Vija jautā: Mani pameta vīrs, sakot to, ka esmu viņam likusi justies nožēlojami, ne kā vīrietim. Tas bija jau vairāk kā 2.5g. atpakaļ, bet viņš vēl jo projām to atceras un nevar man piedot, kaut arī pilnībā esmu mainījusi sevi un savu attieksmi. Viņš arī to ir ievērojis, saka, ka mīl mani, bet nevarot aizmirst pagātni un, ka esmu pārāk vēlu izmainījusies…
Vai ir kāda iespēja atgriezt vīru, jo viņš ir visa mana dzīves jēga, ļoti mīlu viņu. Un netieku galā ar to, ka viņš ir prom, vienkārši nevaru un negribu viņu palaist, tikai atgriezt un turpināt mīlēt.
Elvita Rudzāte atbild: Vija nesaprot ļoti svarīgu mācību: “Nedrīkst savu laimi ielikt citam klēpī.” Vija saka, ka vīrs ir viņas dzīves jēga. Dzīves jēga visiem cilvēkiem ir vienāda un tā ir garīgā attīstība. Ja cilvēks par dzīves jēgu uzskata vīru, bērnus vai darbu, tad agrāk vai vēlāk viņš to, ko ir uzskatījis par dzīves jēgu, zaudēs. Mēs visi esam nākuši iemiesojumā, lai caur grūtībām attīstītos garā. Mēs neesam nākuši iemiesojumā baudīt dzīvi. Tie, kuri domā, ka dzīves bauda ir galvenais, var saņemt iespēju to baudīt, lai nonāktu pie atziņas, ka tomēr tas nav pietiekami, lai justos laimīgs.
Otra Vijas neapgūtā mācība ir pieķeršanās, jo viņa saka, ka nespēj vīru palaist, jo uzskata viņu par savu īpašumu. Kamēr viņa neatbrīvosies no pieķeršanās, diez vai vīrs atgriezīsies, jo viņa neapzinātais uzdevums ir vest sievu pie prāta.
Īsta mīlestība ir sirdī un tai nav vajadzīga klātbūtne, jo mīlestības enerģijai nav robežu, bet ir šķēršļi, kurus pats cilvēks ir radījis. Iesaku Vijai strādāt ar šķēršļiem, kuri traucē mīlestības enerģijas plūsmai starp viņu un vīru. Visus šķēršļus var atbrīvot ar patiesu nožēlu un piedošanas lūgšanu. Tas nozīmē, ka Vijas nākotne ir tikai viņas rokās. Nav uz pasaules vīrietis, kurš spētu ignorēt Patiesu Mīlestību. Bet ir uz pasaules ļoti daudz vīriešu, kuri meklē Patiesu Mīlestību, pametot ģimenes.
Vija jautā, vai vēl ir cerība? Cerība ir vienmēr, bet Dievs gaida, lai mēs apgūstam tās mācības, kuras pirms iemiesošanās esam apņēmušies apgūt. Cerības piepildīšanās/nepiepildīšanās ir saistīta tikai ar mums pašiem un tā nekādā gadījumā nav saistīta ar ārējo pasauli. Ārējā pasaule ir tikai mūsu skolotāji, kas mums palīdz apgūt dzīves gudrību.