Vai vieglāk ir labāk? 14.11.2016

Līga jautā: Man ir jautājums par labā un ļaunā proporcijām. Jūs sakāt, ka katrā cilvēkā ir 51% labais un 49% ļaunais (varbūt neprecīzi nosaucu šos skaitļus, bet tas nav būtiski jautājuma kontekstā). Ja cilvēks visu mūžu velta savai garīgai attīstībai, kas notiek ar tiem viņa procentiem? Ja ļaunā enerģija transformējas labajā, tad tie vairs nebūs 49 % ļaunā. Ja ņem vērā, ka liela daļa cilvēku tomēr mēģina sevi attīstīt, kā nu kurš prazdami, tiem procentiem vajadzētu mainīties. Pēc manas saprašanas. Vai Jūs, lūdzu, to neizskaidrotu?

Lasu portālu un klausos e-seminārus, esmu ļoti pateicīga par to, ko Jūs darāt, iegūtās zināšanas ir ļoti vērtīgas, tās daudz ko izskaidro. Tomēr pienāk brīdis, kad pamanu, lai kāda būtu problēma, jebkurā rakstā sieviete ir par maz mīlējusi vīrieti, par maz mīlējusi darbu, tēvu vai jeb ko citu, rodas iespaids, ka sieviete ar savu nepietiekamo mīlestību tiek nostādīta kā visa ļaunuma sakne. Nu labi, arī Ieva bija tā, kas Ādamam augli deva. Bet vai tāpēc vīrieši tiek atbrīvoti no jebkādas atbildības? Vīrietis neprec sievieti, sieviete vainīga, neuztur bērnus, ģimeni, sieviete vainīga, dzer  -sieviete atkal vainīga. Jūs sakāt, vīrietis mīlestības dēļ ir gatavs kalnus gāzt. Bet mūsdienu aktuālā problēma ir dzimumu sajaukumi – sievišķīgi vīrieši un vīrišķīgas sievietes. Un tas sievišķīgais vīrietis tikai gaida. Gaida, kad viņu appuišos, par bērniem parūpēsies, gaida, ka sieviete gan mīlēs, gan naudiņu nopelnīs.

Sieviete arī mīl, gadiem mīl, bezgalīgi mīl, līdz spēku izsīkumam, un vienmēr izskatās skaisti un sievišķīgi. Vīrietis jau pieradis pie tā un viņam tā ir norma, viņš pat nepieļauj domu, ka varētu būt savādāk. Bet sieviete nu vairs nejūt, vai viņas mīlestība tam vīrietim vairs ir vajadzīga. Jā, viņa pati ir vajadzīga, jā, bet vai viņas mīlestība? Un viņai ir viegli mīlēt pasauli un bērnus, visu dzīvo un Dievu, pat to vīrieti. Bet ik pa laikam rodas jautājums – ko no tā mācās dēli – vai to, ka visa un jebkāda atbildība ģimenē jānes sievietei? Un ko mācās meita? Es jau redzu, ka atbildē varētu būt tas, ka sieviete, iespējams, par daudz gaida. Bet sieviete arī šeit ir trenējusi raksturu, apsolījusi sev mēnesi neko no vīrieša neprasīt un negaidīt – attiecīgi arī nesaņēma. It kā gluži pretējs efekts tam, kā būtu jābūt.

Ko vēl? Psiholoģe viņai ieteica grāmatu “Sievietes, kas mīl par daudz”. Tur sākumā sastopos ar frāzi : “Ja mums nepatīk vairums no viņa galvenajām rakstura īpašībām,  daudz kas nepatīk viņa vērību izpratnē un uzvedībā,  taču mēs ar to samierināmies, uzskatot, ka, ja vien būsim pietiekami pievilcīgas un  mīlošas, viņš vēlēsies mainīties mūsu dēļ, tad mēs mīlam par daudz.” Es neesmu pārliecināta, ka var mīlēt par daudz. Un es neesmu no viņa atkarīga, es pilnīgi noteikti varu bez viņa dzīvot un esmu laimīga pati savā būtībā, pat ļoti laimīga. Tikai šīs attiecības manī rada tādu kā jucekli, kad šķiet, ka vieglāk būtu bez šīm attiecībām. Taču es saprotu to, ka ir tomēr kaut kas, ko es neesmu izpratusi. Kad satikāmies, biju ļoti vīrišķīga – ne izskatā, bet būtībā – darīju visus vīrieši darbus, remontēju dzīvokli, sadzīves tehniku, nesu, stiepu…viņš bija ļoti sievišķīgs vīrietis. Loģiski. Šo gadu laikā esmu attīstījusi savu sievišķību, esmu ļoti, ļoti sievišķīga sieviete. Bet vīrietis vēl arvien ir tas pats bērnišķīgi sievišķīgais, kas apvainojas kad vien ienāk prātā tik pats vien zinādams par ko, nerunā, kad negrib, neatbild uz jautājumiem, uz kuriem negrib atbildēt, pilnībā neizprot vārda “atbildība”nozīmi. Viņam bija sarežģīta bērnība, bet taču dzīves laikā kaut kas ir arī jāapgūst!

