Vai un kā iespējams dzīvi nodzīvot bez kļūdām? 31.01.2019

Pilnībā bez kļūdām dzīvi nav iespējams nodzīvot. Tomēr kāds pieļauj smagākas kļūdas un nokļūst pat cietumā; kāds kļūdu dēļ zaudē dzīvību; kāds prot labi izvairīties no pieļauto kļūdu sekām, bet tas viss ir tikai līdz noteiktam brīdim, kad arī viņu panāk pieļauto kļūdu sekas.

Pastāv uzskats, ka vajag piedzīvot kļūdas, tad notiekot laba mācīšanās no pieredzes. Mācīšanās no pieredzes tiešām notiek, ja cilvēks vēlas no tām mācīties, bet tas prasa daudz laika un dažkārt kļūdu sekas nav iespējams labot. Piemēram, precēts vīrietis ļaujas attiecībām tiklīdz kāda sieviete viņam iepatīkas. Viņš sāpina ne tikai savu sievu, bet arī mīļākās, jo attiecības nav ilgstošas un vienmēr beidzas vienādi – ar neveiksmi. Vīrietis nešķir laulību, bet arī neaizliedz sev ļauties jaunam kārdinājumam. Kādai no mīļākajām piedzimst bērns, kurš aug bez tēva, bet vīrietis turpina ierasto dzīves veidu, jo uzskata, ka tādā veidā viņš mācās un iegūst pieredzi.

Patiesībā vīrietis neko nemācās. Ja viņš mācītos no savām kļūdām, tad viņš nevēlētos atkārtoti sāpināt savu sievu un padomātu kā jūtas mīļākā, kā arī ārlaulībā dzimušais bērns, kuram ir jāaug bez īstā tēva gādības vai pastāvīgas klātbūtnes. Tāpat viņš padomātu kā jūtas viņa bērni, kas redz mātes ciešanas katru reizi, kad atklātībā nāk tēva kārtējā nodevība jeb neuzticība.

Vīrietis nezina, ka īstā mācība, kas viņam patiešām ir jāapgūst, ir spēja atteikties no kārdinājuma. Vīrietis ļaujas kārdinājumiem, domājot, ka viņam ir jāiegūst tāda pieredze, nesaprotot, ka kārdinājums ir viņa skolotājs jeb neapgūtā mācība. Vīrietis ir bezatbildīgs attiecībās un nesaprot, ka viņam ir jāiemācās būt atbildīgam attiecībās. Ārlaulībā dzimušos bērnus vīrietis uzskata par viņa ieguldījumu iedzīvotāju skaita palielināšanā, lai tauta neizmirtu. Vīrieša morāle ir neizprotama, jo patiesībā tā neeksistē, jo vīrietis dzīvo tikai savam labumam, kas ir augsta egoisma pakāpe.

Lai dzīvi nodzīvotu bez kļūdām jeb precīzāk izsakoties, mēģinot kļūdas ierobežot līdz minimumam, ir jāseko līdzi Dievišķajiem jeb Dzīves likumiem. Pilnīgi ir pietiekami, ja ievēro Mozus dotos 10 baušļus. Tajos ir pateikts pats pamats:

1. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
2. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.
3. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.
4. Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.
10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

Vēl labāk, ja cilvēks apgūst Dievišķos jeb Dzīves likumus, jo To zināšana jau ir augstāks garīgās attīstības līmenis. Ja cilvēks kontrolē sevi, tad viņš sevi pasargā no lielākās daļas kļūdām, jo dažkārt cilvēks pieļauj kļūdas aiz nezināšanas. Tas arī ir iemesls, kāpēc cilvēkiem svarīgi ir mācīties izprast dzīvi jeb apgūt Dievišķo zinātni, lai viņi pēc iespējas mazāk pieļautu kļūdas aiz nezināšanas.

Pat, ja cilvēks zina baušļus un Dzīves likumus, tas nepasargā viņu no kļūdām. Tieši otrādi, jo vairāk tu zini, jo vairāk no tevis tiek prasīts, jo smagākas kārdinājuma situācijas nāk tev priekšā. Ja kļūdu pieļauj augsti garīgi attīstīts cilvēks, tad viņš saņem sodu daudz smagāku nekā cilvēks, kas pieļauj tādu pašu kļūdu ar zemāku apziņas līmeni. Bet soda saņemšana nav patīkama nevienam. Tanī pašā laikā dzīve rāda, ka cilvēki, kas bijuši cietumā ne vienmēr mācās no šīs pieredzes un atkārtoti atgriežas cietumā, pieļaujot jaunas kļūdas. Tas ir uzskatāms piemērs, kas kopumā notiek ar sabiedrību, jo sabiedrība patiešām nemācās no savām kļūdām. Nav pētījumu, cik daudz cilvēku vismaz mēģina mācīties no kļūdām, bet pastāv pieņēmums, ka tie varētu būt apmēram 25%, vai tas ir daudz vai maz, spriediet paši.

Dzīvē cilvēks sevi pasargā no kļūdu pieļaušanas, ja viņš ieklausās savā sirdsapziņā. Sirdsapziņa ir cenzors, kas pasaka, ko nevajag darīt. Sirdsapziņa nepasaka ko vajag darīt, jo tas atjautīgi ir jāizdomā cilvēkam pašam. Tomēr mūsdienās ir cilvēki, kas apgalvo, ka viņu sirdsapziņa esot tīra arī brīdī, kad viņu pārkāpumu grūti noslēpt. Mozus 2.bauslī ir teikts: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt…”, tas pats attiecas uz sirdsapziņas vārda nelietīgu piesaukšanu, jo sirdī mājo Dievs. Tāpēc cilvēki, kas slēpjas aiz Dieva un sirdsapziņas vārda, turpinot pieļaut kļūdas, paši sev nodara ļoti lielu kaitējumu par kuru viņi uzzinās tad, kad pienāks laiks un tas noteikti pienāks.

Labāk godīgi atzīsti savas kļūdas, nekā noliedz. Kļūdu atzīšana palīdz sevi kontrolēt brīdī, kad atkal sastapsies ar jaunu kārdinājuma situāciju. Kļūdu atzīšana un nožēla šķīsta cilvēka dvēseli un pieļauto kļūdu atgriešanās sekas nav tik sāpīgas. Kļūdu slēpšana “ievelk cilvēku purvā”, no kura izkļūt var kādam būt pat neiespējami.

Autore: Elvita Rudzāte