Vēlmes izpatikt kaitīgā daba 25.09.2013

Cilvēks, kuram piemīt vēlme izpatikt, cenšas nojaust vai uzzināt, kas citiem patīk. No tā vadoties, viņs rīkojas. Jo zemāka cilvēka pašapziņa, jo vairāk viņš cenšas. Redzot, ka, neraugoties uz centieniem, viņš citu atzinību neizpelnās, cilvēks kļūst nikns uz citiem: „Es no ādas lienu ārā, bet mani nenovērtē!” Pat, ja otrs apgalvo, ka tā tas nav, ka cilvēks viņam patīk, pirmais netic un nav apmierināts.  

Cilvēks, kurš vēlas izpatikt, var nonākt pie izjūtas, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, ka citiem patiktu, ja viņa vispār nebūtu. Šādi vēlme izpatikt ar nelaimes vai slimības palīdzību cilvēku var novest līdz nāvei.

Ja kāds cilvēks jums stāsta, ka no viņa grib tikt vaļā, tas nav tikai tāpat vien teikts. Tas ir cilvēks, kas nonācis krīzes situācijā, kuram nepieciešama palīdzība, lai viņš nespertu kādu nepārdomātu soli, piemēram, neizdarītu pašnāvību. Cilvēki diemžēl nesaprot, ka vēlme izpatikt ir cilvēka jeb sevis brīvprātīga iznīcināšana. Kādā veidā cilvēks sevi iznīcina? Piemēram, meitenes, kas vēlas izpatikt puisim, mēdz piedāvāt viņiem savu nevainību, jo cilvēks, kurš vēlas izpatikt, par visvērtīgāko uzskata savu ķermeni. Ja puisis atstumj meiteni, viņa sāk kalt atriebības plānus, lai iznīcinātu puisi, līdz ar to iznīcinot arī pati sevi. Meitene var arī izdarīt pašnāvību. Vēlme izpatikt iznīcina jebkādu morāli un tiklību.

Vēlme patikt citiem ir vēlme padarīt citu par savu, lai pēc tam viņu izmantotu. Vēlme izpatikt izmaina cilvēka personību, tā sāk līdzināties citām personībām, tas nozīmē, ka būtībā mēs iznīcinām savu unikālo savdabību. Vēlme izpatikt atbilst garīgai pašnāvībai, jo cilvēks automātiski kļūst līdzīgs tam, kuram vēlas izpatikt.

Ja jūs cenšaties izpatikt un uzskatāt, ka citiem nepatīkat, jums ir taisnība. Jūs patiešām nepatīkat. Jo vairāk vēlaties izpatikt, jo mazāk esat paši, jo jūs arvien vairāk līdzinaties tam, kuram gribat izpatikt. Tā kā vēlme izpatikt liek cilvēkam mainīties un kļūt līdzīgam citiem, iznīcināt savu unikālo īpatnību, mums apkārt ir arvien vairāk cilvēku, kas ir „ģērbušies svešās, skaistās drēbēs”, kas veic plastiskās operācijas, slēpjot savu patieso būtību. Šis cilvēks nesaprot, ka svešās, skaistās drēbes maina cilvēka Dvēseli – cilvēks ir panācis to, ka drēbes izsaka cilvēku, nevis cilvēks drēbes. Cilvēks nesaprot, ka ķermenis ir Dvēseles dzīves spoguli, ka mainot ķermeni, liekam mainīties arī Dvēselei.

Rakstot šo rindkopu, man atmiņā nāca filma par kādas sievietes dzīvi, kura nelaimes gadījumā apdega, tādēļ viņai tika veikta plastiskā operācija. Šī sieviete pirms operācijas nebija pārāk glīta, taču bija laimīgi precējusies. Pēc nelaimes gadījuma un veiktās operācijas sieviete izmainījās tik ļoti, ka gandrīz izjuka viņas laimīgā laulība. Problēma slēpās tajā, ka ārsts viņu ar plastiskās operācijas palīdzību bija izveidojis par ļoti skaistu sievieti, tādējādi viņas āriene nonāca konfliktā ar pašas iekšējo būtību. Atcerieties, ka pirms iemiesošanās ķermenī mēs katrs izvēlamies savu ārējo veidolu, jo tikai ar tādu ķermeni, kāds mums ir, mēs varam apgūt savas mācību stundas. Mainot ķermeni, mēs mainām arī savu būtību.

