Vai un kā kritika iznīcina cilvēku un ko tā māca? 09.12.2015

Visas Mācības māca, ka nedrīkst citus kritizēt, jo kritizējot kādu, mēs radām negatīvu enerģiju un varam kādu ievainot, ja kritikas saņēmējs nav apguvis kritizēšanas mācību.

Es pazīstu kādu sievieti, kura bērnībā ir cietusi no savas mātes kritikas un pieaugot ļoti baidās saņemt kritiskas piezīmes. Tas nozīmē, ka šīs sievietes gars izvēlējās māti, kura citus un īpaši savu meitu ļoti kritizēja, tikai tāpēc, lai meita apgūtu kritizēšanas mācību. Sieviete ļoti cenšas būt laba, bet kad tas neizdodas, var kļūt ļoti dusmīga. Taču šai sievietei piemīt tās pašas iezīmes, kas viņas mātei – viņa kritizē citus cilvēkus, kas liecina, ka mātes sniegto kritizēšanas mācību viņa nav apguvusi.

Ilggadīgi vērojot šo sievieti, ar gadiem ievēroju, ka viņa kritiskas piezīmes sāka uztvert arvien sāpīgāk, bet arī viņas slēptais negatīvisms ( jo ārēji viņa sevi demonstrēja kā pozitīvu cilvēku) noteiktās situācijās “izšāvās kā bulta”, bet tad ātri tika noklusināts, jo sieviete gāja apzinātu garīgās attīstības ceļu un zināja, ka nedrīkst citus kritizēt un izrādīt savu negatīvismu.

Tā kā es šo sievieti pazīstu ilggadīgi un laiku pa laikam esmu kontaktā, tad man bija iespēja redzēt kā kritika attīstījās un kādas sekas tās radīja kritizētājam un kā pareizi ir jāattiecas pret cilvēkiem, kuri tevi kritizē. Es nonācu pie vairākām interesantām atklāsmēm ar kurām vēlos padalīties, lai palīdzētu abām pusēm – gan tiem, kuri kritizē, gan tiem, kuri tiek kritizēti.

Kā jau minēju, sievietes neapgūtā mācība ir kritizēšana. Viņa tāpēc izvēlējās mammu, kas viņu kritizēja, bet tā kā bērnībā kritizēšanas mācību neapguva, tad viņa ļoti baidījās nonākt kritizēšanas situācijās, un tāpēc izvēlējās vīru, kurš ir pakļāvīgs sievas vēlmēm un nemēģināja savu sievu kritizēt. Diemžēl sieva kritizēja savu vīru un savus dēlus, piesaistot sev vedeklas, kuras kritizēja viņas dēlus, kas, protams, sievietei sāpēja. Tomēr sieviete nesaprata arī šīs Dieva sūtītās skolotājas, neredzēja, ka dēli ir izvelējušies sievas, kas ir līdzīgas mātei. Tā kā dēli bija apguvuši kritizēšanas mācību, tad viņus sievu ieteiktās kritiskās piezīmes īpaši nesatrauca, bet toties viņu māti tās dzina izmisumā.

Sieviete ar kritizēšanas situācijām sastapās arī darba attiecībās, bet darba attiecībās cilvēks vairāk cenšas slēpt savu negatīvo nekā personiskajās attiecībās ar tuviniekiem. Tāpēc kolēģi sākumā nepamanīja viņas negatīvo un uzskatīja viņu par pozitīvi domājošu cilvēku, kas bija tikai ārējā maska.

Sievietei bija ļoti svarīgi izveidot draudzīgas attiecības ar kolēģiem, bet tajā pat laikā viņa meklēja līdzīgi domājošos, ar kuriem varētu apspriest vadības un citu kolēģu viņasprāt nepareizo rīcību. Sieviete turpināja aprunāt vadību un kolēģus, līdz brīdim, kad vairs nespēja sevī saturēt negatīvismu, un sāka kritiku izteikt jau atklāti. Sieviete sev bija izvēlējusies vadītāju ar ļoti stingru mugurkaulu, kurš spēja uzklausīt viņas kritiskās piezīmes, bet vienalga turpināja savu iesākto ceļu, jo nepiekrita sievietes viedoklim, taču vadītājs redzēja sievietes pozitīvās puses un profesionalitāti darbā, tāpēc neskatoties uz saņemto kritiku, turpināja darba attiecības ar sievieti.

