Vai tiešām esmu vainīga savu vecāku priekšā? 04.06.2018

Dita jautā: Paldies par Jūsu darbu, ieguldījumu cilvēku dvēseļu dziedināšanā un mūsu visu attīstības veicināšanā. Es vēlos gan padalīties ar savu dziedniecisko procesu, gan arī palūgt izskaidrot dažas lietas, kuras
radušās šajā procesā.

Šobrīd es strādāju pie stresa „bailes, ka mani nemīl” atlaišanas. Tā kā man šis stress ir ielaists, tad ar vienu atlaišanas reizi diemžēl nepietiek. Katra šī stresa atlaišanas reize ir citādāka, proti, ir brīži, kad pēc šī stresa atlaišanas iekšēji sajūtu tādu kā mīlošu siltumu, instinktīvi dvēseles līmenī nojaušu, ka apkārt ir daudz mīlestības un to, ka Dievs manī „klausās un mani dzird”. Un tad ir brīži, kad uzbango iekšēja neapmierinātība ar sevi. Vēl pēc kādas no šī stresa atlaišanas reizēm piedzīvoju vainas sajūtu. Es sāku sevi vērot un uzdot sev jautājumus, tostarp, kāpēc un par ko es jūtos tik ļoti vainīga? Atbilde nebija ilgi jāgaida un sirds jau teica priekšā, proti, es jūtos vainīga savu vecāku priekšā. Pēc tam man atausa atmiņā atsevišķi notikumi no dažādiem dzīves posmiem.

Pirmais bija moments no sarunas ar mammu jaunības gados, kad viņai jautāju, kas viņai patika manā tētī, kad viņa viņu satika. Toreiz no dzirdētās atbildes saskumu, jo mamma vairāk runāja par to, kur tanī brīdī tētis ir
strādājis un kā fiziski izskatījies, bet neviena vārda par tēta dvēseles pievilcību. Es sev nevilšus jautāju, vai tā ir mīlestība?

Tētim šādu jautājumu neesmu uzdevusi, bet reiz viņa teiktais man, ka mammai nav seksapīls, arī mani saskumdināja (es esmu daļiņa no mammas un mamma ir daļiņa no manis. Ja jau mamma nav pievilcīga, tad jau arī es kaut kādā mērā neesmu pievilcīga). Un es sev vaicāju, vai gan vīrietim pieklājas šādi izteikties par savu mīļoto sievieti? Vairāk vai mazāk visu mūžu esmu redzējusi, ka mamma bijusi dziļi neapmierināta ar tēti, respektīvi, viņai visi saimnieciskie darbi jākārto, finansiāli viņš nekad nav bijis stabils, slinks, jo gaida, ka visu
viņam priekšā noliks sieviete utt. Mamma bieži vien savu vilšanos finansiālajās grūtībās ir man paudusi, kā arī to, ka tētis negribot strādāt (tēva nevēlēšanās pelnīt iztiku ģimenei manī ir radījusi pamatīgu nedrošības
sajūtu).

Man ir stāstīts, ka tētis audzis ģimenē, kur viņa tēvam rūpēja tikai viena lieta, proti, viņa profesija. Viņš bērniem visai mazu uzmanību pievērsis. Savukārt, tēta mamma darījusi visu, pat smagos saimnieciskos
mājas darbus un audzinājusi bērnus (manam tētim ir izteikta sievišķā enerģija, ja tā var teikt). Tā kā visus praktiskos un saimnieciskos darbus ģimenē veic mamma (meklē meistarus, ja ko mājās vajag salabot, jo tētis
pat plauktu pie sienas neprot pielikt, arī mašīnu mamma vada), tad palīdzēšanas nolūkos vairums jautājumos vēršos pie mammas. Tā rezultātā ar mammu izveidojies ciešāks kontakts nekā ar tēti. Savukārt, tētis mēdz pasūkstīties, ka viņa bērni vairāk kontaktējas ar mammu nekā ar viņu.

