Vai un kā “Cancel culture” jeb Atcelšanas kultūra ietekmēs sabiedrību? 27.01.2022

Anita jautā: Ilgi domāju rakstīt vai nerakstīt jautājumu par tēmu, kas saucas “Cancel culture”, kas latviski tulkojas kā – Atcelšanas kultūra. Pats nosaukums jau ir ļoti savāds, jo, kas ir noticis, to nekādi nevar atcelt. Ar to ir domāts, ka, ja kāds savas dzīves laikā ir nepieņemami uzvedies, te, laikam, ir domāts – lietojis narkotikas, alkoholu, bijis saistīts vai popularizējis pornogrāfiju, dažādas sabiedrībai jūtīgas tēmas vai arī ir bijis vardarbīgs, vai seksuāli uzmācies, vai seksuāli kādu izmantojis, tad pret šo cilvēku tiek vērsta Cancel culture.

Patreiz arī Latvijā attīstās šī kultūra, tomēr man tā īsti nav saprotama. Ja kāds cilvēks publiski pasūdzas par cita cilvēka nepieņemamu uzvedību, sabiedrība novēršas, ignorē, izsaka nosodījumu, bet vai tā tas ir bijis vai nē, to jau neviens nepārbauda, jo, vismaz sākumā cenšas būt moderni un reaģēt uz saņemto informāciju.

Pasaulē ir vairāki gadījumi, ka šādas situācijas rodas aiz tīri mantkārīgiem nolūkiem, tas tiek vērsts pret populāriem un materiāli nodrošinātiem cilvēkiem, lai izspiestu naudu. Tiek atklāti nepieņemamas uzvedības gadījumi, kas notikuši senā pagātnē. Ja cilvēks tik daudzus gadus ir juties kā cietējs no vardarbības un nav neko darījis, lai situāciju atrisinātu vai pašreizējais laiks ir tāds, kas iznes virspusē visus pāridarījumus vai tas tomēr ir kas cits?

Tikai nepārprotiet, visa veida vardarbība arī man ir nepieņemama, es to neatbalstu, bet neatbalstu arī veidu kā tas tiek risināts. Zinu, ka Latvijā ir ļoti augsts vardarbības līmenis un noteikti nepieciešams to risināt, bet vai tādā ceļā?
Rakstot šīs rindas man ienāca prātā, ka patreiz pasaulē ir arī populāri iznīcināt dažādus pieminekļus. Tā tika sabojāts, piemēram, Migela de Servantesa piemineklis, domāju, ka tie kas to darīja pat neiedziļinājās kas viņš bija. Amerikā kāds rakstnieks aicināja iznīcināt visus Jēzus, ja viņš ir attēlots ar gaišu ādas krāsu. Netiek iznīcināts, bet tiks pārcelts piemineklis Zedelgeimā, kas veltīts latviešu leģionāriem.

Vai var, vajag pārskatīt vēsturi un iznīcināt to, kas šodien kādam neliekas tīkams? Lai gan es priecājos, ka Rīgas centrā vairs nestāv piemineklis Ļeņinam.

Elvita Rudzāte atbild: Vēsturei ir jāsaglabājas. Pieminekļi, kas radīti, lai cildinātu esošo varu ir vēstures liecības, kuras arī ir jāsaglabā kā pierādījumi, jautājums tikai par vietu, kur novietot šīs vēsturiskās liecības. Manuprāt būtu ļoti interesants parks, kur tiktu novietoti pieminekļi, kas atspoguļo konkrētā laika posma politiku un kultūru. Šo parku noteikti apmeklētu skolēni, tūristi, lai labāk izprastu mūsu tautas vēsturi. Arī paaudzēm pēc mums būs interesanti uzzināt ko vairāk par boļševikiem, padomju laiku un citiem notikumiem, kas mums rada nepatīkamas izjūtas.

Attiecībā par Atcelšanas kultūru iesaku izlasīt Alvja Hermaņa viedokli TVNET portālā: https://www.tvnet.lv/7187302/hermanis-komente-atcelsanas-kulturu-situacija-ir-tada-pati-ka-padomju-laikos

Ja es pareizi izprotu Atcelšanas kultūru, tad patiesībā to varētu arī saukt par NEPIEDOŠANAS KULTŪRU, kas garīgajā skatījumā nav atbalstāma, jo cilvēks, kas pieļāvis kļūdu pagātnē, nevar turpināt dzīvi kā līdzvērtīgs sabiedrības loceklis. Tomēr visu nevar likt vienā katlā. Ir atšķirība, vai cilvēks ir apzinājies savas kļūdas un tās nožēlojis vai cilvēks turpina pieļaut kļūdas. Ja Atcelšanas kultūra vēršas pret visiem, kas pieļāvuši pagātnē kļūdas, tad tas būs pretrunā Dievišķajiem likumiem un arī Jēzus mācībai: “Netiesājiet, tad arī paši netiksiet tiesāti”.

