Vai tiešām esmu vainīga savu vecāku priekšā? – pirmais turpinājums 07.06.2018

Vai tiešām esmu vainīga savu vecāku priekšā? – raksta sākums

Dita jautā: Paldies, Elvita, par Jūsu sniegto atbildi, kuru izlasīju divas reizes, un tad nedaudz apdomājos. Jūsu uzrakstītais ar mani rezonē un disonansi neizsauc. Nevaru nepiekrist, ka „Ja viņi prastu priecāties par to, ko Dievs viņiem ir devis, tad iespējams arī bērniem klātos materiāli labāk un neviens neciestu materiālas grūtības”. Atskatoties uz pagātnes notikumiem, mani vecāki nekad nav bijuši priecīgi par to, ko Dievs viņiem devis. Gan tētis, gan mamma allaž sūkstījušies, ka maz, pārāk maz Dievs viņiem ir devis. Mamma bieži vien saka, ka citiem cilvēkiem klājas labāk nekā mums. Savukārt, tētis saka, ka citiem klājas vēl sliktāk nekā mums. Abi iet pa salīdzināšanas taku, ja tā var teikt.

Atzīšos, ka savu lielāko dzīves daļu esmu bijusi tāda pati iedrillāta plate kā mani vecāki šajā ziņā. Tikai tagad, kad laižu vaļā stresu „bailes, ka mani nemīl”, jūtu, ka pamazām kaut kas iekšēji sakustas, proti, biežāk piedzīvoju izjustus pateicības brīžus, ir vieglāk priecāties par citu cilvēku panākumiem, kaut kādā mērā izjūtu vienotību ar citiem cilvēkiem un citas nojausmas, kuras šobrīd vārdos grūti noformulēt. Šīs nelielās pārmaiņas ir ieviesušas korekcijas manā ikdienā, proti, katras dienas beigās es pasakos Dievam par visu, ko viņš man jau ir devis un par aizvadīto dienu.

Runājot par šo rindiņu „Tomēr pats svarīgākais ir Ditai iemācīties būt laimīgai pašai savā sirdī, nesaistot savu laimi ar vecāku doto mīlestību.”, es būtu pateicīga par iespēju no Jums saņemt plašāku skaidrojumu. Kā vēl bez tā, ko es šobrīd daru (stresu atlaišana, pateicība Dievam), varu iemācīties būt laimīga pašai savā sirdī? Kas vēl būtu jāpraktizē?

Es esmu novērojusi, ka tagad, kad atlaižu vaļā stresu „vainas izjūta”, es vairāk nonāku situācijās, kurās ir kārdinājums atkal justies vainīgai. Kāpēc tas tā ir?

Vēl es esmu novērojusi, ka tajos brīžos, kad atlaižu vaļā stresus „vainas izjūta” un „bailes, ka mani nemīl”, mans ķermenis ar mani runā fiziskā veidā, respektīvi, es izjūtu fiziskas sāpes abās rokās (sākot no pleciem līdz pat plaukstām), jūtu noraustāmies kādu muskuli sirds rajonā vai arī sāpes kreisās lāpstiņas rajonā (ap sirdi). Vienu
nakti pēc stresu atlaišanas, kad laidos miegā, sajutu dūrienus sirds rajonā. Pēc tam gan aizmigu. Vai pareizi saprotu, ka tā ir reakcija uz stresu atlaišanas praksi?

Vakar, kad atlaidu stresu „bailes, ka mani nemīl”, ar mani sasveicinājās neapmierinātība ar sevi, ko drīz vienu atpazinu kā prasīgumu attiecībā uz sevi (neapmierinātība ar progresu stresu atlaišanā, sajūta, ka neesmu gana labu darbu veikusi, ka vajadzēja vēl labāk). Ko tad īsti māca prasīgums? Vai lielāku iecietību uz sevi? Labprāt dzirdētu Jūsu domas.

Elvita Rudzāte atbild: Iemācīties būt laimīgai pašai savā sirdī Dita varēs tikai tad, ja apzināti ies garīgās attīstības ceļu, t.i., apgūs Dievišķo zinātni jeb Gaismas Skolotāju doto Mācību. Es iesaku lasīt Gudrības Vārda Mācībā dotos diktātus (lasot vienu diktātu dienā pēc kārtas hronoloģiskā secībā tā kā tie ir doti), pēc tam lasot Dzīvās Ētikas mācību un tad jau lasot arvien dziļākus Mācības skaidrojumus, kas doti Mahātmu vēstulēs, Slepenā doktrīnā u.tml.

Var izvēlēties arī citu garīgās attīstības ceļu, piemēram, kristietības vai budisma ceļa, apgūstot svētos rakstus. Ar sirdi ir jāsajūt, kurš Ceļš aicina, bet tā kā Dita lasa portālu domātājs.lv, tad pieļauju, ka viņu aicina tas pats Ceļš, kuru es esmu izvēlējusies.

Apgūstot Mācību teorētiskā līmenī, svarīgi to sākt praktizēt ikdienas situācijās un izprast savas neapgūtās mācības caur ikdienas situācijām. Iesaku piedalīties kādās no Sokrata tautskolas aktivitātēm, kur tiek skaidrotas neapgūtās mācības.

Ditai ir kārdinājums justies vainīgai tieši tāpēc, ka viņa nav ar sirdi izpratusi vainas izjūtas sniegto mācību. Stresu var atbrīvot, bet tas atgriežas atpakaļ pie pirmās iespējas, ja mācība nav izprasta. Iespējams tieši par to signalizē Ditas ķermeņa pašsajūta brīdī, kad viņa atbrīvo stresus, bet nav izpratusi to sniegto mācību. Sāpošās rokas signalizē, ka nav izprasts Dievišķais Došanas-ņemšanas likums – es dodu, lai dotu, nevis lai saņemtu. Sāpes sirds rajonā liecina par vainas izjūtas klātbūtni.

Prasīgums māca nedusmoties uz sevi brīžos, kad kaut kas nesanāk, bet turpināt mācīties. Jā, to varētu arī saukt par lielāku iecietību pašam pret sevi. Arī mazs bērns uzreiz neiemācās staigāt. Sākumā viņš krīt. Kāpēc pieaudzis cilvēks visu grib prast uzreiz un dusmojas uz sevi par savu neprasmi? Tāpēc, ka baidās, ka viņu nemīlēs tādu, kāds viņš ir, bet no bailēm cilvēks atbrīvojas, ejot Gaismas Ceļu. Tāpēc tik svarīgi ir mācīties un iemācīto praktizēt ikdienas situācijās.