Vai tiešām esmu vainīga savu vecāku priekšā? – otrais turpinājums 11.06.2018

Vai tiešām esmu vainīga savu vecāku priekšā? – raksta sākums

Vai tiešām esmu vainīga savu vecāku priekšā? – pirmais turpinājums

Dita jautā: Paldies, Elvita, par sniegto atbildi. Pamazām lietas kļūst skaidras. Vai Mahātmu vēstules, Slepenā doktrīna arī ir pieejama „Domātājs” mājas lapā? Dzīvās Ētikas mācību atradu mājas lapā.

Piedošanas mācība man liekas dabiska un intuitīvi pretestību neizraisa. Par citiem garīgās attīstības ceļiem runājot, manu sirdi uzrunā meditācijas (kuras es arī neilgu laiku praktizēju) ar baltās Dievišķās gaismas
vizualizāciju.

Par Sokrata tautskolas aktivitātēm runājot, izskatās, ka tās pārsvarā notiek Siguldā, vai tā? Es šobrīd domāju par tām, kurās var piedalīties ar ziedojumiem (tas ir tas, ko šobrīd varu atļauties, ņemot vērā manu finansiālo situāciju). Vai Rīgā arī notiek kādas no šādām Sokrata tautskolas aktivitātēm?

Par mācību izprašanu runājot. Tātad, Dievišķais Došanas-Ņemšanas likums māca, ka jādod ar nesavtīgu mīlestību negaidot neko pretim. Mana kļūda ir bijusi tā, ka allaž esmu gaidījusi no citiem šajā došanas procesā
(nenoliedzu, tā tas ir bijis). Tātad, šo kļūdu vairs nevajadzētu atkārtot. Paturot to prātā, turpmāk ikdienā gan tuviniekiem, gan draugiem, paziņām un arī svešiniekiem jādod došanas pēc neko negaidot pretim. Vai pareizi
saprotu, Elvita? Kā šo izpratni aizlaist līdz sirdij, jo izskatās, ka līdz prātam „ir aizgājis”, bet ne līdz sirdij? Kā Jūs, Elvita, praktizējat šo likumu ikdienā? Lūdzu, padalāties ar mums lasītājiem ar savu pieredzi.

Par vainas izjūtas mācību runājot. Iepriekš rakstīju, ka jūtos vainīga vecāku priekšā, jo nevaru viņus nodrošināt materiāli. Jūs paskaidrojāt, ka materiālā nodrošināšana nav bērnu pienākums. Man nav jājūtas vainīgai, ka nespēju palīdzēt vecākiem, gan tāpēc, ka mana finansiālā situācija nedod šādas iespējas, gan arī tāpēc, ka mani vecāki nav apguvuši materiālisma mācību, kuru apgūs tikai tad, kad saskarsies ar materiālām grūtībām. Atkal tas pats jautājums – kā šo izpratni aizlaist līdz sirdij, jo izskatās, ka līdz prātam „ir aizgājis”, bet ne līdz sirdij?

Elvita Rudzāte atbild: Mahātmu vēstules ir pieejamas latviešu valodā. Nelielu daļu no vēstulēm ir izdevusi izdevniecība “Vieda”, bet plašāku materiālu ir izdevusi izdevniecība “Literālā brālība”. Sokrata tautskolas brīvdabas bibliotēkā ir pieejama grāmata “Mahātmu vēstules” un to ir iespējams paņemt uz mājām lasīšanai. Portālā Domātājs.lv ir pieejama tikai Dzīvās Ētikas Mozaīka, ko apkopojusi Anete Eihmane.

Cik man zināms, Slepenā doktrīna nav izdota latviešu valodā. Lai šo grāmatu iztulkotu, tulkam nepieciešams ļoti augsts apziņas līmenis.

Sokrata tautskolas aktivitātes par ziedojumiem notiek Rīgā un Siguldā. Vasaras mēnešos vairāk Siguldā, jo tā ir brīnišķīga iespēja izbaudīt Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parka burvību, bet pārējos mēnešos notiek vairāk pat Rīgā, kā arī nodarbības notiek internetā e-semināru un atbalsta grupu veidā. Portālā Domātājs.lv sadaļā Garīgās attīstības pasākumi tiek publicētas visas iespējas izglītoties.

Mācībā ir teikts, kad cilvēks nostājas uz Iesvētījuma ceļa un sāk kalpot Dievam, tad viņam vairs nav ne brīvdienu, ne atvaļinājumu. Pēdējos gadus man patiešām nav vairs brīvdienu, atvaļinājumu vai vienkārši atpūtas izbraucienu. Mana darba diena sākas ap 7.00 no rīta un dažkārt beidzas tikai ap plkst.22.00. Tā nav katru dienu, jo es nespētu katru dienu strādāt tik daudz stundas, bet pēdējā laikā man nav pat laika paskatīties izglītojošas filmas, kuras esmu atradusi internetā, jo pašlaik ir ļoti intensīvs periods, kad ļoti daudz ir jāizdara un jāpagūst. Pašlaik Smalkajā plānā notiek spēcīga cīņa starp tumsu un Gaismu, un tieši tas pats ir jūtams fiziskajā plānā, ja dari labu darbu, tad noteikti sastapsies ar spēcīgu pretestību.