Šobrīd iemiesojumā nav neviena cilvēka, kas nebūtu pagātnē pieļāvis kādu kļūdu. Tātad šobrīd iemiesojumā nav neviena cilvēka, kuram būtu tiesības nosodīt citus par to pieļautajām kļūdām.

Kristietības Mācībā ir aprakstīti daudzi piemēri kā degradējies cilvēks ir izkāpis no bedres un kļuvis par svēto cilvēku vienas dzīves laikā, piemēram, Svētais Augustīns, kas pats ir aprakstījis savas kļūdas un tās nožēlojis grāmatā “Atzīšanās”. Nevienam kristietim un garīgā ceļa gājējam neienāks prātā kritizēt Svēto Augustīnu par viņa kļūdām, jo visi apbrīno viņa nožēlu un atzīšanos.

Cik daudz sabiedrība iegūtu, ja pēc iespējas vairāk būtu cilvēku, kas nožēlotu savas kļūdas. Bet cik daudz cilvēku dvēseļu tiek iznīcināts, kad pārmet pagātnes kļūdas.

Piemēram, iztēlojieties ģimeni, kur vīrs pagātnē ir krāpis sievu un sieva viņam visu dzīvi to pārmet, kaut arī vīrs savu kļūdu ir nožēlojis, lūdzis sievai piedošanu un vairāk šo kļūdu neatkārto. Vīrietis, kuram netiek piedota pagātnes kļūda, dzīvo bezcerībā, bet sieva, kas atgādina vīrietim par pieļauto kļūdu pagātnē, audzē sevī vēzi. Kurš ir ieguvējs? Nav neviena, abi cilvēki tiek iznīcināti.

Cita situācija, ja cilvēks turpina pieļaut kļūdas, tad kādam šis cilvēks ir jāaptur, bet arī tas nedrīkst notikt necilvēcīgā veidā. Piemēram, es biju izbrīnīta, izlasot dažus politiķa Alda Gobzema izteiktos rupjos komentārus internetā. Pie sevis nodomāju, kas noticis ar šo cilvēku, kas ieguvis tik labu izglītību, bet tagad ir kļuvis tik rupjš? Kas aptumšojis šī cilvēka apziņu? Atbildes mēs nojaušam tikai daļēji, jo mēs nezinām visu patiesību.

Sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kas savstarpēji sarunājas lietojot lamu vārdus. Aldis Gobzems ir uzrunājis šo sabiedrības daļu un pastāv risks, ka šie cilvēki var nonākt arī Saeimā, kur godīgi viņi var tik ievēlēti. Pēc tam grūti iztēloties kā šie cilvēki uzvedīsies Saeimas sēdēs un kā tiks nodrošināta kārtība. Valstij visbīstamākā ir anarhija un haoss. Tāpēc Saeimā ir noteikumi, kurus pārkāpjot deputātam var tikt atņemts deputāta mandāts, bet ja Saeimā būs pietiekami daudz deputātu, kas šo kārtību atcels, tad ir tikai laika jautājums, kad Latvija kā valsts beigs pastāvēt.

Tāpat sabiedrība nedrīkst pieļaut vardarbību, valsts apzagšanu un citas netikumīgas rīcības, bet tam ir jānotiek cilvēcīgā formā, panākot, lai cilvēks apzinās savas kļūdas un tās nožēlo un to var panākt tikai vienā veidā – paplašinot sabiedrības apziņas līmeni. Cilvēks, kurš garīgi sāk attīstīties, agrāk vai vēlāk izpratīs savas kļūdas un tās nožēlos. Tad kāpēc šim cilvēkam liegt iespēju izdarīt kaut ko labu sabiedrības labā tiklīdz viņš ir sācis jaunu dzīvi?

Problēma ir tā, ka šobrīd sabiedrība nevis paplašina apziņas līmeni, bet to sašaurina. Tāpēc par ministru mūsdienās var kļūt cilvēks, kas ir šķīris laulību un vēl jo projām neapzinās ģimenes vērtību un nav izpratis kāpēc viņa rīcība nav tikumīga. Sabiedrība to pieļauj, jo pati dara tieši tāpat kā ministrs.

Galvenā problēma patiešām ir tā, ka Atcelšanas kultūra var veicināt “raganu medības”, atriebību, apmelošanu, ņirgāšanos, kas ir degradācijas pazīmes. Tāpēc tiem, kas kultivē Atcelšanas kultūras ieviešanu sabiedrībā, uzreiz ir jāpadomā par noteikumiem, lai sabiedrība neiznīcinātu pati sevi.