Vai tu esi atteicies no vardarbības? 10.06.2019

Vairums cilvēku domā, ka viņi nav vardarbīgi, jo nevienam nesit, bet patiesībā maz ir to cilvēku kas patiešām ir pilnībā atteikušies no vardarbības, jo vardarbība izpaužas ļoti daudzos veidos.

Pirmais veids, kurš visiem cilvēkiem saprotams ir fiziskā vardarbība – sišana, spīdzināšana, seksuāla izmantošana u.tml. Otrais veids ir emocionālā vardarbība – uzbrukums ar vārdiem vai pretēji klusēšana, nekomunicēšana vai cita emocionāla iedarbība. Par šiem diviem veidiem sabiedrībā daudz runā. Tanī pašā laikā maz ir cilvēku, kas ir aizdomājušies par trešo vardarbības veidu – domāšanas vardarbību, t.i., domājot sliktas domas par cilvēku, tu esi vardarbīgs pret šo cilvēku, jo domas ir enerģija, kas ietekmē šo cilvēku un arī tevi, jo sliktas domas kā bumerangs atgriežas atpakaļ pie tevis, radot veselības problēmas vai nelaimes gadījumus.

Fiziskā un emocionālā vardarbība attīstās jau no bērnības. Bērni bieži apzināti saplēš mantas vai izjauc cita bērna uzbūvēto pili vai citu radīto. Pieaugušie aizrāda bērniem, bet tanī pašā laikā neapzinās, ka tās jau ir pirmās iezīmes, ka bērnā ir agresija un attīstās vardarbīgums. Problēmas cēlonis ir mīlestības trūkums. Diemžēl maz ir pieaugušo, kas spēj ar mīlestību palīdzēt bērnam, kurā attīstās vardarbīgums, jo paši izjūt mīlestības trūkumu un ir vardarbīgi. Pārsvarā pieaugušie šo problēmu risina ar sodu, kas bieži atstāj pēdas uz visu mūžu. Piemēram, bērna likšana kaktā vai citā telpā, kur neviena nav. Maz ir pieaugušo, kas spēj izprast kā bērns jūtas stāvot kaktā vai atrodoties citā telpā viens pats. Vēl mazāk ir pieaugušie, kas zina kādas sekas atstāj uz bērna psihi jebkāda veida sodi, jo sekas parādās vēlāk, kad bērni ir pieauguši.

Citiem vārdiem sakot, vardarbīgam bērnam ir nepieciešama mīlestība daudzas reizes vairāk nekā citiem bērniem. Tas pats attiecas uz pieaugušajiem, kuri mēdz būt vardarbīgi. Arī viņiem pietrūkst mīlestības un, lai panāktu, lai viņi atsakās no vardarbības, nepieciešams sniegt ļoti daudz mīlestības, jo tur kur ir mīlestība, nav vardarbības.

Taču kā tikt galā ar sliktajām domām, kuras arī dara ļaunu darbu? Diemžēl no sliktām domām cilvēks var atbrīvoties tikai tad, ja mācās izprast dzīvi, ejot garīgās attīstības ceļu. Jo tālāk cilvēks ir ticis garīgajā attīstībā, jo vairāk viņā ir mīlestība un mazāk sliktas domas.

Sliktas domas iedalās skolotājos un atriebējos. Skolotāji ir tās domas, kas nāk cilvēka prātā kā vēstneši, ka cilvēks dzīvē nav kaut ko sapratis vai kaut ko dara nepareizi, piemēram, mātei ienāk prātā doma, ka bērnam var notikt kaut kas slikts. Šī sliktā doma ir skolotājs, kas vēsta, ka bērnam pietrūkst mīlestības. Savukārt domās iztēlojoties kaut ko sliktu, piemēram, atriebību pāridarītājam, tā jau ir vardarbība jeb atriebējs. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks apzināti domā sliktas domas, tad viņš domās ir vardarbīgs un arī šāda rīcība nepaliks bez sekām. Piemēram, visi nelaimes gadījumi, kuru rezultātā rodas apdeguma brūces, ir sekas atriebīgām domām. Dažkārt cilvēks pat nemana, ka viņš domās ir kļuvis vardarbīgs, tāpēc nelaimes gadījums viņam to atgādina.

Ceturtais cilvēces vardarbības veids ir slikta attieksme pret dzīvniekiem un dabu. Piemēram, maz ir cilvēku, kas aizdomājas, ka nolaužot kokam zaru, tam sāp. Maz ir cilvēku, kas mežā skatās vai neuzkāpj kādam kukainim. Cik daudz cilvēku ir aizdomājušies par to kā laicīgā zemkopība ar ķīmiju ir piesārņojusi zemi un ūdeni? To, ko nejūt cilvēks, jūt augu un dzīvnieku valstība. Piemēram, blakus labības laukiem, kuri tiek apstrādāti ar ķīmiju, ūdenskrātuvēs nedzīvo vairs vardes. Cilvēki redz lauksaimniecības negatīvo ietekmi, bet tanī pašā laikā apgalvo, ka viss tiek darīts atbilstoši normām. Mīlestība pret dzīvniekiem un dabu mazinās, jo cilvēkiem svarīgāka par visu ir materiālā labklājība.

