tad, ja esi populārs, sabiedrībā zināms cilvēks, kur jāievēro sava veida “etiķete”, sabiedrības “normas”, tā vajag. Žurnālos raksta, ka viss ir labi un skaisti, tik pēc kāda laika jau pašķīrušies. Šis ir stāstiņš par vienu, man jau liekas par bijušo politiķi, konkrētu cilvēku, kurš darbojās Saeimā, pa TV rādīja.

Laulības saites, važas nāk no senākiem  laikiem, kad viens nevarēja tā tik viegli izdzīvot un vienā mājā dzīvoja vairākas paaudzes. Viduslaiki. Spiestā kārtā. Kolektīvais neapzinātais/ apzinātais uzskats, kurš vēl joprojām dzīvo mūsos. Tagad laiki mainījušies, lielāka brīvība [un arī lielāka atbildība vienlaikus], nav obligāti jādzīvo kopā visiem, pastāv izvēles iespējas. Šodien pārejas laikā [Zivs laikmets aiziet un Ūdensvīra laikmets atnāk] ir tāda tendence. Pašpietiekamība.

Tad jājautā šāds retorisks jautājums – kāpēc cilvēki vispār veido attiecības, laulības? Kāds ir tas motīvs? Varbūt bailes piedzīvot vientulību, palikt vienam un tad nu steigšus jāskrien un jāmeklē otrs cilvēks, kurš kliedēs manu vientulību. Aizbāztu to drausmīgo tukšumu, kas manī dzīvo. Varbūt bailes palikt vienam ar sevi, vienatnē. Bailes piedzīvot satikšanos ar sevi, jo tas ir kaut kas jauns un neierasts. Varbūt sabiedrības, ģimenes spiediens. Šim spiedienam jāturas pretim. Varbūt uzskats, kas mani vecumdienās uzturēs?

Ļoti labi atminos, ka kāds lasītājs te, portālā domatajs.lv kādu laiku atpakaļ atklāja, ka bērni radīti [šajā gadījumā lasītājs], lai vecumdienās būtu kas nodrošinātu, pienestu ko pie slimības gultas un šis konkrētais cilvēks dvēselē juta ļoti lielu pretestību, varbūt kaut ko tādu, ko var apzīmēt ar vārtu pretīgums.

Atgriežoties pie jēdziena attiecību oficiāla reģistrēšana. Varbūt tas ir juridiski korekti un pareizi, gan jau, ka arī kāds praktisks, mantisks labums arī tiek, ja kaut kas notiek. Prātā nāk Civillikums, 4 daļas, kur kas ir noteikts, atrunāts ko darīt, ko nedarīt, kas kuram piederas un tā tālāk, likuma pantu skaits ir mērāms ar 4 cipariem. Likumā ir sadaļa kā laulību vai laulāto tiesības, viena no 4 lielajām daļām, precīzi neatminos. Mantisks labums, praktisks labums manā skatījumā ir tīrs no mantkārības, jebkāda veida vēlmēm, alkatības, mantrausības un citām negācijām, kas plosās sabiedrībā. No vienas puses Civillikums varētu būt kā sava veida rāmis, ierobežojumu, sasaistošu rakstu krājums, kas savaldītu daža laba cilvēka neremdināmo vēlmju, mantkārības un alkatības sērgu. Tas var liecināt [un arī liecina] par atbildības trūkumu cilvēkos un sabiedrībā. Bezatbildība.

Un no otras puses valstij, valdībai nav jālien ģimenes lietās un jāievieš savas regulas kur, kam ko darīt vai nedarīt. Diktatūra, vai kas līdzīgs uz to pusi. Kā Dievs nolicis laulību starp vīrieti un sievieti, tā tam būs būt. Bet viendzimuma ideoloģijas popularizēšana visur kur pagadās, no idiotisma padarīšanu par “jauno normālo” ne ar ko labu nebeigsies.

Šāda sabiedrība var tikt noslaucīta no zemes virsas ar visiem pārstāvjiem, kaut kādas kataklizmas, kādas postažas rezultātā, līdzīgi kā Atlantīda. Varbūt tā tam kaut kādā mērā jānotiek, lai sabiedrība kaut ko saprastu. Šis ir garš un plašs temats par ko runāt un domāt kāpēc ir tā kā tas ir, kāpēc notiek tā kā notiek.

Rodas jautājumi:

1) Vai tiešām attiecību oficiāla reģistrēšana dod kaut kādu lielāku atbildīguma sajūtu? Ka kaut kāds papīrs saturēs kopā divus cilvēkus, ja nav savstarpējā sapratne, mīlestība? Sasmējos -kā sava veida mīlestības līgums, papīrs, oficiāli reģistrēts un tagad mani mīlēsi mūža garumā.. Man jau tā šķiet, ka nekādi šķēršļi divus neatturēs, ja reiz abi nolēmuši šķirties. Tādi piemēri ir redzēti, kad ir kārtotas īpašuma formalitātes, uzvārda maiņa visos dokumentos, kad attiecības reģistrētas un tad atgriešanās pie sava iepriekšējā uzvārda pēc šķiršanās.

