Vecāku godāšana 01.07.2020

Visās reliģijās un mācībās māca godāt vecākus, kas nozīmē – mīlēt vecākus, lai kādi tie nebūtu. Mūsdienās vecāku godāšana vairs netiek uzskatīta par pareizu, jo daudziem vecākiem tiek pat atņemtas vecāku tiesības uz bērnu, ja tie neizturas vai neaudzina bērnus atbilstoši sabiedrības pieņemtajām normām.

Vēl lielāku neizpratni rada jautājums – kāpēc jāgodā vecāki, ja reiz tie nerūpējas par saviem bērniem un pat ir pret tiem vardarbīgi?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Vecāki ir jāgodā tikai par to, ka viņi deva iespēju piedzimt un augt garā. Arī tie vecāki, kas savus bērnus ir pametuši un nav pat svarīgi kādu iemeslu dēļ, vai kuriem ir atņemtas vecāku tiesības, arī šie vecāki ir jāgodā, jo viņi ir izpildījuši pašu galveno uzdevumu – devuši bērnam iespēju iemiesoties un dzīvot.

Paradoksāli, bet vecāki, kas bērnus ir pametuši vai kuru nepareizā dzīves veida dēļ viņiem ir atņemtas vecāku tiesības, Dieva acīs ir labāki nekā vecāki, kas veic abortus, jo pats svarīgākais ir DZĪVĪBA UN IESPĒJA AUGT GARĀ JEB IESPĒJA PAPLAŠINĀT APZIŅAS LĪMENI.

Bērni bieži nenovērtē to, ka viņi no saviem vecākiem, lai kādi tie nebūtu, pašu svarīgāko ir saņēmuši. Tieši tāpēc, ka vecāki saviem bērniem ir devuši pašu svarīgāko, tie ir jāgodā. Tālākais jau ir paša bērna ziņā, vai viņš mācās no vecāku kļūdām vai turpina tās atkārtot. Bērniem ir dota iespēja attīstīties. Ja bērns būtu aborta laikā nogalināts, tad viņam šī iespēja tiktu liegta.

Tātad vecāki ir jāgodā par doto iespēju dzīvot un mācīties no vecāku kļūdām. Gars nevar attīstīties, ja viņš nesaskaras ar grūtībām. Tikai pārvarot grūtības, notiek gara attīstība. Tāpēc esiet saviem vecākiem PATEICĪGI, ka viņi deva jums iespēju nākt iemiesojumā.

Ja jūs zinātu cik daudz gariem šāda iespēja tiek liegta, cik daudz gari gaida pie blīvās sienas, kas šķir smalko pasauli no fiziskās pasaules, gaidot rindā, lai tiktu iemiesojumā un cik viņi ir nelaimīgi brīdī, kad viņus aizdzen ar varu atpakaļ, veicot abortu, tad jūs saprastu un sāktu cienīt ikvienu nelabvēlīgu ģimeni, kas dod iespēju nākt iemiesojumā gariem. Tāpēc bieži nelabvēlīgās ģimenēs piedzimst garīgi attīstīti bērni, jo viņiem nav bijusi cita iespēja kā atnākt iemiesojumā un viņi izmanto to vienīgo, kāda ir, izvēloties vecākus, kam par viņiem nav rūpes, jo viņiem pats svarīgākais ir dotā iespēja dzīvot un caur grūtībām augt garā. Jo lielākas grūtības, jo straujāka attīstība. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc izņemt bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm nav vēlams, izņemot gadījumus, ja bērna dzīvība tiek apdraudēta.

Svarīgi ir izglītot vecākus, skaidrot vecākiem dzīvi un viņu rīcības sekas gan uz bērnu turpmāko dzīvi, gan paša nākotni. Daudz svarīgāk ir paplašināt vecāku apziņas līmeni nekā mācīt viņiem kādu amatu, jo amatu apguve nekavējoši seko, ja ir paplašinājies cilvēkam apziņas līmenis, jo viņš izjūt nepieciešamību dzīvot savādāk nekā līdz šim.

Ja bērns nokļūst viesģimenē, audžuģimenē vai tiek adoptēts un par viņu ļoti labi rūpējas, tad tā ir viņa veiksme, bet tanī pašā laikā viņam būs jāapgūst tās mācības, kuras sniedza viņa īstie vecāki. Piemēram, ja bērns tiek izņemts no alkoholiķu ģimenes, kur ir atkarības problēmas, tad bērnam tiek liegta iespēja iepazīt atkarības mācību, kas nozīmē, ka viņš ar to sastapsies vēlāk, piemēram, iemīloties cilvēkā, kurš cieš no atkarības problēmām vai kādā citā veidā. Cilvēks nevar aizbēgt no neapgūtām mācībām, mainot vidi. Neapgūtās mācības seko, jo cilvēks aug garā tikai tad, ja spēj pārvarēt grūtības un izprast mācību.

Pastāv iespēja, ka bērnam nav jāapgūst atkarības mācība, bet jāmācās priecāties par to, kas viņam ir dots. Ja bērns noniecinās savus īstos vecākus par to, ka viņi ir alkoholiķi, tad viņš nebūs izpratis tieši paši svarīgāko, kāpēc viņam jābūt pateicīgam saviem vecākiem, lai kādi tie nebūtu.