Ne velti lielvalstis atsakās ievērot vai parakstīt starptautiskus vides aizsardzības līgumus, jo tie vistiešākā veidā ietekmēs materiālo labklājību un var apdraudēt lielvalstu varenību. Par laimi jaunā paaudze sāk šai problēmai pievērst arvien lielāku uzmanību, jo viņi jau tagad saprot, ka viņu un viņu pēcteču nākotne ir apdraudēta. Tomēr rodas jautājums, bet kas ir noticis ar intelektuāli attīstītiem cilvēkiem, ja viņi paši nesaprot, kāpēc nedrīkst būt vardarbīgi pret visu dzīvo radību un planētu Zeme? Atbilde: cilvēces kļūda bija tā, ka viņa novērsās no Dieva un pievērsa uzmanību tikai intelekta attīstībai, garīguma attīstību atstājot kā brīvo izvēli, tādējādi radot ilūziju, ka cilvēks ir visuvarens.

Tanī pašā laikā, kad notiek kāda liela nelaime, baznīcas ir pārpildītas, piemēram, Zolitūdes nelaimes gadījums to labi apliecināja. Pēc laika tās atkal paliek tukšas, jo nelaimes gadījumā piedzīvotais ir aizmirsts. Tātad brīdī, kad cilvēkam ir slikti, viņš par Dievu atceras, bet tad kad viņam klājas labi, viņš To aizmirst.

Nav jāapmeklē baznīcas, lai mīlētu Dievu. Dieva mīlestība izpaužas tajā, ka tu mīli visu kas radīts – gan lietas, gan dzīvās radības, gan planētu Zemi un Kosmosu, jo mēs nezinām kā ar savu rīcību, vārdiem un domām mēs piesārņojam Kosmosu un kādas sekas mūs sagaida.

Nav jābūt gaišreģim lai saprastu, ja cilvēce neattīstīsies garīgumā, tad nāks nelaimes, kas piespiedīs cilvēci atgriezties pie pašiem pamatiem – pie Dieva. Vai tiešām mēs vēlamies piedzīvot nelaimes? Kāpēc ir tik grūti atzīt pieļautās kļūdas un sākt jaunu dzīvi? Kāpēc ir tik grūti atzīt garīguma attīstības svarīgumu?

Cilvēki var pieņemt likumus, bet tas vardarbību nemazinās, ja cilvēce nekļūs mīlošāka, jo ar likumu nevar piespiest mīlēt. Tāpēc nav cita risinājuma kā tikai cilvēces garīguma attīstība, tā ir vienīgā, kas var glābt cilvēci no vardarbības.

Visa veida vardarbību var pārtraukt tikai tad, ja Valsts iegulda resursus sabiedrības apziņas līmeņa celšanā. Diemžēl Valsts ne tikai neiegulda resursus sabiedrības apziņas līmeņa celšanā, bet vēl uzbrūk tiem, kas to dara. Piemēram, uzbrukums Sokrata tautskolas izdotajai tikumiskās audzināšanas grāmatai ir tik absurds, ka grūti pat to komentēt, bet tas liecina par sabiedrības zemo kolektīvo apziņas līmeni.

Ko darīt? Tiem, kas saprot, cik svarīgi ir paplašināt sabiedrības apziņas līmeni, tiem jāturpina darīt viss, kas ir viņu spēkos, lai atmodinātu sabiedrības sirdsapziņu. Sokrata tautskola, neskatoties uz uzbrukumiem, turpina savu darbu un domās kā vēl efektīvāk likt cilvēkiem aizdomāties par dzīvi un savu atbildību visos notikumos. Tas pats ir jādara arī citiem Gaismas nesējiem. Tiklīdz būs sasniegts 1%, kas ies apzinātu garīgās attīstības ceļu, tā situācija sabiedrībā sāks mainīties pozitīvā virzienā. Kad tiks sasniegti 10%, tad notiks lielas pozitīvas pārmaiņas visos Valsts līmeņos. Tāpēc nevajag “nokārt degunu” par esošo situāciju, bet turpināt darīt visu, kas ir katra spēkos, lai sabiedrība kļūtu labāka.

Šīs rindas ir teikusi Māte Terēze no Kalkutas: “Cilvēki bieži mēdz būt muļķi un ietiepīgi, egoistiski un neloģiski. Jebkurā gadījumā, piedod viņiem.

Ja tu esi laipns, cilvēki var tevi apvainot egoismā un slēptos nodomos. Vienalga paliec laipns.

Ja tu esi guvis panākumus, tad tev var parādīties daudz viltus draugi un īsti ienaidnieki. Jebkurā gadījumā, esi veiksmīgs.

Ja tu esi godīgs un atklāts, tad cilvēki var tevi apmānīt. Vienalga esi godīgs un atklāts.

To, ko tu esi cēlis gadiem, var tikt sagrauts stundas laikā. Vienalga turpini celt.

Ja tu esi ieguvis mieru un laimi, cilvēki var tevi apskaust. Jebkurā gadījumā, esi laimīgs.

To labo, ko tu dari šodien, visdrīzāk rīt cilvēki aizmirsīs. Jebkurā gadījumā, dari labu.

Atdod pasaulei visu to labāko, kas tev ir, un tas vienmēr būs nepietiekoši. Vienalga atdod pasaulei visu to labāko, kas tev pieder.

Un, visbeidzot. tu sapratīsi, ka tas viss notika starp tevi un Dievu. Un nekad tās nav bijušas attiecības starp tevi un viņiem.”

Autore: Elvita Rudzāte