VĒLMJU SLAZDĀ 11.06.2016
Vislielākā man šobrīd ir vēlme kļūt laimīgai! Piemēram, man šķiet, ka es būtu laimīgāka, ja mans vīrs biežāk mani samīļotu. Man šķiet, ka es būtu laimīgāka, ja varētu strādāt citā darba vietā. Man šķiet, ka būtu laimīgāka, ja man izdotos atbrīvoties no liekā svara. Man šķiet, ka es būtu laimīgāka, ja spētu sevi saprast… Un tā šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl!
Bet tad, kad kāda no manām vēlmēm ir piepildījusies, es atkal izdomāju jaunu, kuras nerealizēšanas dēļ atkal jūtos neapmierināta. Vai arī tad kad kāda no vēlmēm ir piepildījusies es nesaņemu to ko biju iedomājusies, ka saņemšu, un atkal esmu vīlusies. Un tā šis manu vēlmju saraksts ir kā neizsmeļams avots, jo nepārtraukti tur atkal sakrājas ūdens.
Protams, mācoties Domātājos es zinu, ka man būtu jāatbrīvojas no savām vēlmēm, bet es melotu, ja teiktu, ka esmu to jau izdarījusi. Kāpēc? Ja jāatbild godīgi, laikam jau tāpēc, ka uztraucos par to ka nezinu, kāda būs dzīve, ja tev nebūs ko vainot savā neapmierinātībā! Vēl man šķiet ka, es baidos uzņemties atbildību par savu dzīvi, jo esmu pieradusi klausīt tos cilvēkus, ar kuriem dzīve mani ir vedusi kopā!
Visu laiku man ir bijis kāds cilvēks vai cilvēki kuriem izpatikt un kuru prasības izpildīt, lai izpelnītos viņu mīlestību. Kopš bērnības man blakus ir cilvēki, kuri pasaka kas man jādara. Vecāki man lika ravēt dārzu, lasīt ogas, spēlēt klavieres, izpildīt mājas darbus, sakārtot istabu un tml., “sakostiem zobiem” un bez iebildumiem es gāju un darīju, jo gribēju taču būt laba un paklausīga. Vēl tagad atceros, cik apmierināta biju, ja vecāki mani paslavēja par kādu labu darbiņu. Arī skolā es biju kārtīga meitene un klausīju skolotājiem, kārtīgi pildīju mājas darbus, un nesapratu kāpēc audzināšanas stundās man atkal jāklausās par puišiem, kuri basto stundas, neiztīra klasi un tml, jo tas taču uz mani vispār neattiecas. Tas pats turpinājās vidusskolā, augstskolā, darbā, attiecībās – visu laiku cenšos apkārtējiem parādīt, ka esmu laba, cenošos neiesaistīties konfliktos. Ja kaut ko nevaru izdarīt labi, tad labāk nedarīšu neko, nekā sevi apkaunošu.
Kopš mācos Domātājos, sevi bieži vien esmu pieķērusi pie domas, ka ārpus nodarbībām kaunos pateikt skaļi savu viedokli, kas visdrīzāk nesakristu ar apkārtējo cilvēku dzīves uztveri. Bieži man ir bail, ka nepratīšu otram pietiekoši pamatot savu nostāju un viņš mani neuztvers nopietni. Sarunās ar vīru esmu piefiksējusi, ka viņš vai nu nedzird, ko es saku vai netic tam ko es saku. Tas ir arī par tīri praktiskām lietām. Piemēram, veicot remontu dzīvoklī izteicu vēlmi, lai ierīko divus slēdžus, lai istabā var ieslēgt/izslēgt gaismu gan ienākot istabā, gan lai slēdzis ir arī pie gultas, lai nepieciešamības gadījumā varu gaismu ieslēgt/izslēgt guļot gultā. Tad kad šo domu izteicu es, vīrs to neņēma par pilnu, bet tad kad šo pašu domu viņam izteica cilvēks no malas, viņš uzreiz ieklausījās un teica: “Jā vispār prātīga doma!”. Šādas situācijas manī ir radījušas nepārliecinātību par sevi, par savu spēju paust savu viedokli, jo man šķiet, ka mani jau tāpat neviens neņems par pilnu, tāpēc manī nav pārliecības, ka es pati esmu spējīga uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Kas notiks, ja es savas vēlmes neatbrīvošu? E.Rudzāte savā Piedošanas mācības 2.grāmatā “Kā ar piedošanu atbrīvoties no depresijas” par vēlmēm raksta šādi: “Ja cilvēks nespēj apmierināt savas vēlmes, viņš kļūst neapmierināts ar dzīvi, un viņa esamība ir apdraudēta, jo cilvēki, kuri nespēj atteikties no savām vēlmēm, var būt tik neapmierināti, ka viņi sāk uzskatīt, ka dzīvot nav vērts, un veic pašnāvību. Vēlmes savā būtībā ir iedzīvošanās kāre. Iedzīvošanas kāre nav tikai naudas pelnīšana, tā var būt arī mīlestības pelnīšana.”
