Vai un kāpēc ir slikti vēlēties būt labam? 21.07.2023

Garīgās izaugsmes ceļa pamats ir cilvēka darbs ar savām negatīvajām īpašībām un neapgūto mācību izprašana. Ja cilvēks strādā ar sevi, viņš nemanot kļūst arvien labāks cilvēks. Daudzi cilvēki vēlas, lai viņus uzskatītu par labiem cilvēkiem, tāpēc cenšas būt labi cilvēki ārēji, neizprotot savas neapgūtās mācības.

Negatīvās īpašības un neapgūtās mācības nav viens un tas pats. Piemēram, negatīva īpašība ir egoisms. Cilvēki, kas ir lieli egoisti, vēlas izdarīt kaut ko labu, lai citi to pamanītu un viņu slavinātu. Darot labo, viņi nolīdzsvaro savu egoismu, kas ir sliktais. Ja cilvēks sāk strādāt ar savu egoismu, to samazinot, tad viņš labu vairs nedara tāpēc, lai viņu pamanītu un slavinātu, bet viņš dara to, ko sirds viņam liek, izpildot Dieva gribu. Citiem vārdiem sakot, samazinot negatīvās īpašības, cilvēkā samazinās vēlme būt labam.

Mums nav speciāli jādomā kā būt labiem, mums ir jāpalīdz tiem cilvēkiem vai dzīvām būtnēm tā kā mēs katrs protam un vēlamies palīdzēt. Es palīdzu cilvēkiem atbrīvoties no problēmām nevis tāpēc, lai mani uzskatītu par labu cilvēku, bet tāpēc, ka Dievs man ir devis ļoti daudz, lai es to varētu izdarīt. Ja mēs nebūsim dabiski un pārspīlēti centīsimies būt labi pret visiem, tad mūsu labo nepieņems un atgrūdīs, jo mēs nebūsim patiesi. Tāpēc ir svarīgi būt pašiem ar savu labo un slikto. Mani skolnieki un tuvinieki zina manu labo un slikto. Es necenšos neko tēlot, esmu tāda kāda esmu un pati jūtos ļoti labi, ka varu būt pati un man nav kādam jāizpatīk. Es cenšos ievērot Dievišķos likumus, un mans sliktais pamazām pats mūk projām un samazinās. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad  viņš nevar citiem kaitēt un tas arī ir tas labais.

Strādājot ar sevi, jūsos samazināsies gan sliktais, gan labais, saglabājoties proporcijai 49/51 – 49% sliktais un 51% labais. Jo mazāk būs sliktā, jo mazāka vēlēšanās būs kādam parādīt savu labo. Citiem vārdiem sakot, cilvēkam, kas savu slikto ir samazinājis līdz minimumam, vairs nav vēlēšanās parādīt citiem, cik viņš ir labs cilvēks. Viņš jūtas ļoti mierīgi un harmoniski, necenšoties kādu iepriecināt ar kaut ko īpaši labu. Viņš dara labo, negaidot neko pretim, rada labo visapkārt ar savu mieru un mīlestību. Piemēram, Māte Terēze no Kalkutas paņēma rokās ar mīlestību slimu bērnu, neko nesakot tikai to glāstot, viņa to izdziedināja vai vienkārši, noglāstot ar rokām cilvēku pirms nāves, viņa atgrieza cilvēkā ticību Dievam. Māte Terēze nekad necentās būt laba, viņa tikai darīja savu darbu jeb pildīja savu misiju ar mīlestību. Protams, cilvēce apbrīno viņas paveikto, viņa patiešām izdarīja daudz laba, bet viņa nedzīvoja ar domu kļūt par labu cilvēku. Viņa dzīvoja ar domu kā palīdzēt tiem, kuri ir nabadzīgākie no nabagiem. Dažkārt, lai viņa varētu izpildīt savu uzdevumu, viņa atklāja arī sava rakstura sliktās īpašības, piemēram, viņai bija sveši vārdi “tas nav iespējams vai to nedrīkst”. Viņa spēja panākt savu un kādam varēja arī nepatikt viņas ietiepīgums.

Ja cilvēks strādā ar savu slikto, tad viņš mazāk redz savu labo. Jo vairāk cilvēks strādā ar savu slikto, jo mazāk viņš pievērš uzmanību savam labajam. Piemēram, lasot grāmatas, kuras sarakstījuši ir Svētie cilvēki, var izprast kā šie cilvēki kļuva par svētajiem, kāda bija viņu attieksme pret dzīvi un citiem cilvēkiem. Grāmatās viņi tik daudz runā par savu slikto, bet nepiemin savu labo. Viņu labo atklāja sabiedrībai citi cilvēki.

Savukārt neapgūtās mācības ir Dievišķo likumu neizpratne. Piemēram, ģimenē notiek strīds starp vīru un sievu. Vīrs domā, ka sieva nenovērtē viņa darbu, savukārt sieva domā, ka vīrs nenovērtē viņas paveikto. Abiem neapgūtā mācība ir došana bez nosacījumiem jeb citiem vārdiem sakot, abi partneri nezina vai neizprot Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu – es dodu, lai dotu, nevis, lai saņemtu. Neapgūtās mācības ir skolotāji, kas neatkāpjas, kamēr cilvēks tās nav izpratis.

