Vainas izjūta… 16.05.2016

Vainīgs – īpašības vārds ….tāds, kas nodarījis ko sliktu, kādu pārkāpumu; tāds, kura dēļ radies kāds sliktums, radušies kādi sarežģījumi!

Vainot, vainoju – atdzīt par vainīgu, piedēvēt kādam vainu!

Tā par vainas izjūtu var izlasīt Latviešu valodas vārdnīcā. Taču šī sajūta ir pazīstama ikvienam. Esam ar to saraduši un tikai retu reizi atpazīstam šo sajūtu ikdienā. Situācijās kādas mums ir katru dienu pat nespējam nošķirt kurā brīdī jūtamies vainīgi, kurā jau vainojam paši. Stresi mūsos ir savijušies kopā, tos ir grūti nošķirt vienu no otra. Vainas izjūta rodas no stresa bailes “mani nemīl”. Kad bailes “mani nemīl” ir uzkrājušās dvēselē lielā apjomā, tās pāraug vainas izjūtā.   Par to, ka ķermenis ir uzkrājis par daudz vainas izjūtas var sajust pēc tā, ka gribās apēst kaut ko skābu. Citi stresi pieprasa savādākas garšas – bailes vēlas ko saldu, bet dusmas gribēs gaļu. Ja spējam ikdienas skrējienā to sajust, tad tā ir viena no iespējām pastrādāt ar sevi, atbrīvojot uzkrājušās emocijas ar piedošanas palīdzību. Kad stresi ir uzkrāti par daudz cieš ķermenis un rodas slimība. Vainas izjūta var izraisīt sirds slimības, vielmaiņas un psihiskas nelīdzsvarotības saslimšanas. No vainas izjūtas rodas aizvainojums, kas savukārt rada plaušu slimības. Aizvainojums savukārt pāraug citu vainošanā.

Stresi iedarbojas sistemātiski, izraisot noteiktas slimības. Visas slimības sākas no stresiem. Visi stresi rodas no bailēm “mani nemīl”. Galvenie stresi ir vainas izjūta, bailes un dusmas. Visi pārējie stresi ir pamatstresu kombinācijas un variācijas. Tāds tādu piesaista  – šis dabas likums nosaka stresu pārtapšanu slimībās. Manī esošais stress sāk man piesaistīt līdzīgus stresus, kas no manis izplūst, kad to ir daudz. Vainas izjūta pāraug bailēs, bailes pāraug naidā, bet naids cilvēku iznīcina. Jebkurš stress galu galā pāraug dusmās:

1.ja cilvēkā ir vainas izjūta, viņu apvainos un viņš apvainos citus – tās jau ir dusmas;

2.ja cilvēks baidās, viņu baidīs  un viņš sāks baidīt citus –arī tās ir dusmas;

3.ja cilvēks dusmojās, viņu sanikno un viņš sāk citus neieredzēt – tā jau ir dusmu koncentrēšanās un pāraugšana ļaunprātīgā iznīcinošā naidā.

Vainas izjūta izraisa sirds un plaušu slimības.

Bailes izraisa nieru un virsnieru slimības.

Dusmas izraisa aknu kaites, kas savukārt izpaužas kā ādas slimības, lai dusmas varētu īpaši labi pamanīt ārēji un cilvēkam pateiktu priekšā, ka ātri jāsāk tās atbrīvot, jo naids iznīcina.

Neliela vainas izjūta, nelielas bailes un nelielas dusmas izraisa psihiskas novirzes. Kad cilvēku apvaino, baida, sadusmo un kad viņš to dara pats sev, rodas psihiskas slimības. Kad cilvēks sevī krāj arvien augošas dusmas uz citiem vai uz sevi, rodas slimības, kas skar audus. Jo lielākas dusmas, jo lielāka un nopietnāka slimība.

