Vai vecāki ir jāklausa? 04.08.2017

Ginta jautā: Šobrīd ar vecākiem ir ļoti saspīlētas attiecības. Vecākiem ir grūti pieņemt, ka es pati pieņemu lēmumus, izvēles savā dzīvē. Jau 6 gadus esmu pilnīgi neatkarīga. Nesaskaņas ir radušās brīžos, kad es pieņemu lēmumu, kas nesaskan ar viņu skatījumu, piemēram, par sava bērna krustvecāku izvēli (tie neesot bijuši īstie cilvēki) vai kad mums piedāvāja kļūt par krustvecākiem, ka atteicāmies. Viņi saka, ka es daru nepareizi, lai gan esmu pilnīgi
pārliecināta par savu lēmumu. Brālis ir vecāks un kad viņš krustīja savu bērnu, tad vecākiem nepatika izvēlētā katoļu baznīca (priesteris, kurš ir mūsdienīgāks un ir mazliet cita pieeja dievkalpojumam). Tad bija liels tracis. Šajās situācijās it īpaši mamma saka, ka mēs neesam jums (visiem 3 bērniem) tā mācījuši, vai tiešām to neesam iemācījušies? Tad aiziet pa ķēdīti teksti: es taču tik daudz jūsu labā esmu darījusi, jūs esat braukuši ceļojumos, jums viss ir bijis. Vai tiešām esam tik slikti vecāki? Viņa tik ļoti to pārdzīvo, ka saka, es vispār no jums visiem norobežošos, to tik vien darāt, kā analizējat ko saku, pilnīgas šausmas, vairs neko neskaidrošu.Un šie teksti ir tie, kas apstādina vispār runāt ar viņu.

Tad viņa vēl pieskaras cieņas jautājumam, ja es viņai pārfrāzēju viņas teikto un jautāju vai tā ir, viņa ļoti aizsvilstas. Viņa domā, ka es viņai uzbrūku. Bet es viņai saku, ka man šis jautājums bija neskaidrs un es gribēju precizēt un noskaidrot kā ir. Vecāki mums ir mācījuši bezierunu paklausību, mēs nedrīkstējām runāt pretī un teikt ko patiesībā domājam. Mums nekad nebija lieli strīdi, mēs nekad nestrīdējāmies pretī un skolā bijām ar priekšzīmīgu uzvedību.

Un šobrīd man liekas, ja esmu neatkarīga no vecākiem, tad beidzot varu darīt ko un kā es gribu un jūtu. Un viņi nevar to pārdzīvot, ka mēs pasakām stingri kā mēs domājam, to viņi uztver kā uzbrukumu, jo nekad tā neesam
darījuši, jo bijām atkarīgi no vecākiem. Līdz ar to vaino manu vīru un brāļa sievu, ka viņi mūs ir izmainījuši, lai gan es saprotu, ka es beidzot varu darīt kā es jūtu, tur nav nekādā saka ar vīru.

Šobrīd nezinu kā rīkoties un uzvesties, jo vecāki jāsatiek diezgan bieži un jūtu, ka ar viņiem nevaru būt es pati. Ja izsaku viedokli, kas nesakrīt ar viņu, tad esmu grēkāze un nenovērtēju ko ir devuši lai gan par to vispār nav runa, tā ir kāda tā brīža situācija, bet viņi attiecina uz visu dzīvi. Gribas ar vecākiem labas attiecības, vēlos tās uzlabot un izrunāt strīdus un nesaprašanās mierīgi. Tomēr ar mammu tas nav iespējams, jo to viņa uztver kā necieņu. Tētis vēl iet uz normālu sarunu un nav tik emocionāls. Vēlos esot ar vecākiem būt es pati, nevis izpatikt, tēlot, ka viss ir labi. Nevēlos vairs iet pret sevi, jo tomēr esmu jau pieaugusi.

Ne reizi viņiem neko neesmu pārmetusi, pieņemu, ka tā ir manas dvēseles pieredze bērnībā, tomēr šobrīd vēlos dzīvot citādāk, brīvāk un būt es pati, izrunāties no sirds un veidot tālāk attiecības citādāk. Bet izskatās, ka mamma paliks uz sava. Tētis ir pretīmnākošāks.

