Vēlme saņemt labu darba novērtējumu mācība 15.02.2025

Sniedzot palīdzību smagi slimiem slimniekiem, veicot to dzīves analīzi un noskaidrojot stresus, kas radījuši smago slimību, bieži atklājās, ka slimniekiem ir vēlme saņemt citu cilvēku novērtējumu. Cilvēks jūtas nenovērtēts par savu labo darbu, par savām rūpēm utt., un tāpēc talkā nav slimība, lai vestu cilvēku pie prāta.

Vēlme saņemt labu darba novērtējumu bija arī mana neapgūtā mācība. Es atceros, ka bērnībā gribēju, lai vecāki ar mani lepotos, un tāpēc centos mācīties, labi uzvedos, biju aktīva sportā un sabiedriskajā dzīvē. Ar mani patiešām lepojās, tāpēc es jutos labi. Kad sāku nodarboties ar sportu jau profesionālā līmenī, veltot visu savu dzīvi sportam, tad mani piemeklēja nelaime – mana veselība neizturēja treniņu slodzes. Ja es treniņos būtu paslinkojusi, tad ar veselību būtu viss kārtībā, bet es tik ļoti gribēju saņemt labu novērtējumu no treneriem. Es to patiešām saņēmu, tikai brīdī, kad treneri redzēja, ka es veselības dēļ nevarēšu sportā sasniegt augstus rezultātus, viņu interese par mani mazinājās. Es to, protams, pārdzīvoju, kaut arī ar prātu sapratu, ka viņi uz mani nevar likt nekādas cerības, jo sporta ārsti nespēja novērst veselības problēmu.

Aiziešana no lielā sporta bija ļoti sāpīga, bet tieši tas bija tas laiks, kad es sev pavaicāju, kas tieši man sāp? Es godīgi sev atzinu, ka man sāp tas, ka vecāki nevarēs ar mani lepoties, ka es citu cilvēku acīs vairs nebūšu nekas īpašs, ka man ir svarīgi justies īpašai.

Pēc lielā sporta beigām es sāku vairāk pievērsties izvēlētajai profesijai. Sports manī bija attīstījis spēju pārvarēt grūtības un es pievērsos citiem saviem talantiem, kļūstot augstskolā par vienu no līderiem, kas attīstīja studentu kultūras dzīvi. Atkal es jutos brīnišķīgi, atkal mani novērtēja un ar mani lepojās. Augstskolas laiks pagāja, un es veiksmīgi iekārtojos darbā un mana karjera gāja uz priekšu “aulēkšiem”. Es jutos brīnišķīgi, mani novērtēja. Dievs ļāva man piedzīvot šīs skaistās izjūtas līdz 2000.gadam un tad Viņš mani uz brīdi apturēja. Es ieskatījos nāvei acīs un sapratu, ka tomēr nevar visu nopirkt par naudu, un ko tev palīdz tas, ka tevi novērtē?

Tā sākās mans garīgās attīstības ceļš un atkal viss bija brīnišķīgi līdz brīdim, kad manis vadītajā biznesā globālās ekonomiskās krīzes dēļ vairs neklājās tik labi kā iepriekš, pamazām kļūstot arvien sliktāk. Es nebiju gatava pārmaiņām. Es nebiju gatava piedzīvot lielas neveiksmes, bet tās nāca viena pēc otras. Es tās uztvēru kā Dieva pārbaudījumus, bet patiesībā Dievs gribēja man pateikt, ka man nevienam nekas nav jāpierāda, ka man nav ar sevi jālepojas vai jāgaida citu cilvēku novērtējums par manu labo darbu, ka man ir daudz kas jāmaina savā ierastajā dzīvē. Es to sapratu un nomierinājos, un man pat likās, ka esmu atbrīvojusies no vēlmes lepoties, no kauna izjūtas, no vēlmes saņemt labu novērtējumu, un veicu lielas pārmaiņas savā dzīvē.

Atkal viss bija brīnišķīgi un man likās, ka esmu visu sapratusi, tagad tikai jāstrādā. Bet mēs jau zinām, ka mūsu attīstība nekad nevar beigties, tāpēc Dievs man deva nākamo testu jeb dzīves pārbaudījumu, lai es pati pārliecinātos, vai tiešām esmu atbrīvojusies no lepnības, kauna, vēlmes saņemt labu novērtējumu? Tests neradīja manī lielus pārdzīvojumus, bet tas parādīja, ka es vēl jo projām vēlos saņemt labu novērtējumu no augsti attīstītiem cilvēkiem. Mani neuztrauca cilvēku viedoklis, kas mani kritizēja. Es atklāju, ka man ir svarīgs viedoklis no cilvēkiem, kurus uzskatīju par saviem Skolotājiem – es gaidīju labu novērtējumu no saviem Skolotājiem.

Tikai pēc vairākiem gadiem es beidzot sapratu Jēzus vārdus: “Nevērtējiet cilvēku pēc viņa vārdiem, uzvedības un pat darbiem. Vērtējiet cilvēku pēc viņa darba augļiem.” Šos viedos vārdus es zināju jau sen un man likās, ka es viņus sapratu, bet saņemtais tests parādīja, ka tomēr es nebiju izpratusi šo vārdu visdziļāko būtību.