Pirms kādiem diviem mēnešiem es tiešām piedzīvoju krīzi. Mana neapmierinātība bija sasniegusi tādu līmeni, ka es nesapratu kāpēc ar mani tas notiek. Kāpēc es visu laiku esmu neapmierināta? Mani neapmierina attiecības ar vīru, mans darbs, mana dzīve! Ko lai es daru, lai beidzot rastu mieru? Kāpēc dzīve mani ir novedusi līdz šādam stāvoklim? Kāpēc es sevi nesaprotu? Tā sajūta bija tāda, ka es esmu nokļuvusi bezdibenī, bet es nesaprotu, kas man ir jādara, lai tiktu no turienes laukā. Es nesapratu, ko no manis grib, ko tādu Dievs grib lai es izdaru, lai mana dzīve mainītos! Šeit nebija kāds konkrēts notikums, kas to izprovocēja, bet gan mans emocionālais stāvoklis bija tāds, ka es vienkārši eksistēju, bet nedzīvoju, manī nebija prieka! Es nebiju spējīga piedot, jo neizpratu, kam man ir jāpiedod un kas man ir jāapgūst.
Šobrīd es apzinos, ka tikai atbrīvojot savas vēlmes es varēšu doties uz priekšu.
Uzrakstot savas vēlmes uz papīra es sapratu, ka nenovērtēju to kas man ir dots! Ka patiesībā es neizmantoju savas iespējas, jo nobīstos no visa jaunā, nepazīstamā. Es nepaļaujos uz Augstākajiem spēkiem, lai gan manā dzīvē ir bijuši situācijas, kurās es paļāvos, kā rezultātā es ieguvu vairāk nekā cerēts. Es neesmu godīga savā ikdienā pati pret sevi! Būtībā sanāk, ka meloju pati sev, jo savā galvā izveidoju ilūziju, ka tikai izpildoties noteiktiem kritērijiem varēšu būt laimīga, nesaprotot, ka tikai es pati varu darīt sevi laimīgu atsakoties no savām vēlmēm.
E.Rudzāte savā Piedošanas mācības 2.grāmatā “Kā ar piedošanu atbrīvoties no depresijas” raksta : “Pilnīgi līdzsvarots cilvēks neko nevēlas – viņš jūt nepieciešamību.” Tāpēc savas vēlmes ir jātransformē!
Ko es daru, lai transformētu savas vēlmes? Es sev atgādinu dažas pamatlietas:
ü Vispirms es pasakos savām vēlmēm, ka viņas ir pie manis atnākušas, es piedodu, ka mana vēlme pēc laimes ir tik spēcīga, ka radījusi manī neapmierinātību un nevēlēšanos dzīvot. Bet turpmāk es nevēlos, lai vēlmes man radītu neapmierinātību, tādēļ es tās palaižu vaļā. Tagad es paļaušos uz Augstākajiem spēkiem, ka viss notiks tā kā tam ir jānotiek, un visu to, kas man būs nepatīkams, es izpratīšu kā savu mācībstundu un mācīšos no tās.
ü Katru dienu pateikt paldies par visu kas man ir dots.
ü Nebaidīties no savām kļūdām, jo tikai tā mēs varam kaut ko iemācīties.
Man ceļš līdz šai izpratnei nav bijis ātrs, bet es esmu pateicīga, ka beidzot es esmu sapratusi, ka mana dzīve ir mana atbildība un tikai no manis ir atkarīgs vai es to pavadīšu prieka, vai skumju pilna.
Šodien es izvēlos prieku!
Prieks
Prieks ir dzīvot.
Prieks ir izstarot gaismu.
Prieks ir dot, ne tikai ņemt.
Prieks ir mīlēt un piedzimt no jauna.
Prieks ir tad, kad tu jūties –
Cilvēkam, mežam, laukam, pats sev
Un visai pasaulei vajadzīgs! (V.Jēkabsone)
Autore: Laila