Man cilvēki bieži ir jautājuši, vai es atzīstu dzimuma maiņas operācijas. Mans viedoklis ir – ja cilvēks ar tādu ķermeni ir piedzimis, viņam ir palikušas neapgūtas kādas ļoti smagas mācību stundas, kuras šajā dzīvē jāapgūst ar šāda ķermeņa palīdzību. Piemēram, ļoti vīrišķīga izskata sieviete var izmainīties, t.i., pakāpeniski kļūt sievišķīgāka, ja spēj iemīlēt sieviešu dzimuma lomu un būtību. Vīrišķīga izskata sieviete tāda ir piedzimusi, jo iepriekšējā dzīvē ļoti sūkstījusies par sieviešu dzimuma lomu un uzskatījusi, ka laimīgi ir tikai vīrieši. Tāpēc šajā dzīvē viņa atkal ir piedzimusi kā sieviete, bet ļoti līdzīga vīrietim. Mainot dzimumu, sieviete neapgūs šo mācību stundu, tādēļ nākamajā dzīvē atkal piedzims kā sieviete, kuru piemeklēs smags sievietes liktenis, lai beidzot viņa saprastu, ka katram dzimumam ir savs skaistums.

Vēlme gūt labo rada vēlmi patikt – kā gan citādi lai labo dabū? Vēlme patikt audzē vēlmi būt vēl skaistākai. Šo vēlmju sekas ir sieviešu ātrā novecošana un bezformīgums. Tas, kurš neizprot savu vērtību, sāk vērtēt sevi, tāpat viņu vērtē arī citi, arvien pēc ārējās formas.

Cilvēks, kuram piemīt vēlme izpatikt, dzīvo ar prātu. Vēlme izpatikt viņam šķiet dabiska, jo viņam pat prātā neienāk, ka varētu arī citādi. Viņš vienmēr ir gatavs smaidīt pretimnācējiem, ar patosu vai aizrautību runāt, pateicībā pieņemt visu, kas tiek dots, galvenais, lai nevienu nekaitinātu. Viņš pastāvīgi ir gatavs no acīm nolasīt cita cilvēka vēlmes, lai tās izpildītu. Ja šāds cilvēks nevar vai nevēlas piepildīt cita vēlmes, viņš attaisnojumam atrod ļoti pārliecinošus, no paša it kā neatkarīgus iemeslus, par kuriem stāsta iespējami daudziem cilvēkiem, lai neviens nedomātu par viņu sliktu. Viņš ir gatavs pieņemt piedāvāto, bet neprot no sirds dot. Cilvēks, kuram piemīt vēlme izpatikt, parasti daudz runā. Viņa lielajos vārdu un ieteikumu plūdos pazūd patiesi noderīgs padoms, jo viņš neiedrošinās un nevēlas uzņemties atbildību. Šādi cilvēki parasti ir ļoti pieklājīgi, tāpēc viņu pieklājīgajos pateicības vārdos un lūgumos var pazust visa cilvēka lietpratība (lietas būtības izprašana). Lietišķums iznīcina lietpratību. Cilvēks izvairās pateikt sliktu par kādu, jo, kas zina, kad tas var atnākt atpakaļ. Cilvēks tik ļoti ir „piesūcināts” ar savām vēlmēm, ka var kļūt bērnišķīgi naivs.

Vēlme patikt vienmēr ir savtīga. Cilvēks vēlas patikt, lai dabūtu to, pēc kā ilgojas – lietu, naudu, dāvanu, glāstu, atzinību, draudzību utt. Jo lielāka ir vēlme izpatikt, jo vairāk tiek aizmirsta ģimene un tuvinieki, cilvēks cenšas izpatikt visai pasaulei.