Mācības, kas mums dzīves laikā ir jāapgūst, ir ļoti dažādas. Arī tā ir grūta mācība dzīvot pie svešiem cilvēkiem un nebūt kopā ar saviem bioloģiskajiem vecākiem. Bērni mīl savus vecākus, lai kādi tie nebūtu, jo bērns nāk iemiesojumā ar tīru un patiesu mīlestību attiecībā pret saviem vecākiem. Pat, ja bērns ir nonācis brīnišķīgā audžu ģimenē, viņš nevar izbēgt no neapgūtajām mācībām un varbūt šādam bērnam ir jāizprot mācība, ka pārmēru labais rada slikto un otrādi – pārmēru sliktais rada labo. Nav vienādu cilvēku, tāpēc katram ir savas neapgūtās mācības.

Tie cilvēki, kas sniedz palīdzīgu roku grūtdieņiem, pieņemot savā ģimenē un mīlot tos bez nosacījumiem, viņi noteikti sev rada labu karmu jeb pozitīvu enerģiju. Viņi rīkojās pareizi, atsaucoties uz aicinājumu palīdzēt pamestam bērnam vai bērnam, kurš dzīvo sliktos apstākļos. Tie cilvēki, kas mēģina vairot savu materiālo labklājību, vai ar adoptēto bērnu mēģina risināt kādas savas problēmas, jeb citiem vārdiem sakot, viņu labā rīcība ir savtīga, tiem klāsies grūti, jo audžubērns neapzināti tos pārmācīs un problēmas ģimenē nevis atrisināsies, bet samilzīs.

Vissmagākā situācijā ir sociālie darbinieki un bāriņtiesas, kam ir jāpieņem lēmums par bērna turpmāko dzīvi. Ja viņi izņem no ģimenes bērnu, nedarot visu, kas ir viņu spēkos, lai ģimenē slikto situāciju izmainītu, tad viņi uzņemas uz sevis sliktu karmu jeb negatīvu enerģiju, kuru nāksies atstrādāt šajā vai nākamajās dzīvēs. Sociāliem dienestiem ir jāstrādā ar nelabvēlīgām ģimenēm, palīdzot tām izprast neapgūtās mācības, palīdzot augt garā, jo šie cilvēki ļoti cieš no mīlestības trūkuma, tāpēc arī paši neprot mīlēt un neapzināti vai apzināti nodara pāri saviem bērniem. Šobrīd sociālie darbinieki paši nav tik labi izglītoti, lai saprastu kā ar šādām ģimenēm strādāt, tāpēc iet vieglāko ceļu, izņemot bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm.

Tāpēc Sokrata tautskola un Sirdsapziņas skola, apzinājusies šo problēmu, veic sociālo darbinieku izglītošanu, lai tie spētu palīdzēt pārvarēt dzīves grūtības nelabvēlīgām ģimenēm, bet ne visi sociālie darbinieki ir gatavi šādai pieejai, jo līdz šim ir skatījušies uz nelabvēlīgām ģimenēm ar nosodījumu. Kamēr viņi neizpratīs, ka nav ne labu, ne sliktu cilvēku, ka visi ir tikai cilvēki ar savu labo un slikto, tikmēr viņi dzīvos ilūzijā, ka dara labu darbu, izņemot bērnus no ģimenēm, nejūtot līdzi bērniem, kas izjūt dziļas ciešanas brīdī, kad tiek šķirti no bioloģiskajiem vecākiem un neizprotot kā jūtas vecāki, kam bērns tiek atņemts. Diemžēl tā ir sociālo darbinieku neapgūtā mācība, tāpēc kādā no dzīvēm nāksies izjust sāpes, kad tev ar varu atņem mīļu cilvēku.

Par laimi valsts ir sākusi apzināt šo problēmu un sākusi darbu pie ģimenes asistentu izglītošanas, bet vēl tāls ceļš ir ejams līdz ģimenes asistenti būs sagatavoti tādā līmenī, lai vecāki mainītu savu uzvedību un attieksmi pret sevi, ģimenes locekļiem un sabiedrību. Lai ģimenes asistenti spētu patiešām palīdzēt ģimenēm kļūt labākām, viņiem ir jābūt ļoti dzīves gudriem un tās ir zināšanas, kuras diemžēl nemāca nevienā augstskolā, jo sabiedrība ir ļoti tālu no Dieva un dzīves izpratnes, un diemžēl vēl jo projām intelektuāli attīstīti cilvēki noliedz Dievu un Dievišķos Dabas likumu esamību un viņi mēģina ar psiholoģiskām metodēm risināt problēmas, bet tam nav rezultātu vai rezultāti ir ļoti vāji. Dziedināt cilvēka dvēseli nevar cilvēks, kas netic Dievam. Viņš var uzlikt plāksteri, bet brūce nesadzīst. Tāpēc daudzi cilvēki nievājoši izsakās par psihologu sniegto palīdzību, jo tā tiek veikta balstoties uz teorijām, bet aizmirstot par To, kas patiesībā sniedz palīdzību, neizskaidrojot dzīves pamatus un Dievišķos likumus, jo psihologiem tādi netiek mācīti. Tāpēc grūti ir iztēloties, ar cik lielām ciešanām vēl sabiedrībai būs jāsastopas līdz valstiskā līmenī izpratīs, ka pienācis laiks sabiedrībā veikt tikumisko audzināšanu no bērnudārza līdz mūžizglītībai, kā prioritāti izvirzot sabiedrības apziņas līmeņa paplašināšanu. Jo ātrāk valstiskā līmenī sāks strādāt pie sabiedrības apziņas līmeņa paplašināšanas, jo ātrāk sabiedrība kļūs labāka un dabiski atrisināsies daudzas nebūšanas ar kurām tagad mēģina cīnīties, bet šī cīņa nedod rezultātus.

Autore: Elvita Rudzāte