Vēl tikai ceļā 17.06.2014
Man ir 53 gadi, un 50 gadu vecumā piedzīvoju, man tā gribētos teikt, eksistenciālu krīzi, kad ļoti sāpīgi ieraudzīju dzīves īstenību. Esmu sieviete bez bērniem un ģimenes, tāpēc visa mana uzmanība dzīvē bija fokusēta uz darbu un vecākiem. Strādāju skolā, un, tā kā biju mācījusies arī teātra režisoru kursos, man piedāvāja darbu pagasta amatierteātrī. Darbs, ko darīju, man vienmēr ir paticis, tikai nebiju iemācījusies dzīvē pateikt nē, tāpēc pieņēmos darba pāri galvai, un, lai gan labi nopelnīju, jutos pārstrādājusies un nebiju iemācījusies atjaunot spēkus. Un tad notika tā, ka redzēju- ieguldītais darbs skolā nenes cerētos augļus- skolēni nemācās, zudušas vērtības, ideāli, man kā literatūras skolotājai tas bija sarūgtinoši. Arī pati iestigu godkārības un slavaskāres muklājā, biju sarūgtināta, ja kas neizdevās. Un tad pienāca lūzums. Tajā gadā tā sagadījās, ka ļoti smagā cīņā ar dzīvi nomira mans tēvs, pati biju pieņēmusies bezgala daudz darba, strādāju bez brīvdienām, kopā ar teātri izbraukumi, un sev neatlika laika. Es atklāju virtuālo pasauli- iepazīšanās vietnes, blogošanu un tur it kā atradu izlādēšanās vietu. Paralēli turpināju strādāt. Uz pagasta amatierteātra mēģinājumu atbrauca rajona teātru dzīves koordinators, lai…nezinu, ko viņš vēlējās- vai vienkārši paskatīties, vai palīdzēt uzlabot darbu vai vēl ko citu …pēc mēģinājuma viņš neteica neko, un es sajutos tā, ka esmu darbu izdarījusi slikti- un tad es nodevu savu kolektīvu- pateicu viņam, ka aktieri nevar izdarīt to, ko no viņiem gaidu. Tajā brīdī nekas nenotika. Darbs turpinājās ierastajā gaitā, līdz pavasarī pienāca teātru skate un apspriedē, kurā kopā sanāk režisori, lai pārrunātu izdarīto, saņēmu bargu un, kā man likās, manu darbu iznīcinošu vērtējumu. Droši vien objektīvi tā nemaz nebija, bet man tā bija atkal viena neizdošanās. Paralēli skolā biju iestudējusi ludziņu, kura stāstīja par to, kā kāds students , lai būtu kopā ar savu iecerēto, izkrāpj no vecākiem naudu. Atskatoties uz toreiz izdarīto, ar tagadējām acīm redzu, ka kaut kāds intuitīvs spēks mudināja mani darīt to, ko darīju- skolā valdīja noskaņojums, ka mācīties ir neforši, forši ir vakara tusiņi, dzeršana, piedzīvojumi, un garīgās vērtības ir smieklīgas…vien priekš Antiņiem. Skolu teātru festivālā minētais vadītājs bija noskatījies arī šo manu darbu.
Negribu iegrimt detaļās, bet notika tā, ka pagasta teātra ļaudis no novada vadītāja saņēma informāciju par manu teikumu, laikam analizēja arī manu personību un dzīvi, un iepazīšanās sludinājumos uzdevās par iepazīties kārotājiem. Nezinu, kā tas bija iespējams tehniski, bet skypā redzēja arī manu māju un mani pašu mājās, lai gan man nebija kameras. Un tad sākās izsmiekls- es nesapratu, kas notiek, tāpēc ka nevarēju iedomāties, pirmkārt, ka tā var darīt, un , otrkārt, ka tas vispār ir iespējams. Un tad kādā mēģinājumā es tomēr uzstāju, ka vēlos zināt patiesību- kolektīvs noliedza, ka jebkas tāds būtu ticis darīts, un tikai viens dalībnieks bilda, ka tas tāpēc, ka esmu iedomīga. Un man atkal likās, ka vainīga esmu tikai es- es tikai nesapratu, kurā punktā. Tad man apjuka prāts, un kultūras nama vadītāja ieteica vērsties pie psihiatra, bet tā arī nepaskaidroja, ko ir darījuši. Aizgāju no darba gan skolā, gan kultūras namā. Iestājos bezdarbniekos, un man bija daudz laika sakārtoties. Es ilgi- 2 gadus- raudāju, iedzīvojos depresijā, bet arī daudz ieguvu- nokļuvu Sokrata tautskolā, kur iemācījos izprast dzīves likumības un piedot. Galvenais, ko sapratu, ka sāpina citus tikai tie cilvēki, kuri paši ir sāpināti. Es ļoti daudz lasīju, man bija daudz jautājumu lektoriem, uzmanīgi ieklausījos savu studiju biedru dzīves stāstos un ļoti, ļoti daudz strādāju ar piedošanas mācību. Es sapratu, ka manī bija iemājojušas bailes mani nemīl, dusmas, pirmkārt, uz sevi, sevis nemīlēšana…nu, īsāk sakot- buķete pilnā plaukumā.