Vēlme izpatikt neļauj saprast, kad sākas dzīve. Vēlme patikt jeb dzīvošana pēc citu patikšanas nozīmē atstāt nedzīvotu savu dzīvi, līdz atnāk izmisums, kas pasaka, ka cilvēks ir dzīvojis bezjēdzīgu dzīvi. Diemžēl no šādas krīzes secinājumi parasti netiek izdarīti, lai gan visiem nevar palikt nepamanīts, ka cilvēks ar kādreiz silto sirdi ir kļuvis auksts un bargs, kas tiecas sasniegt mērķi par jebkādu cenu. Kāds vēl dēvē viņu par sirsnīgu, jo pazinis agrāk, bet cits sauc par aukstu, jo iepazinis viņu jau kā bezsirdīgu.

Vēlme izpatikt iznīcina cilvēku jeb upurē viņa garīgumu fiziskajai eksistencei. Ar vēlmēm cilvēks dzīvo fiziskajā pasaulē, bet ar vajadzībām – garīgajā pasaulē. Cilvēkam vajadzība dod garīgas un fiziskas vērtības, piemēram, vajadzība pēc mīlestības iemāca cilvēkam novērtēt mīlestības svarīgumu, t.i., cik svarīgi mīlēt ģimeni, darbu. Mīlestība kļūst par vērtību, kas palīdz cilvēkam gan fiziski (izveseļoties, labāk justies fiziski), gan garīgi (justies laimīgam). Vēlme cilvēkam dod tikai fiziskas vērtības, piemēram, ja cilvēkam ir vēlme kļūt bagātam, tad viņa vērtības ir māja, mašīna, ceļojumi un citi materiālie labumi. Materiālie labumi kļūst par cilvēka vērtību, kas savukārt iznīcina mīlestību – garīgo vērtību. Ja vajadzība kļūst par vēlmi, tad cilvēks pārstāj būt par Cilvēku. Piemēram, ja vajadzība pēc mīlestības kļūst par vēlmi, tad cilvēks visādos veidos mēģina mīlestību nopirkt, nodarot sev pāri un iznīcinot sevi kā Cilvēku. Jo lielākas ir vēlmes, jo vairāk cilvēks noliedz garīgumu jeb sevi, uzskatot vīrieti vai sievieti sevī par cilvēku, nesaprotot, ka ķermenis ir viena maza cilvēka daļiņa.

Tā kā par vislielāko mīlestības apliecinājumu, kas patīk visiem, tiek uzskatīta sevis upurēšana mīlestības vārdā, tas arī tiek darīts. Tas, kurš cenšas izpatikt ar racionālo domāšanu, vairāk apgrūtina kreiso smadzeņu puslodi, tādēļ viņam veselības problēmas rodas tur. Tam, kurš cenšas izpatikt, uzminot otra noskaņojumu, bet tas neizdodas, izmisums sakrājas kā galvas labās puses slimības. Mīļās sievietes, atbrīvojiet savu vēlmi patikt saviem vīriešiem, tad jūs varēsiet būt jūs pašas. Atcerieties, ka vīrietim ir svarīgi izjust sev līdzās personību, kas ir tik patīkama, ka vīrietis daudz mazāku vērību piešķir jūsu izskatam vai uzvedībai.

Mūsdienās mīlestības pelnītāju dzen vēlme patikt, izrādot strādīgumu. Dzīvošana ar darbu iegūtās cieņas un slavas vārdā ir moderna. Sabiedrība to akceptē, un darbs padara strādīgo par piemēru sliņķiem. Neviens nesaprot, ka pārāk strādīga cilvēka slavināšana, viņa apbēršana ar goda nosaukumiem vai prēmijām šo cilvēku iznīcina. Ja papildus vēlmei izpatikt ar savu strādīgumu cilvēks vēlas izpatikt arī ar savu precizitāti, viņš ir saspringts kā stīga. Ja pievienojas arī vēlme izpatikt ar racionālu laika lietojumu, dzīve ir traģiska, jo citi cilvēki nepārtraukti izjauc šī cilvēka ar minūtes precizitāti sastādīto un pārdomāto darba grafiku.