No malas paskatoties uz manu vecāku attiecībām, ir skaidrs, ka tās nav balstītas beznosacījuma mīlestībā. Ir sāpīgi atzīt, ka mani vecāki nav pratuši vadīt kopdzīvi saticībā un mīlestībā. Dvēseles līmenī es nojaušu, ka tas nav pareizi, tam tā nav jābūt. Jāpiebilst, ka laikā, kad mamma mani gaidīja, mana dvēsele gandrīz atgriezās Smalkajā plānā. Mamma kādu laiku gulēja uz saglabāšanu ar mani.

Un te ir mans iekšējais konflikts. No vienas puses es jūtos vainīga, ka tētis ir tā kā nedaudz „ārpus ģimenes”. No otras puses, es jūtos vainīga, ka es neesmu varējusi saviem vecākiem nodrošināt materiālā ziņā pārtikušu dzīvi (spriežot pēc tā, ko vecāki nevar atļauties kaut vai veselības ziņā, mana ģimene ir visai trūcīga). Man ir sajūta, ka abi vecāki kaut ko ir gaidījuši no manis (ja es kļūdos, tad lai Dievs man par to piedod). Tētis reiz izteicās, ka citiem vecākiem bērni iedodot naudu zālēm. Mamma reiz izteicās, ka cerējusi, ka bērni piedzims un tad viss sakārtošoties (es neesmu vienīgais bērns ģimenē).

Mana finansiālā situācija nav spīdoša un materiāli nevaru atbalstīt savus vecākus. Es strādāju pilnas slodzes darbā un dzīvoju īrētā istabā (savu dzīvokli nevaru atļauties). Mīļotā vīrieša man nav, esmu viena.

Braucot ciemos, es ar prieku nopērku kādu našķi un aizvedu to vecākiem kā ciema kukuli, jo mani priecē viņu prieks. Kad pasaku mammai, ka mīlu viņu un viņa man ir labākā mamma pasaulē, viņai acīs sariešas asaras un
aizkrīt balss. Kad tētim pasaku labus vārdus, viņam manāmi iztaisnojas mugura un jūtu tādu kā pacēlumu viņā. Ar komplimentu teikšanu man neiet viegli, jo manā ģimenē mīlestības izpausmes ir bijusi visai reta parādība, bet, redzot to, cik ļoti cilvēki (gan tuvinieki, gan sveši cilvēki) par to priecājas, zinu, ka tas ir tā vērts.

Mums ģimenē ir bijuši diezgan daudzi savstarpējie strīdi. Es sevi analizēju, esmu arī atvainojusies par savām pieļautajām kļūdām. Es apzinos, ka es neesmu perfekta. Ar vecākiem šajā ziņā ir vissmagāk (konkrētāk ar mammu). Kad maigi viņus aicinu pavērtēt arī savu rīcību un mierīgi izrunāt nesaskaņas, viņi ieņem upura lomu un beigu beigās vainīgi ir visi citi (visbiežāk es), bet tikai ne paši.

Es nenoliegšu, es baidos nokaitināt mammu, jo katru reizi pēc strīdiem ir bijusi sajūta, ka mamma ir ļoti vīlusies manī (viņa ar pārmetumu pilnām acīm ir uz mani skatījusies). Es nevēlos zaudēt viņas mīlestību, jo mīlu viņu.

Zinu, ka mani vecāki savus stresus vaļā nelaidīs un nestrādās ar sevi (viņi tam netic, ir par to runāts), tāpēc man vienai pašai iekšēji ir jārod miers (manī ir uzkrājusies vainas sajūta, jo sirdsdarbība nav ritmiska un ir problēmas). Gribēju vaicāt, kādi ir bērna pienākumi pret vecākiem garīgajā skatījumā? Respektīvi, ko vecāki var prasīt no saviem bērniem un ko nevar prasīt. Man ir sajūta, ka esmu parādā saviem vecākiem. Es jūtos vainīga, ka neesmu varējusi materiāli nodrošināt savus vecākus. Vai tas ir bērna pienākums? Man būs vieglāk atlaist šo vainas jūgu tad, kad sapratīšu, cik pamatota ir mana vainas sajūta attiecībā uz maniem vecākiem.

Man ir aizdomas, ka šis stress „bailes, ka mani nemīl” ir veidojies ne tikai šajā dzīvē, bet tas ir pārņemts no iepriekšējām dzīvēm. Pat tad, kad vēl nemācījos skolā un biju maza meitene, es jutos ļoti vientuļa. No šīs sajūtas es bieži vien raudāju. Vai maz ir iespējams šajā dzīvē atlaist visu šo baiļu un vainas sajūtas jūgu, ņemot vērā, ka iespējams tas ir pārņemts no iepriekšējām dzīvēm?