Sievietes negatīvisms turpināja augt, jo visapkārt viņa sastapās ar viņasprāt lielām nejēdzībām, līdz viņa saslima ar depresiju. Tajā brīdī viņas darba spējās notika izmaiņas – sieviete vairs nespēja koncentrēties uz darbu, sāka daudz ko aizmirst, jo bija pasliktinājusies atmiņa, kas savukārt radīja problēmas darba kvalitātē utt. Sieviete pārdzīvoja savas radušās problēmas, meklēja palīdzību pie psihologa, bet problēma kļuva arvien dziļāka līdz darba devējs, kas piecieta sievietes kritisko raksturu, redzēja, ka sieviete vairs nespēj kvalitatīvi pildīt savus pienākumus, kas lika viņam atstādināt sievieti no iesākto projektu īstenošanas, uzticot tos veikt citiem kolēģiem.

Sieviete šo situāciju uzskatīja par netaisnīgu un negatīvisms pret vadītāju turpināja augt līdz darba devējs ievēroja, kas sievietes runa vairs nav adekvāta, ka sievietei ir sākušies psihiski traucējumi, kas ir garīgās saslimšanas vēstneši. Darba devējs pieņēma lēmumu darba attiecības pārtraukt, kas savukārt sievietē radīja vēl lielāku izmisumu un negativitāti. Sieviete visā vainoja tikai darba devēju, sevī neredzot problēmas cēloni.

Es centos aprakstīt secīgi kā notika šīs sievietes garīgā sabrukšana, kas ir saistīta ar neapgūtu kritizēšanas mācību. Tā kā sievietes problēmas sākums bija viņas mātes vērstā kritika pret viņu, tad svarīgi ir saprast kā ir jāuzņem kritika, lai kritika neietekmētu cilvēku negatīvi, lai neizveidotos līdzīgs dzīves stāsts kā sievietei.

Dalīšos savā pieredzē, arī mani kāds cilvēks jau ilgus gadus kritizē un aiz muguras aprunā. Es to zināju, bet tam nepievērsu īpašu uzmanību, jo redzēju šī cilvēka pozitīvās īpašības. Tomēr es apzinājos, ka no šī cilvēka man ir jāuzmanās, jo aprunāšana ir nodevības māsa. Mana piesardzība atmaksājās, jo šis cilvēks patiešām mēģināja mani nomelnot visādos veidos un pat nodot, bet tas viss notika man aiz muguras. Tā kā situācija nemainījās, un viņam neizdevās ar nomelnojošām aktivitātēm neko panākt, tad pret mani vērsti uzbrukumi sākās jau atklātā veidā. Es vienkārši skatījos uz šo cilvēku ar nožēlu, cik tālu viņš ir nolaidies, bet tad no Skolotāju dotās Mācības es sapratu, ka man uz šo cilvēku ir jāskatās ar līdzjūtību, jo šis cilvēks iet garīgi bojā.

