Līga jautā: To, ka viņš ir instruments, lai mani labotu, es esmu sapratusi jau sen. Esam kopā (ja tā var teikt) jau sešus gadus un šis laiks, pateicoties maniem meklējumiem ir bijis un ir vēl arvien ļoti interesants. Esmu iemācījusies ļoti daudz un turpinu mācīties. Es saprotu, ka par kļūdām ir jāmaksā, tāpēc esmu spējusi pieņemt ļoti daudz. Un, pateicoties šai spējai jūtos laimīga ikdienā. Taču šī spēja nav bezgalīga, tāpēc, pēkšņi, nespējot kaut ko pieņemt, sabrūk visa mana harmonija. Es gan šeit gribēju palabot Jūsu teikumu par to, ka “svarīgi tagadnē dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, lai nākotnē justos laimīgi”, – es domāju, ka tagadnē dzīvojot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, arī tagadnē mēs esam laimīgi. Vismaz es. Pieņemot ikdienu ar visiem trūkumiem un neplānotām neveiksmēm, es spēju saskatīt ļoti daudz skaistā. Un manī ir ļoti daudz mīlestības, es domāju, ka tieši tāpēc tā mana ikdienišķā sajūta ir laimes pilna ar ko gribas dalīties. Un tā nepieņemšana dažbrīd, tā mani dara nervozu un tad es saprotu, ka manī tie “sliktie” ir sarosījušies, jo tad parādās gan gaidas, gan nosodījums, lai gan uzskatu, ka neesmu nedz labāka, nedz sliktāka ne par mūsu prezidentu, ne par centrālcietuma iemītnieku. Un redzu sevi kā ļoti lielu veiksminieci – Dievs mani ir apbalvojis ar ļoti daudz un, galvenais, vērtīgām balvām. Pat tas, ka man ir iespēja Jums tagad rakstīt, arī tā ir balva. Jā, un arī man agrāk bija svarīgs citu novērtējums, ļoti svarīgs. Tagad, kad redzu tik daudz skaistā, arī savu darbu spēju novērtēt, taču esmu kritiska. Un mīlestību ne no viena nepieprasu, jo manī tās ir mežonīgi daudz, es ar to dalos.
Bet par to labā un ļaunā proporciju man tik un tā nav nekādas skaidrības, jo ja cilvēks vēlas būt labs, lai citi to novērtē, tas nozīmē, ka viņš ar aprēķinu vēlas būt labs un tas nu nebūs nekas labs. Bet, piemēram, klausījos Jūsu e-seminārus par labajām un sliktajām īpašībām – mazlietiņ manī vēl ir no sliktā, bet no labajām īpašībām man piemīt daudz, gan ne visas un dažas varbūt nav pietiekami attīstītas, bet tomēr es skaidri redzu labā pārsvaru. Ja man tas pats būtu bijis jāklausās 10 gadus atpakaļ, tas ‘īpatsvars būtu citāds. Protams, neviens cilvēks nevar būt 100% labs, bet tās proporcijas manī, vismaz īpašību ziņā ir stipri mainījušās. Un ne tāpēc, lai citi to novērtētu – mani nevienam nav jāvērtē. Bet ar slikto sevī pašai jātiek galā.
Elvita Rudzāte atbild: Pozitīvās un negatīvās īpašības veido kopējo enerģiju. Ja cilvēkā ir attīstītas ļoti daudz pozitīvas īpašības, tad tas nenozīmē, ka enerģijas proporcijā tās ņēmušas virsroku.
Piemēram, cilvēkam piemīt ļoti daudz pozitīvu īpašību un piemīt tikai viena negatīva īpašība, tad šī negatīvā īpašība var būt tik lielā apjomā, ka saglabājas pozitīvās un negatīvās enerģijas proporcija (51/49). Laicīgajā dzīvē mēs redzēsim ārkārtīgi jauku cilvēku un nespēsim iedomāties, ka šim cilvēkam piemīt arī negatīvais, jo bieži tas tiek slēpts.
Ja cilvēkam piemīt daudz pozitīvu īpašību, tad viņš pats tās nemaz nepamana, par tām nedomā un neuzskata to par kaut ko īpašu. To pamana citi no malas. Taču šāds cilvēks pamanīs sevī savu negatīvo un ļoti ar to strādās. Tad, kad cilvēks pilnībā atbrīvojas no sava negatīvā, viņš kļūst par Svēto.
Es iesaku noskatīties mazu īsfilmu “Трое Вас и трое нас, Господи, помилуй нас!” (diemžēl pieejama tikai krievu valodā), kuras galvenā ideja ir kā pareizi lūgties, bet vēl šajā filmā ir ļoti labi parādīts, ka Svētie cilvēki sevi neuzskata par svētiem un īpašiem cilvēkiem. Cik ļoti Viņi ir atvērti darbam ar sevi.
sending...