Elvita Rudzāte atbild: Gintas patiesā problēma ir tā, ka viņa vēlas, lai vecāki domā tā kā viņa, pieņem viņas izvēles. Tieši tāpēc viņa izvēlējās šos vecākus, lai no viņiem iemācītos, ka nevienam nedrīkst uzspiest savu viedokli. Ginta noteikti teiks, ka viņa neuzspiež, grib tikai izrunāties, bet patiesībā uzspiež gan. Ja tu redzi, ka cits nevēlas pieņemt tavu viedokli vai tavu izvēli, tad katra saruna radīs tikai spriedzi attiecībās, kas Gintas ģimenē notiek. Pareizāk šādās situācijās ir klusēt vai pateikt, ka man ir cits viedoklis, neiegrimstot nevērtīgās viedokļu cīņās.

Iespējams, Ginta iepriekšējā dzīvē ir uzspiedusi savu viedokli citiem, tāpēc šajā dzīvē viņai ir jāsastopas ar personisko pieredzi, kad viņai uzspiež viņai nepieņemamu viedokli. Svarīgi, lai Ginta šo kļūdu neatkārto ar saviem bērniem un citiem cilvēkiem, kas domā citādi kā Ginta.

Man ir līdzīga pieredze, arī mana mamma domā citādi nekā es un brīžiem mēģina uzspiest savu viedokli, bet tas notiek arvien retāk, jo viņa ir sapratusi, ka viņa nespēs mani ietekmēt. Man gribētos, lai mans vīrs un bērni domātu līdzīgi man, bet tā tas nav tieši tajos jautājumos, kas man ir visbūtiskākie. Tomēr viņi akceptē manas izvēles, kas nesakrīt ar viņu izvēlēm, bet es ne vienmēr akceptēju viņu izvēles, kas liecina, ka viņi garā ir attīstījušies tālāk nekā es. Par laimi es esmu sapratusi, ka tas man netraucē viņus mīlēt bez nosacījumiem. Es necenšos viņiem uzspiest savu viedokli, bet brīžos, kad sanāk par tām tēmām saruna, es neslēpju savu viedokli, lai viņi zinātu, ka es domāju citādi. Neskatoties uz uzskatu atšķirību, mūsu savstarpējās attiecības tas neietekmē, jo visam pāri stāv mīlestība.

Mūsu galvenais uzdevums ir mīlēt savus vecākus tādus kādi viņi ir, jo viņi mums ir devuši pašu galveno – iespēju dzīvot. Gintai nav jāzaudē sava būtība un jāpiebalso viedoklim, kuram nepiekrīt, tikai tāpēc, lai būtu labas attiecības ar vecākiem. Ja vecāki jutīs Gintas mīlestību, tad viņi vieglāk pieņems viņas izvēles. Galvenais ir mīlestība, tad attiecības sakārtosies un vecāki pat sāks aizdomāties, kāpēc bērni domā citādi.

Vēl es vēlos pakavēties pie vienas ļoti svarīgas atziņas, kuru sapratu ne pārāk sen. Mācībā ir teikts, ka Augstāko Spēku Hierarhijā ir bezierunu paklausība. Gintas vecāki to zina un stingri ievēro. Tikai viņi nezina, ka Evolūcijas likums nosaka, ka bērni ir gudrāki par saviem vecākiem, mazbērni gudrāki par viņu vecākiem utt. Arī darbiniekam ir grūti klausīt vadītāju, kurš apziņas līmenī ir zemāks par viņu. Taču viņi klausa vadītāju bez ierunām, ja jūt, ka vadītājs apziņas līmenī ir augstāks par viņu. Tas pats attiecas uz skolēniem, kuriem ir grūtības klausīt skolotājus, kam ir zems apziņas līmenis, taču skolēni “mutē skatās” skolotājam, kuram ir augsts apziņas līmenis. Daudzi cilvēki ir iekrituši viltus skolotāju tīklos, klausīdami viņu teiktajam. Dievs mums ir devis galvu uz pleciem, lai mēs attīstītu savu prātu un intelektu. Dievs mums ir devis sirdi, lai mēs attīstītu jūtziņu. Ja mēs abas puses attīstām vienlīdz stipri, tad mums nav jābaidās no citādi domājošiem, tie nespēj mums kaitēt un nerada sliktas emocijas.