Vai tiešām slikta redze tālumā jeb miopija ir tiem, kuri baidās no nākotnes? 17.02.2015

Nora jautā: Vai tiešām ir tā, ka slikta redze tālumā jeb miopija ir tiem, kuri baidās no nākotnes? Ja slikta redze ir jau kopš bērnības, bet ne no
dzimšanas, vai tās ir vecāku bailes no nākotnes? Un vai var palīdzēt sev uzlabot redzi ar atbrīvošanos no bailēm par nākotni? Un ja kāds no vecākiem jau miris, tad jāpiedod viņam viņa bailes un jālūdz piedošana savam ķermenim, ka šīs bailes ielaistas nodarot tādējādi pāri? Vai var būt ka cilvēks pats neapzinās savas bailes no nākotnes? Gribas ticēt, ka atbrīvojot sevi no bailēm par nākotni redzi var uzlabot, bet diemžēl tādi gadījumi nav dzirdēti.

Elvita Rudzāte atbild: Tuvredzība tiešām rodas no bailēm par nākotni, tā ir nevēlēšanās redzēt tālāk par sevi, tās ir bailes pat domāt, kas varētu būt, ja notiks…  Tā ir nevēlēšanās redzēt visu, kas notiek ārpasaulē, tā ir koncentrēšanās uz sevi. Tāpēc cilvēks sevi aizsargā nedomājot par nākotni, vairāk koncentrējoties tikai uz sevi, ko sauc par egoismu, kad cilvēks neredz tālāk par savu degungalu. Piemēram, bērniem ļoti bieži rodas tuvredzība, kas ir saistīta ar vecāku savstarpējiem strīdiem, bērns baidās, ka vecāku attiecības var pasliktināties, ka vecāki var izšķirties, tās ir viņa bailes par ģimenes nākotni. Bērni nevēlas redzēt savu vecāko slikto, tāpēc viņu redze tālumā pasliktinās. Viss tas, ko tu nevēlies redzēt ārpus sevis, pasliktina tavu redzi tālumā.

Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki neapzinās savas bailes no nākotnes, piemēram, ir cilvēki, kuri neskatās ziņas, jo negrib dzirdēt un redzēt slikto. Es domāju, ka viņi baidās, ka arī pašu var piemeklēt sliktais, kaut arī paši to neapzinās. Neskatoties ziņas, viņi it kā sevi pasargā no sliktā, bet tajā pašā laikā baidās kaut ko uzzināt par slikto. Vieglāk ir dzīvot neko nezinot par slikto. Protams visu nedrīkst absolutizēt. Ir cilvēki, kas neskatās ziņas tāpēc, ka viņus neinteresē, kas notiek ārpasaulē, viņi negrib uzņemt negatīvo enerģiju, viņi ir laimīgi savā vientulībā, kas zināmā mērā ir egoisms un arī rada tuvredzību. Tātad tuvredzība ir nevēlēšanās redzēt to, kas notiek ārpasaulē, lai sevi nenobiedētu, lai nebūtu jābaidās par nākotni, par sliktā piedzīvošanu nākotnē.

Tajā paša laikā ir veci cilvēki, kuriem jaunībā ir bijusi tuvredzība, bet vecumdienās ir ļoti asa redze tālumā, bet sabojājas redze tuvumā. Vecumdienās cilvēks vairs tik ļoti nebaidās par savu nākotni, jo apzinās, ka viņa dzīves ilgums ir ierobežots. Vecumdienās cilvēks grib pēc iespējas vairāk uzzināt par nākotni – kādi būs mazbērni, par ko viņi kļūs, kas notiks ar pasaulē utt. Vecumdienās cilvēks ar interesi raugās nākotnē, un viņa redze uzlabojas tālumā.

Lai uzlabotu redzi, nepietiek ar baiļu atbrīvošanu. Tieši tāpat kā veciem cilvēkiem, ir jārodas ļoti lielai interesei par nākotni, jāatsakās no sava ego un jāiemācās uz visu pasaulē notiekošo raudzīties daudz plašāk. Papildus tam nepieciešams veikt acu muskuļu vingrinājumus. Protams, palīdzēs arī piedošana vecākiem, bet tas nebūs izšķirošais faktors. Izšķirošais faktors ir paša cilvēka attieksme pret dzīvi, vēlme pēc iespējas plašāk raudzīties uz pasauli ar dzīves gudrību, bez nosodījuma.