Es šodien jūtos brīva, jo man ne no viena nekas nav jāgaida. Es pati šos vārdus daudz reizes biju atkārtojusi cilvēkiem, kuriem sniedzu palīdzību, bet atklājās, ka pati ar šo mācību nebiju tikusi galā.

Kādi ir mani secinājumi? Nav iespējams uzreiz tik vienkārši no šīm sliktām īpašībām atbrīvoties. Garīgās izaugsmes Ceļš ir pakāpenisks, simboliski kā sīpolam, kam tiek nomizota viena kārtiņa pēc otras. Tomēr jāņem vērā, ka šīs un arī citas sliktās īpašības, kad mēs sākam ar tām strādāt, sāk no mums slēpties un mums veidojas priekšstats, ka esam savu negatīvo atbrīvojuši, kaut arī patiesībā tā tas nemaz nav.

Par laimi mūsu attīstības procesam seko līdzi Dievs un viņš kā Režisors ļoti labi zina, kurā brīdī mūsu dzīves izrādē iesaistīt spēlētājus, kas mums parāda to, ko esam sevī dziļi noslēpuši. Kādam jāsaslimst, lai viņš atklātu savu dziļāko būtību. Kādam pietiek ar nepatīkamām dzīves situācijām, caur kurām viņš ierauga savu dziļāko būtību. Mēs neviens neesam perfekti. Mums visiem ir trūkumi, bet Dievs mūs mīl tādus kādi esam uz šo brīdi. Un tieši aiz mīlestības pret mums Viņš mums dod iespēju ieraudzīt savu dziļāko būtību. Esmu pateicīga Dievam par šo pieredzi un atklāsmi, ka atbrīvošanās no sliktajām īpašībām notiek pakāpeniski, un ka nav iespējams “nezāles iznīdēt tikai vienu reizi tās izravējot”. Mums tik daudz ar sevi jāstrādā, lai mēs patiešām tuvotos Dievam, bet šis process ir ļoti interesants un patīkams.

Nebaidieties no grūtībām – dzīves testiem un eksāmeniem, jo pēc tam, kad tās ir pārvarētas, ir tik patīkama sajūta. Tās nav prieka emocijas, tas ir tāds dziļš miers, kas dod tev spēku iet tālāk, neskatoties uz to, kas notiek apkārt. Tā ir DZIĻA BRĪVĪBAS IZJŪTA. Tevi vairs nesasaista vēlme saņemt labu novērtējumu. Tev vairs nav jābūt īpašam, jo tu taču esi unikāls, otra tāda kā tu pasaulē nav. Tu esi brīvs savā Ceļā pie Dieva, jo zini, ka Viņš tevi gaida un palīdzēs tev pārvarēt tavas nepilnības.

Tagad man ir daudz vieglāk domāt par saviem darba uzdevumiem, jo nav nekādu gaidu no manas puses attiecībā uz darba rezultātu. Es zinu, ka mana darba augļi būs atkarīgi tikai no tā cik brīva es būšu no vēlmes saņemt labu novērtējumu, lai pierādītu saviem Skolotājiem, cik labi es Viņiem kalpoju. Viņi tāpat redz visu ko es daru labu vai pieļauju kļūdas. Bet Viņiem nav nekādu prasību pret mani, jo Viņi mani mīl un gaida, kad es pati sapratīšu cik spēcīga ir šī mīlestība un cik ļoti Viņi gaida, kad arī es pievienošos Viņu pulciņam.

Viss, ko pastāstīju par sevi, attiecas arī uz tevi. Nebaidies ieraudzīt savu slikto, ko esi labi paslēpis. Baidies apstāties pašapmierinātībā. Tieši egoisms jeb patība ir tā, kas mūs aptur garīgajā attīstībā. Ja jūties ļoti apmierināts ar sevi, tad zini, ka esi iekritis ļoti nopietnos slazdos. Tas gan nenozīmē, ka mums ir jābūt neapmierinātiem ar sevi. Mums ir jātiecas iet uz priekšu, jāuzzina par sevi un dzīvi arvien vairāk. Tikai tā notiek atgriešanās pie Dieva, caur mācīšanos un iemācīta praktizēšanu dzīvē.

Vēlme saņemt labu darba novērtējumu mācība: “Nedzīvo gaidās, jo gaidas atņem tev patieso brīvību. Strādā ar mīlestību, tad Dievs priecāsies par tavu darbu neatkarīgi no darba rezultāta. Negaidi sava darba novērtējumu no cilvēkiem, jo to, ko neredz cilvēki, redz Dievs. Dievs novērtē katru tavu sasniegumu un pateicas tev par labajiem darbiem. Viņš noteikti atalgos tavus labos darbus, ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā dzīvē. Domā par nākamo dzīvi – kādus pamatus tu ieliec nākamajai dzīvei? Ja tu dari labus darbus, tad pamati ir stingri. Ja tu gaidi savu labo darbu novērtējumu, tad tu vēl neesi iemācījies dot un neko negaidīt pretim.”

Autore: Elvita Rudzāte