Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Vēl tikai ceļā 17.06.2014

Man ir 53 gadi, un 50 gadu vecumā piedzīvoju, man tā gribētos teikt, eksistenciālu krīzi, kad ļoti sāpīgi ieraudzīju dzīves īstenību. Esmu sieviete bez bērniem un ģimenes, tāpēc visa mana uzmanība dzīvē bija fokusēta uz darbu un vecākiem. Strādāju skolā, un, tā kā biju mācījusies arī teātra režisoru kursos, man piedāvāja darbu pagasta amatierteātrī. Darbs, ko darīju, man vienmēr ir paticis, tikai nebiju iemācījusies dzīvē pateikt nē, tāpēc pieņēmos darba pāri galvai, un, lai gan labi nopelnīju, jutos pārstrādājusies un nebiju iemācījusies atjaunot spēkus. Un tad notika tā, ka redzēju- ieguldītais darbs skolā nenes cerētos augļus- skolēni nemācās, zudušas vērtības, ideāli,  man kā literatūras skolotājai tas bija sarūgtinoši. Arī pati iestigu godkārības un slavaskāres muklājā, biju sarūgtināta, ja kas neizdevās. Un tad pienāca lūzums. Tajā gadā tā sagadījās, ka ļoti smagā cīņā ar dzīvi nomira mans tēvs, pati biju pieņēmusies bezgala daudz darba, strādāju bez brīvdienām, kopā ar teātri izbraukumi, un sev neatlika laika. Es atklāju virtuālo pasauli- iepazīšanās vietnes, blogošanu un tur it kā atradu izlādēšanās vietu. Paralēli turpināju strādāt. Uz pagasta amatierteātra mēģinājumu atbrauca rajona teātru dzīves koordinators, lai…nezinu, ko viņš vēlējās- vai vienkārši paskatīties, vai palīdzēt uzlabot darbu vai vēl ko citu …pēc mēģinājuma viņš neteica neko, un es sajutos tā, ka esmu darbu izdarījusi slikti- un tad es nodevu savu kolektīvu- pateicu viņam, ka aktieri nevar izdarīt to, ko no viņiem gaidu. Tajā brīdī nekas nenotika. Darbs turpinājās ierastajā gaitā, līdz pavasarī pienāca teātru skate un apspriedē, kurā kopā sanāk režisori, lai pārrunātu izdarīto, saņēmu bargu un, kā man likās, manu darbu iznīcinošu vērtējumu. Droši vien objektīvi tā nemaz nebija, bet man tā bija atkal viena neizdošanās. Paralēli skolā biju iestudējusi ludziņu, kura stāstīja par to, kā kāds students , lai būtu kopā ar savu iecerēto, izkrāpj no vecākiem naudu. Atskatoties uz toreiz izdarīto, ar tagadējām acīm redzu, ka kaut kāds intuitīvs spēks mudināja mani darīt to, ko darīju- skolā valdīja noskaņojums, ka mācīties ir neforši, forši ir vakara tusiņi, dzeršana, piedzīvojumi, un garīgās vērtības ir smieklīgas…vien priekš Antiņiem. Skolu teātru festivālā minētais vadītājs bija noskatījies arī šo manu darbu.

Negribu iegrimt detaļās, bet notika tā, ka pagasta teātra ļaudis no novada vadītāja saņēma informāciju par manu teikumu, laikam analizēja arī manu personību un dzīvi, un iepazīšanās sludinājumos uzdevās par iepazīties kārotājiem. Nezinu, kā tas bija iespējams tehniski, bet skypā redzēja arī manu māju un mani pašu mājās, lai gan man nebija kameras. Un tad sākās izsmiekls- es nesapratu, kas notiek, tāpēc ka nevarēju iedomāties, pirmkārt, ka tā var darīt, un , otrkārt, ka tas vispār ir iespējams. Un tad kādā mēģinājumā es tomēr uzstāju, ka vēlos zināt patiesību- kolektīvs noliedza, ka jebkas tāds būtu ticis darīts, un tikai viens dalībnieks bilda, ka tas tāpēc, ka esmu iedomīga. Un man atkal likās, ka vainīga esmu tikai es- es tikai nesapratu, kurā punktā. Tad man apjuka prāts, un kultūras nama vadītāja ieteica vērsties pie psihiatra, bet tā arī nepaskaidroja, ko ir darījuši. Aizgāju no darba gan skolā, gan kultūras namā. Iestājos bezdarbniekos, un man bija daudz laika sakārtoties. Es ilgi- 2 gadus- raudāju, iedzīvojos depresijā, bet arī daudz ieguvu- nokļuvu Sokrata tautskolā, kur iemācījos izprast dzīves likumības un piedot. Galvenais, ko sapratu, ka sāpina citus tikai tie cilvēki, kuri paši ir sāpināti. Es ļoti daudz lasīju, man bija daudz jautājumu lektoriem, uzmanīgi ieklausījos savu studiju biedru dzīves stāstos un ļoti, ļoti daudz strādāju ar piedošanas mācību. Es sapratu, ka manī bija iemājojušas bailes mani nemīl, dusmas, pirmkārt, uz sevi, sevis nemīlēšana…nu, īsāk sakot- buķete pilnā plaukumā.