Es ļoti labi saprotu, kāpēc es viņu satiku, par to man nav jautājumu. Bet, ko lai es ar viņu iesāku tagad? Man tā kopaina pavisam dīvaina šķiet. Bērni ļoti mīl tēti, gaida, bet tētis var parādīties, var neparādīties, var solīt un aizmirst vai pat neaizmirst, bet tik un tā nepateikt, ka nebūs. Tā rakstot nepatīkamas emocijas sāk raisīties, tāpēc neturpināšu negatīvo īpašību uzskaiti. Uz sevi, lai kā es meklētu, nevaru attiecināt ne solījumu nepildīšanu, ne bezatbildību, ne gļēvulību un melīgumu. Melos biju iestigusi  pirms vairāk kā 20 gadiem, bet pāris gadu laikā tiku ar sevi galā, vai tāpēc man šobrīd meli ir pretī? Un pārējais? Vēl domāju, ka šis man varētu būt tāds kā piemērots sods, jo esmu pieļāvusi kļūdas gan lielas, gan mazas. Vēl ir visādi minējumi, bet pieļauju, ka ir tomēr kāds veids, kā šīs attiecības padarīt par pilnvērtīgām, kur abi partneri var viens otram uzticēties, paļauties viens uz otru un ticēt. Jā, es esmu augusi tieši pateicoties šīm attiecībām, jo man ir bijis ļoti daudz jāspēj. Vai tas varētu nozīmēt, ka, ja man būtu ērtākas attiecības, es pārstātu augt?

Jau minēju, ka savā būtībā jūtos ļoti laimīga, tik brīnišķīgi, cik jūtos pēdējos gadus, kad daudz strādāju ar sevi, neesmu jutusies nekad savas dzīves laikā. Neskatoties uz to, ka ienākumi ir zemi un tīri fiziski dažbrīd ir ļoti grūti tikt ar visu galā, jo, kā jau minēju, bērnus audzinu viena, bet patiešām, būtu grēks par kaut ko sūdzēties, jo pamata vajadzības ir apmierinātas, mēs esam paēduši un zem jumta. Vecākie dēli gan ir lieli palīgi un vakar es atkal pārliecinājos par to, ka mana ģimene ir tie cilvēki, uz kuriem es vienmēr varu paļauties. Es zinu, tas ir Dieva nopelns, ka mani bērni ir izauguši atbildīgi, godīgi, kārtīgi izpalīdzīgi, atsaucīgi un sirsnīgi, neskatoties uz to, ka pēdējos ~ 10 gadus audzinu viņus viena. Tomēr man savas pūles arī jāpieliek audzināšanā un nu aug mazie bērni (lai arī, uzskatu, ka arī lielo audzināšana nav beigusies). Bet mazo audzināšanā tētis nepiedalās, dzīvo atsevišķi, vien atbrauc ciemos, kad pašam šķiet ērti un tā mūsu attiecības turpinās. Bet regulāri ar solījumu neturēšanu, ar meliem un ignorēšanu viņš manī izjauc šo harmoniju. tad atkal ar lūgšanām un attiecīgas literatūras lasīšanu, arī ar darbu vai vienkārši dabas enerģijas ielaišanu sevī, es nonāku atpakaļ harmonijā. Bet liktenis mani pārbauda, jo, acīmredzot kaut ko nu galīgi nemaz nesaprotu, un atkal seko kaut kas man grūti pieņemams. Tātad man ir jāmācās pieņemt. Jebkuru situāciju. Man būtu vieglāk to pieņemt, ja viņš nesauktu sevi par manu vīru, mums nebūtu  pāra attiecību, jo es viņu nejūtu kā savu ģimeni.
Gribu izstāstīt kādu notikumu. Man bija jābrauc uz semināru, es biju jau iepriekš viņu lūgusi, lai izņem bērnus no bērnudārza, jo es tai laikā būšu seminārā un lielajiem puišiem ir darbs. Šeit gan jāpiemetina, ka līdz šim viņš nekad vēl nav izņēmis bērnus no bērnudārza, tikai solījis to izdarīt, bet cerēju, ka nu šī būs tā solītā reize. Vēl iepriekšējā dienā viņš neko neteica par to, ka nevarēs to izdarīt. Tikai tad, kad dažas stundas pirms semināra zvanu, lai pārliecinātos, ka viņš to izdarīs, viņš saka, ka nevarēs. Seminārs man ir ļoti svarīgs, es to nevaru neapmeklēt, man ir jādomā risinājums. Rezultātā tomēr vidējais dēls pacentās izdarīt visus darbus līdz sešiem un paspēja īsi pirms septiņiem būt bērnudārzā un izņemt brālīti un māsiņu. Kad es viņam to lūdzu, es zināju, ka varu uz viņu paļauties, lai gan tā situācija bija ļoti saspringta, jo viņš nezināja, cikos viņš atbrīvosies un viņam darbā vēl ir pārbaudes laiks, tāpēc ir jācenšas ļoti un darbs viņam ir nepieciešams, kaut vai tāpēc vien, lai apmaksātu mācības. Es jau biju autobusa pieturā, lai brauktu uz semināru, kad situācija vēl arvien bija neskaidra, zvanīju vēlreiz mazo tētim, vai tiešām viņš nevar (viņš arī nespēj vai negrib paskaidrot, kāpēc “nevar”, tā viņš ļoti daudz ko “nevar”). Protams, ka viņš “nevar”un iemeslu nevarēšanai nemaz nevajag, vienkārši nevar. Autobuss piebrauca un es tajā iekāpu. Jo zināju, ka tik un tā situācija atrisināsies. Zvanīju vēlreiz dēlam (vecākais līdz 19:00 strādā, tāpēc viņam nemaz nezvanīju), mēģināju izzināt situāciju un iespējas un viņš solīja, ka darīs ko varēs. Sešos saņēmu īsziņu, ka viņš paspēs (es jau biju seminārā) un mani pārņēma milzu atvieglojuma sajūta. Pēc tam vakarā, kad jau biju mājās, kad mēs visi kopā bijām mājās, kad es izjutu to spēcīgo ģimenisko saiti, kas ir mūsu starpā, kad es izjutu tik ļoti lielu prieku par to, cik ļoti brīnišķīgi ir mani bērni un, ka uz viņiem patiešām var paļauties (šī nav pirmā reize), viņiem var ticēt un viņiem var uzticēties (kaut viņi tādi būtu arī savām sievām nākotnē un vēl labāki), mani pārņēma tāda kā svētlaime.