Birokrātija, procedūras šajā gadījumā nelikās īpaši izturīga saite, kas divus notur kopā. Varbūt pēdējais kopdzīves etaps, posms, kad abi kopā ar sakostiem zobiem un drīzām brīvības gaidām pieveic birokrātiskos šķēršļus. No labiem draugiem par nesamierināmiem ienaidniekiem, kurus nekas nespēs piespiest dzīvot kopā vienā mājā. Ja reiz lēmuši aiziet viens no otra, tad visi striķi un saites trūkst. Lai viens no otra tiktu vaļā. Varbūt ir kādi citi, kuriem visa tā birokrātiskā padarīšana ir par smagu un dzīvo kopā kā divi sveši cilvēki vienā mājā. Vai arī kādi citi iemesli. Nezinu. Manā skatījumā attiecību oficiāla reģistrēšana – tas nav atbildības rādītājs. Ja var oficiāli reģistrēt, tad var arī atreģistrēt. Varbūt tas ir kā atbildības līmeņa celšanas jautājums, augstāks līmenis, latiņa. Man ir apmēram šāds priekštats.

Jautājuma būtība ir šāda- ko īsti Jūs domājāt ar jēdzienu, ka attiecību oficiāla reģistrēšana attiecības padarīs noturīgākas, ilgstošākas salīdzinot ar tām, kas nav reģistrētas? Man jau šķiet, ka Dieva priekšā oficiāla attiecību reģistrēšana nespēlē nekādu diži lielo lomu. Vai vispār nekādu. Tīri intuitīva sajūta, ar prātu neizprotu visu līdz galam. Man būtu tāda atbilde- ja nav mīlestības, tad oficiāli reģistrētām attiecībām nav ilga nākotne, bet ja ir mīlestība, tad attiecības turpināsies arī bez reģistrēšanas. Tās tik viegli nevarēs izpostīt un papīru būšana vai nebūšana diez vai kaut kā ietekmēs šos cilvēkus. Ar jēdzienu mīlestība es domāju beznosacījumu mīlestību. Manā skatījumā tas ir kā sava veida standarts, lai dzīvotu kopā, veidotu attiecības. Vai arī kopēju apziņas līmeni, garīgo saskaņu. Uz doto brīdi attiecību reģistrēšanas/ nereģistrēšanas fakts man ir radījis tādu sava veida jucekli. Jucekli, kurā nav kārtības un mīlestības. Neziņu un jautājumu vienlaikus- kāpēc jāreģistrē un kam to galu galā vajag. Ja to vajag valstij, birokrātijai, sabiedrībai, bet ne man un otram cilvēkam, tad tas nav tas pareizākais variants tīri intuitīvi.

2) Kāds ir motīvs, nolūks cilvēkiem doties laulībā, attiecībās?  Kāpēc cilvēki tā dara? Mīlestības dēļ? Naudas dēļ? Sabiedrība tā pieprasa? Bērnus vajag? Kas ir tas, kas cilvēkiem dzīvot kopā? Cik esmu dzirdējis, tepat mazajā Latvijā puse laulību tiek šķirtas. Šis ir jautājums par ko vērts padomāt. Un bonusā vēl nāk neapzinātais no dzimtas. Situācijas dažādas, bet scenāriji stipri līdzīgi. Ar prātu neapzināmies, bet zemapziņā joprojām dzīvo scenārijs. Un ne viens vien. Vajag pamatīgu apzināšanos + garīgo darbu, ceļu, apziņas paplašināšanu, lai zemapziņas klupšanas akmeņus izceltu ārā, aiz kuriem paklupuši dzimtā. Internetā lasīju- kāpēc tā dari, vai grasies kaut ko darīt? Precīzāk – kas tevi vada- bailes vai mīlestība? Motīvs tam ko dari/ gribi darīt.

Izrādās, šos vārdus var attiecināt arī uz attiecībām pilnā mērā, kā tādām. Kas ir tas motīvs, kas cilvēkiem liek dzīvot kopā? Lasu šeit daudzu pieredžu, situāciju stāstu par un ap attiecībām starp vīriem un sievām.

Padalieties, galvenais padomājiet pie sevis vai gadījumā dzimtā ir bijis līdzīgi?