Vēlme izpatikt ar delikātumu, rēķināšanos ar citiem, nejaukšanos citu lietās salīdzināma ar kaķi, kas staigā ap putras katlu, un par kuru visi smejas. Arī šāda dzīve noved izmisumā, jo kāds cits var aiziet un robusti paņemt to, ko cilvēks pats ir dievinājis. Šādi var tikt atņemta sieviete vai aizdzīts vīrietis, pazaudēta laba darbavieta vai stāvoklis sabiedrībā.

Tas, kurš vēlējies izpatikt ar kautrīgumu, pēc tam kaunas vēl vairāk. Piemēram, sieviete kautrīgi pievērš uzmanību vīrietim. Vīrietis sievietes aktivitātes uztver kā draudzības apliecinājumu un atbild tikai ar draudzību. Sieviete var justies pievilta, lai gan ar vīrieti nekādas vienošanās nav bijis. Cits piemērs: ja cilvēks ir kautrīgs un nespēj darba devējam pateikt, ka vēlas ieņemt kādu radušos amata vakanci vai kautrīgi atteic: „Ko nu es, vai es spēšu tikt galā?”, domājot, ka darba devējs viņu novērtē un tāpat piedāvās vakanci, viņš var vilties, redzot, ka darba devējs šo vakanci piedāvā kādam citam. Tas, kas vienam ir pašsaprotams, var nebūt pašsaprotams otram.

Tiem vecākiem, kuri vēlas izpatikt ar savu kārtīgumu un stingrību, faktiski ir vēlme patikt ar to, ka viņi ir slikti bērna vecāki. Paradoksāli? Tas ir saistīts ar to, ka mēģinot izpatikt pēc iespējas lielākam cilvēku lokam, pieaug viņa terors pret bērnu. Bērnam jāstaigā kā pa diedziņu. Viņam nav vārda tiesību. Viņam jādara tas, ko vecāki no viņa gaida. Tiklīdz bērns saņem sliktu atzīmi, tiek aizliegts viss, kas agrāk bija laipni atļauts. Pārspīlēšana ar prasīgumu var novest bērnu līdz nāvei. Kamēr tik tālu nav, bērns uz visām pavēlēm reaģē ar protestu. Viņš nedara to, kas pavēlēts, viņš dara tikai to, kas patīk viņam pašam. Klusējošs protests var pamazām kļūt par aktīvu uzbrukumu. Piemēram, jūs pieklājīgi viņam kaut ko lūdzat izdarīt, bet viņš metas jums virsū ar dūrēm.

Ja mēs prastu atbrīvot savu vēlmi patikt, mēs prastu dot savas vērtības tā, lai tās tiktu pieņemtas. Ja nepieņemtu, tas neaizvainotu devēju. Devējs saprastu, ka otrs vēl nav bijis gatavs viņa vērtības pieņemšanai, jo uz visu vēl raugās caur sava egoisma prizmu.

Jo vairāk tiek atbrīvota vēlme patikt, jo brīvākus un draudzīgākus, visiem saprotamus izteicienus jūs lietojat. Jūs varat, nezaudējot cieņu, pateikt visu, kas nepieciešams. Ikviens var saprast jūsu teikto pa savam, jo izpratne ir dažāda, bet neviens nav uz jums dusmīgs. Piemēram, kad es sāku lasīt Piedošanas mācības lekcijas, daudzi man teica, lai uzmanoties no klausītājiem, kas no zāles varot sākt bļaut, ka tā nav taisnība. Esmu lekcijas nolasījusi jau apmēram 1000 cilvēkiem, bet ne reizi neesmu sajutusi dusmīgus uzbrukumus.

Katrā cilvēkā mīt vēlme patikt visiem, galvenais, lai tā nekļūtu pārāk liela. Ja jūs iemācīsieties atbrīvot no sevis vēlmi izpatikt, tad jūs sevi atradīsiet no jauna.

Autore: Elvita Rudzāte