Un šeit nebija vietas tam vīrietim, kas ir manu mazo bērnu tēvs. Fiziski viņš nebija klāt, bet man pat prātā neienāca, ka viņš šeit varētu būt. Jo viņš ir ļoti atšķirīgs. Es zinu, ka tie atšķirīgie vīri ir tās labākās dāvanas. Bet viņš, lai arī sevi tā sauc, nav mans vīrs un, pretēji solījumiem, par tādu arī negrasās būt. Un es zinu, ka šī situācija man cenšas iemācīt to, ka man ir jāpieņem jebkura situācija, tomēr manas domas atkal ir pie tā, ka man bez šīm attiecībām būtu vieglāk. Un atkal jautājums, – vai vieglāk ir labāk? Jā es saprotu, ka mani biksta un baksta tie kas nav labie spēki, droši vien, ka attiecību pārtraukšana nepavisam neko neatrisinātu. Bet es esmu tikai cilvēks un esmu tik ļoti nogurusi no regulāriem meliem un bezatbildības, ka man no tā vajag brīvdienas…

Elvita Rudzāte atbild: Paldies Līgai par savu pieredzes stāstu. Kopumā Līga visu ir pareizi sapratusi, mēģināšu tikai uzsvērt galveno.

Līga šobrīd izpērk savu slikto karmu. Viņa pati atzīst, ka pagātnē ir pieļāvusi smagas kļūdas un tāpēc tagadnē nākas piedzīvot grūtus brīžus. Grūti brīži ir jāpieņem ar pazemību – neko nevar darīt, jāmeklē risinājums un grūtības ar mīlestību ir jāpārvar.