Man bija ļoti daudz jāstrādā. Vispirms es strādāju ar bērnībā piedzīvoto- piedevu vecākiem viņu kļūdas, piedevu sev, ka biju neiecietīga, tad piedevu sev savu nepacietību, paštaisnumu darbā. Ik pa brīdim sarūgtinājums tomēr atgriezās – vairāk varbūt kā neizpratne par to, ka cilvēks vispār var tā darīt. Sokrata tautskolā iepazinos ar garīgo dzīvi, ar Dievu tajā izpratnē, kāda man bija tuva. Es sapratu, ka katrā cilvēkā ir gan sliktais, gan labais, ka patiesība ir līdzsvarā. Ilgi nevarēju aiziet uz kultūras namu, bet tad bija manam bijušajam teātrim izrāde, es saņēmos, aizgāju un skatoties sapratu, ka viņi patiesībā ir labi cilvēki, tikai apjukuši masu psihozes iespaidā, atriebības jūtu vadīti sarežģījuši dzīvi- pateicos viņiem par izrādi, noskūpstīju katru un tiešām sajutu, ka esmu no sirds piedevusi.

Mana dzīve kopš tā laika ir ļoti mainījusies. Strādāju citā darba kolektīvā, ar dzīvi esmu apmierināta un saprotu kādu man ļoti būtisku lietu- katra cilvēka īstā patiesība slēpjas viņa sirdī. Kad atlaiž prātu un dziļi ieklausās savā sirdī, cilvēks vislabāk zina, kas viņam ir un kas nav vajadzīgs, jo tad caur viņu runā Dievs. Tas ir meditācijas lielais brīnums. Arī klusuma un miera iemantošana, arī savu spēju apzināšanās, arī dzīvošanas jēga.

Pavisam nesen sapratu vēl vienu lietu, kas man ļoti palīdzēja. Ir patiesība, ka mēs viens otrā spoguļojamies. Es to sapratu pēc tam, kad domāju- kāpēc ir tā, ka vienus cilvēkus es kaitinu jau ar savu klātbūtni vien, bet citi tai pašā situācijā redz manī kaut ko citu. Un tad es sapratu- otrā cilvēkā mani kaitina tas, kas neatrisināts ir pašā, bet labā ziņa ir tā, ka patīk man otrā cilvēkā tas, kas ir labs manī pašā. Un tad es nomierinājos- nu neesmu es tikai slikta, jo ļoti, ļoti daudz laba redzu sev apkārt. Man dzīvē ir vajadzīga šī pozitīva apzināšanās, tā mani nepaceļ pāri citiem, tā man dod to labo sajūtu, ka būt labam ir cool!

Esmu iesākusi rakstīt dzeju. Nobeidzot citēšu man tuvākos dzejoļus.

Dieviņ, sasildu sirdi

Ar klātbūtni Tavu,

Satveru vēju aiz astes

Un nosūtu ķemmēt

Taviem eņģeļiem matus…

Dieviņ, uzpūšu elpu

Pieneņu pūkām pļavā

Un novēlu dzīvību turpināt

Kaut kur kādā uzartā malā

Klusā nodabā savā…

Dieviņ, atlaižu prātu

Ganīties gaisos tālos

Un atveros sirdī Tev

Vārdos vēl neizrunātos…

 

Nokaut sevī egoismu

Vienmēr ir mazliet mirt,

Atdot Visumam daļu no sevis

Un neglābjami pa vīlēm irt.

Zaudēt vistuvāko draugu-

Paša visuzinošo „es ”,

Tā ir maza nāve,

Bet ne pazust- gaismā piecelties.

Tā zaudējoties atrodamies,

Tā mijiedarbojoties topam-

Pa vienam atsakoties,

Mūžību iemantojam.

 

Ar dienas rāmo ritmu un nakts nemiera trauksmi
pilns manas dvēseles trauks.
Brīžos, kad mirstu un atkal dzimstu,
atveras katrreiz citādāks
pasaules krāsu lauks.
Dzeltenām pienenēm pieskaras
mana pavasarelpa kā bite.
Apmaldās vasaras naktī rasā un miglā
sievišķība.
Rudens lapu kaudzē
ierokas prāts un perē olas,
ko sadējis neprāts-
pats lielās-tās esot gudras domas.
Ziemā pie kamīna
sildās sirds.
Bez prāta un domām.
Vien mīļuma pilna.
Visa istaba mirdz.

 

Ir laiks būt vienuviet

Un laiks cituviet.

Ir laiks veidot

Un laiks izveidot.

Pašam sevi vispirms-

Caur pagātnes biežņu,

Caur dvēseles lūžņiem

Uz centru, uz vidu

Pa solītim vien,

Pie sevis tuvāk un tuvāk aizvien.

Tad gaismā pie cilvēkiem,

Dabas un zvaigznēm.

Mirdzumu saglabāt

Savai pasaulē būšanas laimei.

 

Saprast, piedot un mīlēt

Ir sakrālie vārdi

Starp pasaulēm svešām.

Atver durvis ar saprotu,

Piedod rokai nevīžai,

Kas durvis vēra,

Piedod rokturim,

Kas ļāvās,

Un ļaunuma puķēm piedod,

Ko Bodlērs jau sēja

Dzīves pretrunu pļavās

Tavās un manās.

Piedod un padod roku

Pirmais.

Negaidi neko.

Vien liegu pieskārienu

Plaukstai.

Vien vieglu sakustēšanos

Un gaisa viļņu ņirbu,

Vien nojaušamo siltumu

No plaukstas plaukstā,

Kas čukst- es esmu cilvēks!

Piedod.

Mīli.

Iepazīsti dzīvi.

 

Autore: Skaidrīte