Mēs nekaunamies atzīt vainas izjūtu. Zemapziņā vainas izjūtu rada pārspīlēta pienākuma sajūta. Pienākums ved cilvēci uz priekšu, bez šīm jūtām nebūtu virzības uz priekšu. Taču, kad vainas izjūta pārsniedz kritisko robežu rodas bailes. Mērenas bailes cilvēkam liek skriet, lai sasniegtu mērķi, bet lielas bailes galu galā rada dusmas. Jo patiesāks cilvēks, jo godīgāk sev atzīs, ka visu ko viņš dara citiem, patiesībā dara sev.

Visam esošajam ir divas puses arī domai. Vainas izjūta ir laba līdz brīdim kamēr tā virza cilvēku uz priekšu, bet nepāraug pienākuma izjūtā. Dusmas ir labas līdz brīdim kamēr no tām plūst spēks dzīvības aizsardzībai. Tie ir stresi, kas mums liek darboties pozitīvi.

Vainas izjūta padara cilvēku vāju un uzņēmīgu pret slikto. Vainas izjūta ir sirds stress. Ja cilvēks dzīvē izdarījis kaut ko nepareizi vai nav paveicis to, kas prasīts, vai neizlabojis savu kļūdu, viņa dvēselē rodas neizskaidrojama vainas izjūta. Ja viņš neatbrīvosies no vainas izjūtas, piesaistīs sev aizvainojumu .”Dvēsele sāp, smagums uz sirds, gribas pačīkstēt, nav ar ko elpot”, saka šāds cilvēks. Tā ir pazīme, kas liecina, ka milzum daudz vainas izjūtas guļ uz sirds un palēninājusies asinsrite.

Vainas izjūtā esošs cilvēks ātri nogurst, jūtas savārdzis, mazinās darba spējas, darbs un dzīve kļūst vienaldzīgi. Mazinās noturība pret spriedzi, pārslodzēm, sākas slimības. Zūd interese par dzīvi, tai vairs nav jēgas, rodas depresija.

Aizvainojums ir varens zemapziņas taktiskais ierocis. Mierīgi un bez sāpēm tam spēj pretoties vienīgi tas cilvēks, kurš atbrīvojis vainas izjūtu un jūt dvēseles mieru. Tikai tāds cilvēks spēj mierīgi skatīties acīs apvainotājam un sekot līdzi  viņa domām. Taču  brīdī kad kāds jūs apvaino un jums acīs sariešas asaras vai jūs sadusmojāties, ja sarūgtināti noteicāt :”Nu kā tā var”, ja bailēs notrīsējāt, ja jūtat vēlēšanos atmaksāt, jebkura no šim ķermeņa reakcijām liecina, ka aizvainojums ir trāpījis mērķī. Atdzīstiet to paši priekš sevis, lai spētu piedot bailēm un dusmām pret apvainotāju. Viņš vienkārši uzskatāmi parāda kāds stress šobrīd  ir jūsos. Nenoliedziet savus stresus. Nesakiet, ka esiet pietiekami stipri, lai spētu stāties pretī visām dzīves grūtībām.

Apvaino tikai tas, kurā pašā ir milzīgs vainas izjūtas stress. Bailes, ka vainos mani liek iet uzbrukumā citiem.

Rakstot šo rakstu par vainas izjūtu, arī man pašai nācās ieskatīties acīs šim stresam. Jo vairāk analizēju un domāju, jo spilgtāk aktivizējās šis stress. Taču pieņēmu šīs situācijas un sapratu, ka jāatbrīvo šis stress ar piedošanas palīdzību. Jābūt godīgai pret sevi un jāieskatās savai vainas izjūtai dziļi acīs, lai spētu doties uz priekšu. Lai mums visiem veicās atpazīt un ieraudzīt šo stresu. Lai pietiek drosmes un sirds gudrības atbrīvot un palaist brīvībā vainas izjūtu.

Autore: Jolanta

Izmantotā literatūra:

L.Vīlma  Piedodu sev .Dodies tālāk

L.Vīlma Piedodu sev .Cerību siltums

L.Vīlma Piedodu sev .Sāpes tavā sirdī

E.Rudzāte Ķermeņa filosofija