Sievietei ģimenes laimē ir milzīga loma, jo viņai Dievs ir dāvājis mīlestības avotu, tieši viņa ražo mīlestību, nevis vīrietis. Vīrietis barojas no mīlestības, bet viņš to neražo. Cita situācija ir ar Svētiem cilvēkiem, kuri ir sasnieguši tādu apziņas līmeni, ka viņiem Dievs atļauj būt par vadiņu starp Dievu un cilvēci, pieņemot Dievišķo mīlestību no Dieva un atdodot to cilvēcei. Tieši sievietes lomas dēļ es visos rakstos uzsveru cik svarīgi sievietei ir mīlēt bez nosacījumiem visus ģimenes locekļus. Es neesmu teikusi, ka sieviete pie visa ir vainīga, jo mums visiem ir jāatbrīvojas no vainas izjūtas, bet jāsaprot, ka dzīvē viss notiek tā kā pats esi radījis. Ja mums tagadnē klājas grūti, tas liecina, ka pagātnē ir bijušas kļūdas. Tāpēc tik svarīgi tagadnē dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, lai nākotnē justos laimīgi.

Es domāju, ka Līgas tagadējais vīrs ir instruments Dieva rokās un viņa neapzinātais uzdevums ir parādīt Līgas bērniem slikto piemēru – kādam nevajag būt vīrietim, dodot iespēju Līgai izpaust visas labākās īpašības un beidzot parādīt, cik laba viņa var būt kā mamma un sieva. Līgas bērni jau ir mācījušies no patēva kļūdām un es domāju, ka attiecības veidos ļoti atbildīgi, bet kas zina? Līga raksta, ka viņa ir ļoti atbildīga. Tagad droši vien tā ir, bet pagātnē tā nebija. Tāpēc viņa sev piesaistījusi bezatbildīgu vīrieti, jo par kļūdām ir jāmaksā.

Es domāju, ka Līgas pašreizējam vīram ir milzīgas bailes, kas ir saistītas ar traumu bērnībā, ar viņa ģimeni. Viņam ir kauns dziedināt savu traumu, tāpēc situācija nemainās. Šī situācija Līgai māca pacietību. Es piekrītu Līgai, ka vīrieti mīlēt par daudz nav iespējams. Cita lieta, kad sieviete kļūst vīrietim par verdzeni, bet tā nav mīlestība, tā ir vergošana.

Es Līgas rakstītajā sajutu tomēr gaidas. Ja cilvēks negaida, tad viņš neuzstāda termiņus. Ja viņš uzstāda termiņu, ka mēnesi neko negaidīšu, tad viņš tomēr gaida.  Tāpēc es iesaku Līgai turpināt strādāt ar sevi, iemācīties neko negaidīt, mīlēt bez nosacījumiem, no sirds nožēlot visas pagātnē pieļautās kļūdas, lūgt palīdzību Augstākajiem spēkiem, skaitīt lūgšanas (150 reizes Esi sveicināta Marija vai 33 reizes Tēvreizi katru dienu) un vienkārši priecāties par to, ko dzīve viņai dod.

Vai Līga būtu piedzīvojusi prieku par saviem vecākajiem dēliem, kas mēģina mammai palīdzēt cik ir viņu spēkos, un ir ļoti atbildīgi, ja Līgas vīrs beidzot būtu izņēmis bērnus no dārziņa? Vai šis prieks par dēliem nav svarīgāks par to, ka vīrs vēl pagaidām nav spējis atbrīvoties no pagātnes radītajām sekām?

Atbildot uz jautājumu, kas notiek ar proporciju, ja cilvēks strādā ar sevi un atbrīvojas no sava negatīvā? Proporcija saglabājas. Cilvēks vairs nevēlas būt ļoti labs un nav ļoti slikts. Viņš ir drusciņ labs, un drusciņ slikts. Kā tas izpaužas dzīvē? Cilvēki, kas vēlas būt ļoti labi, izdara ļoti daudz labus darbus ar motīvu, lai citi redzētu cik viņi ir labi,  bet viņi ir ļoti dusmīgi uz tiem, kas viņiem traucē veikt labos darbus. Tā izpaužas viņu ļoti labais un ļoti sliktais. Bet, kad cilvēks samazina savu slikto, viņš dara labu nedomājot par to, ka tas ir labs, viņš vienkārši pilda Dieva gribu.

Arī es agrāk ļoti dusmojos, ka manu labo darbu nenovērtēja. Bet tagad, strādājot ar sevi, atbrīvojoties lēnām no sava sliktā, man vairs citu novērtējums nav nepieciešams. Esmu priecīga, ka saprotu, ko Dievs no manis gaida un vienkārši pildu savus uzdevumus, necenšoties būt ļoti laba, kā arī cenšos nevienam nenodarīt pāri. Ja man tomēr sanāk kādam nodarīt pāri, tas liecina, ka vēl neesmu atbrīvojusi pilnībā savu vēlmi būt ļoti labai, bet es jau arī esmu tikai skolniece, kas iet garīgās attīstības ceļu tāpat kā visi pārējie.