Man bija ļoti daudz jāstrādā. Vispirms es strādāju ar bērnībā piedzīvoto- piedevu vecākiem viņu kļūdas, piedevu sev, ka biju neiecietīga, tad piedevu sev savu nepacietību, paštaisnumu darbā. Ik pa brīdim sarūgtinājums tomēr atgriezās – vairāk varbūt kā neizpratne par to, ka cilvēks vispār var tā darīt. Sokrata tautskolā iepazinos ar garīgo dzīvi, ar Dievu tajā izpratnē, kāda man bija tuva. Es sapratu, ka katrā cilvēkā ir gan sliktais, gan labais, ka patiesība ir līdzsvarā. Ilgi nevarēju aiziet uz kultūras namu, bet tad bija manam bijušajam teātrim izrāde, es saņēmos, aizgāju un skatoties sapratu, ka viņi patiesībā ir labi cilvēki, tikai apjukuši masu psihozes iespaidā, atriebības jūtu vadīti sarežģījuši dzīvi- pateicos viņiem par izrādi, noskūpstīju katru un tiešām sajutu, ka esmu no sirds piedevusi.
Mana dzīve kopš tā laika ir ļoti mainījusies. Strādāju citā darba kolektīvā, ar dzīvi esmu apmierināta un saprotu kādu man ļoti būtisku lietu- katra cilvēka īstā patiesība slēpjas viņa sirdī. Kad atlaiž prātu un dziļi ieklausās savā sirdī, cilvēks vislabāk zina, kas viņam ir un kas nav vajadzīgs, jo tad caur viņu runā Dievs. Tas ir meditācijas lielais brīnums. Arī klusuma un miera iemantošana, arī savu spēju apzināšanās, arī dzīvošanas jēga.
Pavisam nesen sapratu vēl vienu lietu, kas man ļoti palīdzēja. Ir patiesība, ka mēs viens otrā spoguļojamies. Es to sapratu pēc tam, kad domāju- kāpēc ir tā, ka vienus cilvēkus es kaitinu jau ar savu klātbūtni vien, bet citi tai pašā situācijā redz manī kaut ko citu. Un tad es sapratu- otrā cilvēkā mani kaitina tas, kas neatrisināts ir pašā, bet labā ziņa ir tā, ka patīk man otrā cilvēkā tas, kas ir labs manī pašā. Un tad es nomierinājos- nu neesmu es tikai slikta, jo ļoti, ļoti daudz laba redzu sev apkārt. Man dzīvē ir vajadzīga šī pozitīva apzināšanās, tā mani nepaceļ pāri citiem, tā man dod to labo sajūtu, ka būt labam ir cool!
Esmu iesākusi rakstīt dzeju. Nobeidzot citēšu man tuvākos dzejoļus.
Dieviņ, sasildu sirdi
Ar klātbūtni Tavu,
Satveru vēju aiz astes
Un nosūtu ķemmēt
Taviem eņģeļiem matus…
Dieviņ, uzpūšu elpu
Pieneņu pūkām pļavā
Un novēlu dzīvību turpināt
Kaut kur kādā uzartā malā
Klusā nodabā savā…
Dieviņ, atlaižu prātu
Ganīties gaisos tālos
Un atveros sirdī Tev
Vārdos vēl neizrunātos…
Nokaut sevī egoismu
Vienmēr ir mazliet mirt,
Atdot Visumam daļu no sevis
Un neglābjami pa vīlēm irt.
Zaudēt vistuvāko draugu-
Paša visuzinošo „es ”,
Tā ir maza nāve,
Bet ne pazust- gaismā piecelties.
Tā zaudējoties atrodamies,
Tā mijiedarbojoties topam-
Pa vienam atsakoties,
Mūžību iemantojam.
Ar dienas rāmo ritmu un nakts nemiera trauksmi
pilns manas dvēseles trauks.
Brīžos, kad mirstu un atkal dzimstu,
atveras katrreiz citādāks
pasaules krāsu lauks.
Dzeltenām pienenēm pieskaras
mana pavasarelpa kā bite.
Apmaldās vasaras naktī rasā un miglā
sievišķība.
Rudens lapu kaudzē
ierokas prāts un perē olas,
ko sadējis neprāts-
pats lielās-tās esot gudras domas.
Ziemā pie kamīna
sildās sirds.
Bez prāta un domām.
Vien mīļuma pilna.
Visa istaba mirdz.
Ir laiks būt vienuviet
Un laiks cituviet.
Ir laiks veidot
Un laiks izveidot.
Pašam sevi vispirms-
Caur pagātnes biežņu,
Caur dvēseles lūžņiem
Uz centru, uz vidu
Pa solītim vien,
Pie sevis tuvāk un tuvāk aizvien.
Tad gaismā pie cilvēkiem,
Dabas un zvaigznēm.
Mirdzumu saglabāt
Savai pasaulē būšanas laimei.
Saprast, piedot un mīlēt
Ir sakrālie vārdi
Starp pasaulēm svešām.
Atver durvis ar saprotu,
Piedod rokai nevīžai,
Kas durvis vēra,
Piedod rokturim,
Kas ļāvās,
Un ļaunuma puķēm piedod,
Ko Bodlērs jau sēja
Dzīves pretrunu pļavās
Tavās un manās.
Piedod un padod roku
Pirmais.
Negaidi neko.
Vien liegu pieskārienu
Plaukstai.
Vien vieglu sakustēšanos
Un gaisa viļņu ņirbu,
Vien nojaušamo siltumu
No plaukstas plaukstā,
Kas čukst- es esmu cilvēks!
Piedod.
Mīli.
Iepazīsti dzīvi.
Autore: Skaidrīte