Mani nespēja ietekmēt šī cilvēka negatīvie uzbrukumi, vienīgi es sāku izvairīties no komunikācijas ar šo cilvēku, kas, protams, neapmierināja šo cilvēku. Man saglabāt iekšējo līdzsvaru palīdzēja doma, ka šis cilvēks nesaprot ko dara, ka viņš pats sevi nīcina ārā un ir sastapies ar cilvēku, kuru kritika nespēj iznīcināt. Tā kā kritiskie uzbrukumi pret mani pieauga, tad uzbrukumu kulminācijā es nonācu pie atklāsmes, ko nekad nebiju lasījusi Skolotāju Mācībā – “PRIECĀJIES, KA ŠIS CILVĒKS TEVI TIKAI KRITIZĒ UN NEVĒLAS NOGALINĀT!” Tajā brīdī, kad es sapratu, ka man ir jābūt priecīgai un pateicīgai, ka viņš nevēlas mani nogalināt, ka es varu turpināt dzīvot, ka tas taču ir pats svarīgākais, tad es izjutu tādu atvieglojumu un prieku, ka nodomāju: “Ja tev patīk kritizēt un redzi manī galveno pasaules vaininieku, tad lai tā tas arī būtu. Man nav tev jātaisnojas un jāpierāda mana nevainība. Esmu pateicīga, ka varu turpināt dzīvot, kas man ir pats svarīgākais!” Grūti aprakstīt sajūtu vārdos, bet pavisam vienkārši izsakoties, es sajutu brīvību no šī cilvēka kritikas. Arī tagad šis cilvēks turpina mani kritizēt un garīgi brūk kopā. Man tiešām sāk palikt šī cilvēka žēl, es sāku pret viņu izjust līdzjūtību, bet tas gan nenozīmē, ka viņš ar savu kritiku kaut ko var panākt. Man tiešām ir skumji noskatīties uz koku, kurš lēnām pats sevi liec pie zemes un pavisam drīz viņš salūzīs (garīgi saslims), ja nesapratīs kritizēšanas mācību.

Apkopojot visu teikto kopsavilkumā, es sapratu, ko kritizēšanas mācība māca:

1)      Izprast, ka katram cilvēkam var būt savs viedoklis un nevajag censties uzspiest citam savu viedokli.

2)      Izprast, ka pasaule ir tik dažāda, ka raugoties tikai uz notikušo no savas redzes leņķa, tu neredzi situācijas otru pusi, kuru redz otrs cilvēks, kas raugās no cita skata punkta uz šo pašu situāciju, bet trešais redz vēl visu savādāk, jo raugās vēl no cita skata punkta, ka kopumā visu redz tikai Dievs, un tieši tāpēc ir tik svarīgi attīstīt savu apziņas līmeni, izprast labāk dzīvi, lai mēs tuvotos Dievam un redzētu situāciju kopumā nevis tikai daļu.

3)      Izprast, ka redzot citu cilvēku pieļautās kļūdas ir jārunā ar to, kas šīs kļūdas var novērst, nevis ar to, kas neko nevar ietekmēt. Atcerēsimies, ka Skolotāji brīdina, ka runājot par citu cilvēku negatīvo, tā ir aprunāšana, kas ir negatīva īpašība. Skolotāji māca, ka negatīvo situāciju ir jāpārrunā tikai ar tiem, kas var situāciju izmainīt un vērst uz labu, bet nedrīkst to apspriest ar citiem, kas situāciju nekādā veidā nevar ietekmēt.

4)      Izprast kā kritizēšanas enerģija attīstās līdz naidam, un aizver tā saucamo “trešo aci”, radot garīgu slimību – negatīvā enerģija uzkrājas galvā starp acīm taisnā līnijā no pieres pa degunu uz leju, kas rada cilvēkam domāšanas traucējumus, samazina koncentrēšanās spējas un atmiņu, mainās cilvēka uztvere – viņš sadzird to, ko viņš domā, nevis to, ko viņam saka, kā arī rodas problēmas ar miegu, jo cilvēks naktī turpina cīņu.

5)      Izprast, ka cilvēkam, kuru kāds kritizē, ir jāpriecājas par to, ka viņu nevēlas nogalināt, bet ļauj viņam turpināt dzīvot, kas ir pats svarīgākais dzīvē, kas savukārt palīdz viņam atbrīvoties no saņemtās negatīvās enerģijas.

6)      Izprast, ka cilvēks, kas tevi kritizē, ir tikai tavs skolotājs, kura uzdevums ir tevi piespiest izprast kritizēšanas mācību un augt garā.

7)      Izprast, ka pret cilvēkiem, kuri tevi kritizē, ir jāizjūt līdzjūtība, ka šie cilvēki paši sevi lēnām sāk nogalināt.

Autore: Elvita Rudzāte