Pirms gulēšanas es lasu garīgo literatūru, kas man dod spēku turpināt iesākto, jo jāsaskaras ir ar daudz pārbaudījumiem. Brīžiem es brīnos kā es ar to visu tieku galā, bez ģimenes  un garīgā ceļa līdzgaitnieku atbalsta tas nebūtu iespējams. Kad liekas, ka vairs netieku galā, tad es sev mierīgi saku, dari to, kas šajā brīdī ir pats svarīgākais, pārējais pagaidīs. Es vairs nedomāju tādās kategorijās par ko man maksā vai nemaksā. Es vienkārši daru to, kas ir manos spēkos un ko uzskatu par pašu svarīgāko šajā brīdī. Es nedomāju par to, ko citi domā par manu paveikto darbu, bet es vienkārši daru to, kas ir manos spēkos.

Man ir ļoti spēcīgs motīvs darboties, jo esmu skaidri sapratusi savus tuvākos uzdevumus, kas ir jāpaveic tieši tagad, un kam nedrīkst žēlot savus spēkus un cita veida resursus. Es nebaidos sastapties ar neveiksmēm, jo tās es uztveru tikai kā savus pārbaudījumus, un vienmēr pateicoties neveiksmēm, ir noticis kaut kas labāks nekā iepriekš bija plānots. Ne velti pastāv teiciens – viss, kas notiek, notiek tikai uz labu.

Es baidos neizdarīt to, ko esmu apņēmusies izdarīt pirms nācu iemiesojumā. Es zinu, ka atgriežoties Smalkajā plānā būs jāatskaitās Augstākajiem Spēkiem par paveikto, un es zinu, ka nekādi attaisnojumi netiks ņemti vērā. Piemēram, es nevarēšu attaisnot sevi, ka esmu bijusi nogurusi un tāpēc nespēju paveikt to, ko apņēmos. Es nevarēšu attaisnot neizdarīto, ka par maz bija naudas vai līdzgaitnieku, kas atbalstīja manu darbu. Neviens attaisnojums netiks ņemts vērā, tāpēc es mācos no Svēto cilvēku pieredzes stāstiem, kā tie pārvarēja grūtības, un es patiešām varu apliecināt, ka nekādas grūtības nespēj apturēt tevi veikt Dievišķo uzdevumu, jo nav lielākas laimes, kā kalpot sabiedrībai un Dievam, un man ir ļoti žēl to cilvēku, kas to nesaprot un turpina barot savu ego, nesaprotot, ka laicīgas vērtības nespēj cilvēkam dot to, ko mūžīgās vērtības.

Lai sāktu kalpot Dievam, nepieciešams daudz mācīties. Lai to labāk izprastu, iesaku noklausīties e-semināru ciklu “Ceļš pie Dieva”. Tāpēc es vienmēr aicinu cilvēkus apgūt Dievišķo zinātni un lasīt Svēto cilvēku pieredzes stāstus vai skatīties par Svētajiem cilvēkiem filmas. Apziņas līmeni nevar strauji paaugstināt, tam ir nepieciešams laiks. Kad es sevi atceros 2000.gadā, kad sāku iet garīgās attīstības ceļu, tad es biju pavisam cits cilvēks. Kā jau teicu, es turpinu mācīties un esmu laimīga, ka man ir dota iespēja ne tikai mācīties, bet arī iemācīto īstenot praksē.

Atbildot uz Ditas jautājumu par došanu no sirds, varu teikt, ka to iespējams izdarīt tikai sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, kad tu ļoti labi izproti dzīvi un visus notikumus, kas ap tevi notiek. Ļoti bieži cilvēki saka, ka dod no sirds, bet neiztur pirmo pārbaudījumu, kad viņiem par doto nepasaka paldies. Tieši šis pārbaudījums cilvēkam ir nepieciešams, lai viņš zinātu, vai viņš patiešām dod no sirds, vai tikai baro savu ego. Ļoti reti, kad cilvēks apzinās, ka viņš dodot baro savu ego. Tāpēc nepieciešami pārbaudījumi, kas tev parāda, kas patiesībā notiek tavā sirdī, jo cilvēkiem tik ļoti patīk dzīvot ilūzijā, bet tad kad ilūzija krīt, tad ir ļoti sāpīgi, jāpiedzīvo ciešanas, kas nebūtu bijušas, ja cilvēks patiešām dotu no sirds.

Attiecībā par vecāku materiālo nodrošināšanu vēlos precizēt. Ja vecāki spēj paši sev nodrošināt materiālo eksistenci, tad bērniem nav pienākums vairot vecāku labklājības līmeni, bet tas ir ļoti labi, ja bērni spēj to izdarīt. Ja vecāki nespēj nodrošināt eksistenciālās vajadzības, tad gan bērniem ir jādalās ar vecākiem pēdējā maizes kumosā. Bērni nedrīkst vecākus atstāt nelaimē, lai cik pašiem grūti klātos.

Dita mokās ar vainas izjūtu, ka nespēj vecākiem piedāvāt kaut ko vairāk, lai vecāki dzīvotu labklājībā. Arī no vainas izjūtas cilvēks atbrīvojas tikai tad, kad apgūst Mācību. Dzīve ir tik sarežģīta, ka nav vienkāršas formulas, kā visu saprast. Tāpēc ir tik svarīgi mācīties un iemācīto praktizēt ikdienas situācijās. Tanī brīdī, kad iemācītais ir saprasts sirds līmenī, iestājas miers, kas ir brīnišķīga pieredze, kādēļ vien ir vērts dzīvot.