Neatkārtojat vienu un to pašu scenāriju kā tēvu tēvi? Es laiku pa laikam pieķeru sevi, ka gribas atkārtot, palaist dzimtas scenāriju, programmu konkrētās situācijās. It kā ikdienišķi sīkumi, bet tomēr ir manī un citos apkārtējos. Es zinu, ka manī tas dzīvo iekšā, ir apzinātas lietas, var nosaukt vārdos un ja “kaiti”, sajūtas var nosaukt, definēt vārdos, tad var atrast arī “zāles” un/vai risinājumu. Gan jau esat dzirdējuši, varbūt paši teikuši sev un/vai citiem slavenos vārdus – es jau nu gan nedarīšu un nedzīvošu tāpat kā mani vecāki!  Un pēc kāda laika notiek sava veida mistērija un daru tieši tāpat, turpinu tādu pašu scenāriju, varbūt dekorācijas atšķiras.. daudzi tā arī atkārto scenārijus, vienus un tos pašus, bet paši neapzinās. Kā labos, tā sliktos. Kā ir ar Jums? Kas ir tas, kas Jūs satur kopā? It kā jau skaidrs – mīlestība. Bet mīlestība uz papīra, arī šeit portālā rakstīts vārds un mīlestība kā darbība, izpausme reālajā dzīvē ir divas dažādas lietas.

Elvita Rudzāte atbild: Kad es biju neprecējusies, man arī likās, ka attiecību reģistrēšana neko manās attiecībās ar vīru neizmainīs, bet tā tas nebija. Es ļoti labi atceros kāzu dienu. Tajā gadā un vairākus gadus iepriekš ziemā nebija sniegs. Man kāzas bija februārī. Atceros, ka pirms kāzu dienas, iepriekšējā dienā teicu savam nākamajam vīram, ka žēl, ka mūsu kāzu dienā nebūs sniegs, jo man tik ļoti patika sniegs un tas baltums, gaišums un dzīvesprieks, ko dod sniegs. Kāzu dienas rītā, pieejot pie loga, sākumā apstulbu un pēc tam priekā sāku gavilēt, jo visa zeme bija klāta ar sniegu, kaut arī gaisa temperatūra bija pat virs 0 grādiem. Sniegs noturējās tikai dažas dienas. Toreiz es neticēju Dievam, bet es ar sirdi sapratu, ka tā ir dāvana mums kāzu dienā no kaut kā Augstāka. Es šo dāvanu uztvēru kā mūsu laulības svētību un mūsu laulības pārbaudījumu brīžos, es atcerējos par šo Dieva dāvanu. Savukārt mans vīrs, kas nekad neatcerējās sapņus, tanī rītā atcerējās sapni, ka sapnī bija atnākuši viņu sveikt paši tuvākie cilvēki (brālēns un tēvs), kas tanī laikā jau bija miruši. Mūsu attiecības patiešām pēc kāzām mainījās uz labo pusi. Mana vīra attieksme pret mani bija mainījusies – viņš kļuva savādāks un es jutos savādāk – drošāk.

Lai ko man teiktu mīlošie pāri, ka attiecības pēc laulības reģistrācijas nemainīsies, tomēr tā nav taisnība. Man to ir apliecinājuši visi pāri, kuri pēc ilgās kopdzīves tomēr nolēmuši attiecības reģistrēt. Atbildības uzņemšanās par savu partneri ir īpašs brīdis. Tas ir līdzīgi kā karaļa kronēšanas brīdis, kad karalis uzņemas atbildību par savu valsti. Tā ir drošības došana un drošības saņemšana. Tie, kas nodod uzņemto atbildību (šķir laulību), tie paši cieš no šīs nodevības. Tie, kas pārvar dzīves grūtības, tie izjūt piepildījuma izjūtu laulībā, īpaši vecumdienās un to nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu.

Es zinu daudzus pārus, kas pirms laulības reģistrācijas man apgalvoja, ka viņu attiecībās nekas nevar mainīties, jo dzīvo kopā vairāk kā 10 gadus un dažiem pat šādās attiecībās vairāki bērni piedzimuši, bet pēc attiecību sareģistrēšanas abi partneri apgalvoja, ka kaut kas tomēr attiecībās ir mainījies. Atbildības uzņemšanos viņi neuztver kā važas, bet gan kā kroni karaļa galvā.

Nolūks precēties ir kopā veidot ģimeni, uzņemoties vienam par otru atbildību – būt kopā priekos un bēdās. Daudzas ģimenes izjūk tieši tāpēc, ka nespēj pildīt doto solījumu – nepārvar grūtības, kuras nāk ceļā.

Mani ar vīru satur kopā ne tikai mīlestības jūtas, bet tieši atbildība vienam par otru. Mēs viens otram esam atbalsts. Var dzīvē iet uz priekšu bez atbalsta, bet vieglāk īstenot uzticētos uzdevumus, ja tev ir atbalsts. Tā tas ir visās dzīves sfērās.