Paldies, ka Jūs esat un palīdzat cilvēkiem!

Elvita Rudzāte atbild: Visi stresi, ieskaitot bailes “mani nemīl” un vainas izjūta, ir neapgūtās mācības, kuras šajā dzīvē cilvēka gars vēlas apgūt. Nav svarīgi, kas ir bijis iepriekšējās dzīvēs. Svarīgi, kas ir jāapgūst šīs dzīves laikā. Dita ir atklājusi sevī stresus bailes “mani nemīl” un vainas izjūtu, kas liecina, ka viņai ir iespēja ar tiem tikt galā, strādājot ar sevi, apgūstot mācības un izprotot dzīvi. Dita izvēlējās vecākus tieši tādus, lai viņa vislabāk varētu apgūt tās mācības, kuras viņas gars vēlējās apgūt pirms nākšanas iemiesojumā.

Pirmā mācība – bailes “mani nemīl”:

Bailes “mani nemīl” māca mīlēt, negaidot neko pretim. Ja cilvēks mīl, negaidot kā tiks novērtēta viņa mīlestība, tad viņš jūtas brīvs. Dita nejūtas brīva, jo viņa gaida, ka tuvinieki novērtēs viņas doto. Ja cilvēks dzīvo gaidās, ka viņa doto kāds pamanīs un novērtēs, tad nākas piedzīvot vilšanās situācijas un katra mazākā kļūme šajā cilvēkā izsauc stresu bailes “mani nemīl”, kas tālāk transformējas vainas izjūtā.

Bailes “mani nemīl” uzdevums ir atgādināt cilvēkam, ka viņu mīl Augstākie Spēki, Dievs un cita dzīvā radībiņa, piemēram, kāds mājdzīvnieks vai istabas augi vai bērzs pie mājas. Nelaime ir tā, ka cilvēki šo mīlestību nepamana, jo ar mīlestību saprot tikai tuvinieku doto mīlestību.

Jo augstāk attīstīts gars, jo mazāk viņā ir gaidas un viņš kļūst par devēju. Tāpēc tik svarīgi ir paplašināt apziņas līmeni. Laimīgs cilvēks ir devējs, t.i., tāds cilvēks, kas spēj nesavtīgi dot, neko negaidot pretim. Šāds cilvēks neapvainosies uz tuviniekiem, kas viņa doto nepamana vai skaļi nenovērtē (nepaslavē). Šāds cilvēks izjutīs prieku par iespēju kādam palīdzēt. Cilvēks, kas ir izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu un ikdienā to praktizē, nejūt bailes “mani nemīl”, jo viņš ir piepildīts ar to mīlestību, kuru viņš dod citiem.

Tātad galvenā mācība, ko stress bailes “mani nemīl” māca ir nesavtīga mīlestības došana, kas piepilda pašu cilvēku ar mīlestību un tāpēc viņš neizjūt mīlestības trūkumu. Pat, ja tuvinieki pret šo cilvēku izturas noraidoši, viņš vienalga jūtas laimīgs, jo viņš ir mīlestības devējs.

Vainas izjūtas mācība:

Vainas izjūta māca, ka dzīvē mums ir nepieciešams savs sliktais, lai notiktu garīgā attīstība, tāpēc mēs nedrīkstam nevienu vainot (ieskaitot sevi), jo citādi evolūcija apstātos. Mums ir nepieciešams pieļaut kļūdas, lai caur tām kļūtu dzīves gudrāki un turpmāk tās neatkārtotu. Mēs neesam vainīgi neviena cilvēka priekšā, mēs esam pieļāvuši kļūdas, kuras nepieciešams izprast un turpmāk nekad vairs neatkārtot. Ja Dievs redz, ka esam labojušies, tad Viņš par mums priecājas. Viņš nenosoda mūsu pagātni, Viņš vienmēr dod mums iespēju sakārtot savu iekšējo pasauli tā, lai mēs justos laimīgi neatkarīgi no tā, kas notiek laicīgajā dzīvē.

