Vai Tu vēlies būt laimīga? 14.06.2016

Kuram gan nav gadījies ar savu mīļoto strīdēties, strīdēties… pēcāk domāt, kas tad tur īsti bija? Kuram īsti tā mācība bija, un kāpēc?

Reiz, kādā strīdus situācijā mājās, nonācu pie secinājuma, ka strīds jau nav “slikts” – tas liek man paskatīties uz situāciju citām acīm, liek mācīties! Tikai cits jautājums, cik esmu gatava mācīties un atzīt savas kļūdas, vai ne? Un tinot visu situāciju atpakaļ, es sapratu, ka no “sīka sīkuma”, no pavisam “sīkas lietas”, ir “uzpūties tāaaads zilonis!” Un, ko ar to visu darīt? Esmu mēģinājusi doties ārā, pastaigāties, tad nākt iekšā un runāt, tomēr šoreiz tā neizdevās. Atnākot mājās strīds tikai vairāk iekarsa un viss turpinājās. Tad mēs izvēlējāmies tomēr izrunāties, nepārtraucot vienam otru. Un es savu sakāmo veidoju “es” formā –

–         Piedod man, es neredzēju situāciju un nepratu apstāties,

–         Piedod man, es Tevi sāpināju un padomāšu, kur esmu līdzīgi rīkojusies…

–         Piedod man, ka nodarīju Tev sāpes, un nepratu runāt mierīgi un ar mīlestību….

–         Piedod man, ka ar savu rīcību es Tevi “izprovocēju” šai sarunai, jo mācības man ir daudz…

Mīļotais bija pārsteigts, jo negaidīja tādu sacīto… tomēr atzina, ka vēlējās, lai es atzīstu “savas mācības”. Es jau zinu, ka vīrieši ir par mums gudrāki, un viens otram esam skolotāji! Tas vēlreiz to apliecināja!

Sapratu, ka katru strīdu mēs izraisām, jo “tagad ir īstais laiks mācīties”, “tagad ir īstais laiks atklāt savas kļūdas”, “tagad ir laiks mums augt”. Pieķēru sevi pie domas, ka atelpas brīžu ir maz… kļūdas, kas man sev jāatzīst, parādās arvien komplicētākas un sarežģītākas. Bet, nekas! Es mācīšos!

Pats svarīgākais, kas man palicis sirdī kā mācība, mīļotā teiktais: “Vai Tu vēlies būt laimīga?” Un tad es sapratu šo vārdu patieso nozīmi – mēs ikdienā nespējam novērtēt, vēlēties, ieraudzīt, ka ir tik daudz lietas par ko priecāties! Jā, arī mācīties! Arī es mācījos priecāties un pieņemt, ka šodien “prieks, harmonija un mīlošas attiecības” ir mana ikdiena! Jo dzīvē jau nav bijis viss tik gludi, ir bijušas daudzas mācības un sevis izzināšana, tāpēc strīdam saku lielu PALDIES, ka man mācīja novērtēt, pieņemt un noticēt, ka varu būt laimīga! Un tas atkarīgs no otra cilvēka… tikai un vienīgi no manis!

Strīds man ļāva saprast, ka mīļotā Gars vēlējās mācīties, bet mācīties viņš var vieglāk caur mani – ja es atzīstu, pieņemu un strādāju ar savām mācību stundām. Tāpēc strīdā bija svarīgi man atklāt savas kļūdas, lai es pati mācītos un arī viņam būtu vieglāk! Bet, var jau būt, ka viņš visu zina, tikai mani skolo, lai es nepiemirstu par savām mācībām, neatstāju tās novārtā, vai “nepaņemu atvaļinājumu”

Mīliet savus tuvākos un savu Dievišķo enerģiju netērējiet lieki! Un, kad gribās strīdēties, padomājiet, vai Jūs patiesi vēlaties būt laimīgi? Vai tomēr mazliet “paškandelēties”… jo grūti pieņemt, ka viss ir tik labi un harmonijā…

Autore: Arta Skudra