Arī katra negatīvā īpašība ir skolotājs, kas mums ir jāizprot. Piemēram, apskatīsim negatīvo īpašību egoismu. Egoisms saka: “Es esmu tas labākais, pareizākais un svarīgākais. Mans viedoklis ir svarīgāks par citu viedokli”. Mācība: “Visi cilvēki ir unikāli. Tu neesi ne labāks, ne sliktāks par citiem cilvēkiem. Tu neesi ne svarīgāks, ne mazāk svarīgs par citiem cilvēkiem, tāpēc rēķinies ne tikai ar savām vajadzībām, bet arī ar citu cilvēku vajadzībām.”

Ja tu nestrādāsi ar savu egoismu, tad tu piesaistīsi sev cilvēkus dažādās dzīves situācijās, kas būs egoisti. Tu dusmosies uz viņiem, bet tas neko nedos, kamēr nesāksi atbrīvot pats savu egoismu. Ja tu samazināsi savu egoismu, tad tavā dzīvē notiks pārmaiņas – tevi vairs neuztrauks citi egoisti vai tu mazāk sastapsi šādus cilvēkus. Tāpēc svarīgi ir strādāt ar savu slikto, jo citādi tevī nenotiks attīstība.

Nedrīkst attaisnot savu slikto ar mācības došanu citiem, jo tad tevī nenotiks attīstība. Mēs varam izprast savu slikto, bet ne attaisnot. Piemēram, mums ir jāpiedod noziedzniekam viņa noziegums garīgā līmenī, bet tas nenozīmē, ka viņa sliktā rīcība ir attaisnota. Noziedzniekam par savu kļūdu (izdarīto noziegumu) ir jāsaņem taisnīgs sods.

Cits piemērs, tev kāds uzbrūk ar pārmetumiem. Tu mierīgi paskaidro savu viedokli un padomā kāpēc tev uzbruka? Tomēr dažkārt ir situācijas, kad cilvēks, kas ir tavs “skolotājs”, tik ļoti ir aizrāvies savā sliktajā, ka nākas viņu apturēt ar stingrāku vārdu un viņam nepatīkamu rīcību. Cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, iekšēji jūt, kad labāk paklusēt, un kad ir jāpasaka stingrs vārds, apturot pāridarītāju. Tieši tāpēc ir tik svarīgi atgriezties ticībā pie Dieva, jo Viņš ļoti palīdz šādās situācijās pieņemt pareizos lēmumus, lai ar kļūdainu rīcību nebūtu uz sevis jāuzņemas slikta karma.

Vai un kāpēc ir slikti vēlēties būt labam? Vēloties būt labam, cilvēks slēpj savu slikto jeb tur to sevī, kas ārēji izpaužas kā savaldīšanās, bet iekšēji stresi sāk negatīvi ietekmēt veselību līdz cilvēks saslimst. Diemžēl ārēji labi cilvēki tik ļoti slēpj savas sliktās emocijas, ka bieži saslimst ar smagām slimībām un tad brīnās apkārtējie cilvēki – kā tāds labs cilvēks varēja tik smagi saslimt?

Nav arī pareizi savas negatīvās emocijas izgāzt uz citiem, jo tad tās nodara pāri citiem. Pareizi ir negatīvās emocijas jeb stresus neuzņemt sevī. Tādā gadījumā cilvēks nenodara pāri ne sev, ne citiem. Lai cilvēks neuzņemtu sevī stresus, viņam ir jāizprot stresu sniegtās mācības, kas ir cilvēka neapgūtās mācības, bet lai tās izprastu, nepieciešams apgūt Dievišķo zinātni jeb sākt izprast dzīves likumus un mācības.

Ja cilvēks atsakās pats mācīties, tad dzīve piespiež cilvēku mācīties. Piemēram, ja cilvēks saslimst ar smagu slimību, tad lai izveseļoties viņam nav citas izvēles kā tikai sākt izprast savas neapgūtās mācības, jo medicīnas sasniegumi ne vienmēr spēj palīdzēt, bet cilvēks vienmēr spēj palīdzēt pats sev.

Tāpēc cilvēkam nevis ir jādomā par to, vai citi pamanīs viņa labo, bet jādara viss, lai atbrīvotos no sava sliktā, audzinot savu raksturu. Kad cilvēks ir patiesi labs, viņam tas nevienam nav jāsaka, jo to visi redz un jūt. Kad cilvēks mēģina darīt visu, lai viņa labo ieraudzītu, tad visticamāk viņa labo redzēs, bet nenovērtēs un tas sāpēs “labajam cilvēkam”. Tāpēc tik svarīgi dot un neko negaidīt pretim, jo laimīgs ir tikai devējs. Patiesa devēja doto pamana un novērtē sabiedrība. Svēts cilvēks ir labs cilvēks, bet viņš pats sevi par tādu neuzskata, jo viņš nevēlas būt labs, viņš vienkārši ir labs.

Autore: Elvita Rudzāte