Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.
Vemšana medicīnas skatījumā
Vemšana (Latīņu val.: vomitus) ir sarežģīts kuņģa un zarnu motorikas akts, kura rezultātā tiek iztukšots kuņģis un daļēji arī divpadsmitpirkstu zarna. Retos gadījumos tiek atvemts arī tievās zarnas vai pat resnās zarnas saturs.
Vemšanas brīdī krampjaini saraujas kuņģa vārtnieka slēdzējmuskulis un noslēdzas izeja no kunģa uz tievo zarnu. Vienlaikus rodas tā saucamā kunģa antiperistaltika — pretstatā normālām peristaltikas kustībām vispirms saraujas muskuļi, kas atrodas tuvāk kuņģa izejai, un pēc tam barības vadam tuvāk esošie muskuļi. Tādējādi kuņģa saturs tiek izvadīts ārā pa barības vadu.
Vemšanas cēlonis var būt dažādas kuņģa un zarnu slimības. Dažu barības vada slimību gadījumā (barības vada sašaurinājums, divertikuls u.c.) vemšana sākas tūlīt pēc ēšanas.
Ja ir gastrīts (akūts vai hronisks) un kuņģa čūla, vemšana parasti sākas 1,5 — 2 st. pēc ēšanas (t.i., gremošanas kulminācijas laikā).
Divpadsmtpirkstu zarnas čūlas gadījumā vemšana parasti sākas 1 — l,5 st. pēc ēšanas, vēmekļi ir šķidri, ar skābu garšu. Ja sašaurināta divpadsmitpirkstu zarna vai kuņģa izejas daļa, var atvemt barību, kas uzņemta pirms vairākām stundām vai pat iepriekšējā dienā.
Zarnu aizsprostojuma gadījumā vēmekļiem var būt izkārnījumu smaka. Ja vēmekļi līdzīgi kafijas biezumiem, tas liecina par asiņošanu gremošanas traktā.
Vemšanascēlonis var būt arī dažādas CNS slimības (piem., audzējs, smadzeņu satricinājums, meningīts). Šajos gadījumos vemšana saistīta nevis ar barības uzņemšanu, bet ar ķermeņa stāvokļa maiņu, un pašsajūta pēc vemšanas neuzlabojas, kā tas mēdz būt gremošanas trakta slimību gadījumā.
Vemšanu sakarā ar ilgstošu šūpošanos un straujām ķermeņa stāvokļa maiņām — t.s. jūras slimību jeb kinetozi — rada līdzsvara aparāta pārkairinājums.
Nereti vemšanu rada asa nepatīkama smaka, bojāta ēdiena izskats, garša u.tml.
Vemšanas cēlonis var būt arī dažu medikamentu (uzpirkstītes preparātu, salicilātu, sulfanilamīdu, apomorfīna) pārdozēšana vai nepanešana, kā arī organismā iekļuvusi inde (alkohols, nikotīns, arsēns, tetraetilsvins).
Vemšanas cēlonis ir arī autointoksikācija dažu smagu nieru slimību, kā arī cukura diabēta gadījumā, kad organismā uzkrājas kaitīgas vielas. Dažreiz vemšanu izraisa citu iekšējo orgānu slimības. Biežākie šādas vemšanas cēloņi ir nieru bļodiņu sastrutojums, iekšējo orgānu noslīdējums, sirds somiņas strutains iekaisums, arī grūtniecības toksikoze.
Vemšana garīgajā skatījumā
Vemšana ir vēlme atbrīvoties no netaisnības un pāridarījumiem. Cilvēku, kurš baidās, ka no pāridarījuma tāpat vienkārši vaļā netiks, bet to gribētu, var nomocīt nelabuma lēkmes, bet bailes aizsien barības vadu un nekas nenāk ārā. Ja cilvēks uzskata, ka no viņa sāktajiem darbiem vienalga nekas neiznāks, gremošanas traktā nonākušais paliek tur kā pienaglots, un ne no priekšas, ne no aizmugures nekas nenāk ārā.
Vemšana ir bailes no sekām, rītdienas jeb nākotnes. Vemšana, kas neatkārtojas, liecina, ka cilvēks šausmīgi baidās par to, kas tagad notiks, un vēlētos vērst par labu savu nodarījumu, paņemt visu atpakaļ. Hroniska vemšana liecina par neapdomību. Vispirms saka, tad domā un pastāvīgi nožēlo savu padarīto. Nākamajā brīdī rīkojas tāpat.
Vemšana rāda dusmas, ko izraisījis riebums, dusmas uz citu piedauzīgo rīcību, bet bieži arī pret savu nepiedienīgo uzvedību. Vemšana ir riebums pret dzīvi. Ja cilvēks jūt, ka viņam no strupceļa neizkļūt, ka radusies situācija nav uzveicama, jo nav ne iespēju, ne spēka, tad sākas vemšana. Viņš atbrīvojas no šīs pasaules netīrības, kas izraisa nelabumu vai tas būtu ēdiens vai garīgi nepieņemama situācija. Veco labo laiku apraudāšana un vēlēšanās, lai tie atgrieztos, protests pret kaut ko, nevēlēšanās iet uz priekšu – tas viss slēpj bailes no nākotnes, kas izraisa kuņģa spazmas, un sūta atpakaļ tā saturu.