Dita jūtas vainīga par to, ka nespēj palīdzēt vecākiem materiāli. Šāda situācija ir izveidojusies nevis tāpēc, ka Dita neprot strādāt vai saimniekot, bet gan tāpēc, ka viņas vecāki nav izpratuši materiālisma mācību. Ja viņi prastu priecāties par to, ko Dievs viņiem ir devis, tad iespējams arī bērniem klātos materiāli labāk un neviens neciestu materiālas grūtības. Viss ir savstarpēji saistīts. Kamēr vecāki ir skolotāji bērniem, bērniem ir jācenšas izprast mācības, kuras neapzināti dot viņiem vecāki. Bet tieši tāpat bērni ir skolotāji vecākiem, lai vecāki augtu garā. Kamēr vecāki nemācās, tikmēr nevar gaidīt, ka kaut kas var mainīties laicīgā dzīvē.

Mēs nedrīkstam nevienu piespiest mainīties. Mēs nedrīkstam nevienam uzspiest savas zināšanas. Visam ir jānotiek dabīgi. Tikai tad, kad cilvēks ir gatavs pieņemt zināšanas, mēs varam tās dot. Tie, kas negrib mācīties, mācās caur ciešanām, bet ir daļa, kas negrib mācīties arī neskatoties uz piedzīvotām ciešanām, tā ir viņu izvēle un var tikai brīnīties, cik viņi ir gatavi ciest, paliekot savos ietiepīgajos uzskatos.

Ditas vecāki gaida, ka bērni viņus nodrošinās, bet bērni nespēj to izdarīt, kāpēc tā? Tāpēc, ka Ditas vecāki bērnus vēlējās ar noteiktu aprēķinu – lai tie risinātu viņu problēmas. Tā arī viņi nav sapratuši, ka nevienam nav tavā vietā jārisina problēmas, jo problēmas atrisināt spēj tikai tu pats. Kamēr tu esi savu laimi ielicis cita klēpī, tikmēr tu nekad nebūsi laimīgs jeb citiem vārdiem sakot, kamēr Ditas vecāki gaidīs, ka viņu bērni darīs tos laimīgus, tikmēr bērni nespēs iepriecināt savus vecākus.

Dita baidās kaut ko neizdarīt mammai pa prātam, jo baidās zaudēt mātes mīlestību. Mīlestību nevar zaudēt. Mīlestība ir mūžīga un tai nav robežu vai nosacījumu. Zaudēt var tikai laicīgo – pieķeršanos. Lai cik esi dusmīgs uz cilvēku, ja tu viņu mīli, tad mīlestība nepazudīs arī tad, ja otrs tevi sadusmos. Jā, emociju brīdī var būt sajūta, ka mīlestības nav, bet nomierinoties tu izjutīsi tās pašas jūtas, kuras bija pirms strīda. Tomēr pats svarīgākais ir Ditai iemācīties būt laimīgai pašai savā sirdī, nesaistot savu laimi ar vecāku doto mīlestību. Dita pieļauj tieši tās pašas kļūdas, kuras pieļauj viņas vecāki. Vecāki gaida Ditas mīlestību un Dita gaida vecāku mīlestību. Abas puses baidās zaudēt to, ko nevar zaudēt.

Bērnu pienākums attiecībā pret vecākiem ir būt pateicīgiem par doto iespēju nākt iemiesojumā un mīlēt tos bez nosacījumiem. Materiālā nodrošināšana nav bērnu pienākums. Tas ir labi, ja bērni spēj palīdzēt vecākiem, bet pie situācijas, kad tas nav iespējams, bērniem nav jājūtas vainīgiem, jo materiālisma mācību vecāki spēs izprast nevis tad, kad viņiem nekas netrūks, bet gan tad, kad piedzīvo materiālās grūtības. Mūsdienās lielākajai daļai nav skaidras īstās vērtības. Viņi nespēj atšķirt, kas ir mūžīgas, un kas ir laicīgas vērtības un tāpēc talkā nāk dažādas dzīves grūtības, kas liek cilvēkam aizdomāties. Ja cilvēks negrib domāt, tad viņš patiesībā atsakās no pēdējās iespējas, bet tā jau ir viņa izvēle.