Vai vajag atcerēties vēsturiskus notikumus un apraudāt pagātni? 15.07.2017

Egija jautā: Ļoti iespaidoja Jūsu brīdinājums, par ārkārtas situācijas tuvošanos Latvijai. Es arī esmu par to daudz
domājusi. Esmu nākusi pie secinājuma, ka teiciens: vēsture atkārtojas ir saistīts ar to, ka šajā gadījumā vēsture ir skolotājs, kas cikliski atgriežas, ja skolnieks nav neko mācījies.. Tā ir, protams, latviešu tauta, kas nav izgājusi mācību, skumji. Es, protams, nezinu tieši kāda ir šī mācība, bet vienu  es zinu noteikti. Mums ir jāpiedod, jo piedošana ir vienīgā atjaunojošā enerģija. Tā vienkārši ir un tikai tajā ir spēks. Un nevajag nepārtraukti atcerēties izsūtīšanas šausmas un apraudāt pagātni. Piedodam. Vienkārši piedodam. Un tad skolotājs neatgriezīsies. Ja rakstu pilnīgas muļķības, tad nepublicējiet.

Elvita Rudzāte atbild: Piedošana ir vienīgā atbrīvojošā enerģija Visumā. Tā atbrīvo cilvēku no negatīvas enerģijas, palīdzot aizmirst pāridarījumus, tādējādi radot sevī iekšēju mieru un harmoniju.

Es piekrītu Egijai, ka mums ir jāpiedod pāridarītājiem, kas ir verdzinājuši un iznīcinājuši mūsu tautu, jo turot naidu sevī par pagātnes notikumiem, mēs patiešām atkal un atkal piedzīvosim vēsturisku notikumu atkārtošanos. Tomēr aizmirst mūsu tautas vēsturi nedrīkst. Tas ir teikts Mācībā, ka visas tautas, kas aizmirst savas tautas vēsturi un nekopj kultūru, zaudēs savu identitāti. Tāpēc piemiņas pasākumi ir vērtīgi, bet svarīgi šos pasākumus organizēt ar mīlestību un veikt piedošanas rituālus. Piemēram, būtu jauki, ja kāds spētu Staļina upuru dienās, kad tika izsūtīti uz Sibīriju mūsu tautieši, organizēt tādu piemiņas pasākumu, kur tiktu piedots Staļinam un viņa radītajam režīmam viss tas negatīvais, ko mūsu tautieši piedzīvoja. Būtu svarīga sadošanās rokās un piedošana gan no cietušo puses, gan no pāridarītāju puses, kamēr vēl abās pusēs ir palicis kāds dzīvs cilvēks. Tādējādi tiks dzēsta daļa no negatīvās enerģijas (negatīvās karmas), kas šobrīd ir starp Latviju un Krieviju.

Tanī pašā laikā nedrīkst neatgādināt mūsu tautai par šiem vēsturiskajiem notikumiem, jo citādi tie atkal pēc laika var atkārtoties. Piemēram, manuprāt šobrīd pastāv diezgan augsts risks atkārtoties 1940.gada notikumiem, kad mēs bez pretošanās ielaidām savā teritorijā Krievijas režīmu. Es nedomāju, ka Krievija mums uzbruks ar ieročiem, es baidos no mūsu augstāko amatpersonu nodevības. Pirmās pazīmes šai nodevībai jau ir redzamas – slepenas tikšanās ar Krievijas augstām amatpersonām, mūsu augstāko amatpersonu “laipošana” un izvairīšanās no atbildības uzņemšanās. To pierāda arī šobrīd žurnālā “Ir” publicētās oligarhu sarunas.

Kara apdraudējums mūs var skart tādā gadījumā, ja sāksies nesaskaņas starp Krieviju un kādu citu valsti/īm, un mēs kā kaimiņi varam kļūt par šo nesaskaņu upuriem netiešā veidā vai kā ķīlnieki. Tā kā mūsu kaimiņvalsts ārpolitika šobrīd nav saprotama nevienam, tad ir jābūt gataviem arī uz sliktākajiem scenārijiem.