Vēstule Tev! 30.09.2016

Mīļais Draugs!

Es nezinu vai Tu esi vīrietis vai sieviete, es nezinu vai esi politiķis, ierēdnis, strādnieks, uzņēmējs vai mājsaimniece. Tas nav svarīgi, kas esi. Šo vēstuli es rakstu Tev.

Kas mani pamudināja rakstīt Tev šo vēstuli? It kā nejaušība, bet es zinu, ka dzīvē nejaušības nav. Pēdējā laikā es televizoru  skatos arvien mazāk un retāk. Tas nav tāpēc, ka man kāds to būtu aizliedzis vai nebūtu laika to darīt, bet gan tāpēc, ka man nav vairs interesanti. Ļoti reti ir raidījumi, kas mani uzrunā, vēl retāk filmas, kas man patiktu. Arī ziņas vairs nešķiet tik interesantas, kaut arī cenšos sekot līdzi, kas notiek pasaulē.

Tomēr otrdien, kad atpūtos viesistabā, mans dēls ieslēdza LTV1 raidījumu “1:1”. Tanī brīdī runāja Alvis Hermanis. Es noklausījos šo raidījumu ar interesi, mani iepriecināja Alvja Hermaņa teiktais, kā arī tas, ka šis raidījums ir kļuvis savādāks (pirmsākumos man tas nepatika, jo bija ļoti uzbrūkošs). Raidījuma laikā Hermanis pieminēja citu raidījumu – sarunu ar uzņēmēju Lindu Liepiņu, kas man radīja interesi noskatīties atkārtojumā arī šo raidījumu. Linda Liepiņa vairākkārtīgi atkārtoja domu, ka viņa nezina, kas būtu jādara, lai mūsu valsts sakārtotos. Tanī brīdī es sapratu, ka man ir jāraksta Tev vēstule, lai izstāstītu savu viedokli, ko mēs kopā varam darīt, lai mūsu valsts sakārtotos.

Es arī esmu uzņēmēja jau kopš 1998.gada. Es sapratu par ko Linda L. runā, tikai manī atšķirībā no Lindas L. vairs nav dusmu un bezcerības izjūtas. Es zinu kas ir jādara un to ikdienā jau daru, un tāpēc vēlējos padalīties savā pieredzē un aicināt Tevi arī sākt darīt to, ko Tu vari izdarīt.

Kopš 2000.gada es eju garīgās attīstības ceļu. Līdz 2000.gadam es biju neticīga un barga pret mācītājiem, kas sludināja Dievu, jo man bija nepieciešami pierādījumi par Viņa eksistenci. Jau pirms 2000.gada es saņēmu brīdinājumus maigā formā, bet tādas “tiepšas” kā mani jau nespēj atmodināt vienkārši brīdinājumi, tāpēc 2000.gadā nācās sastapties ar smagu pārbaudījumu (ciešanām), kurš beidzot lika sākt man domāt. Tad manās rokās nonāca garīgā literatūra un tā sākās mans garīgās attīstības ceļš, kurš nav beidzies, jo es turpinu mācīties un apgūstu Mācību.

Es turpinu būt par uzņēmēju, bet es vairs neesmu tik neiecietīga pret nebūšanām kā biju agrāk. Agrāk es ļoti nosodīju visu to, kas man nepatika jeb to, ko uzskatīju par nepareizu. Tagad es zinu, ka ar nosodījumu neko nevar panākt. Mācībā ir teikts: “Mainies pats un ap tevi mainīsies pasaule.” Jā, es patiešām varu apliecināt, ka ap mani ir mainījusies pasaule – tā ir kļuvusi labāka, gaišāka, patīkamāka un mīlošāka. Biznesā es piesaistu organizācijas, kas ir godīgi un apmaksā saņemtos pakalpojumus. Man vairs nav jātērē laiks parādu piedziņai. Ko es darīju? Sāku dzīvot pēc Sirdsapziņas. Sāku ikdienas dzīvē ievērot Dievišķos likumus.

Zini, visgrūtāk man bija sākt dzīvot pēc Sirdsapziņas tieši darbā, jo darbā nācās pārkāpt kaut kādus likumus. Mani vadītie uzņēmumi vienmēr ir maksājuši nodokļus, bet tāpat biznesā ir dažādas situācijas, kad tu kaut ko pārkāp, apzināti vai neapzināti, dažkārt pat piespiedu kārtā, jo ierēdņi, kas gatavojuši dokumentus nav padomājuši kā tas darbosies praksē. Piemēram, Iepirkumu likums nav nepieciešams godīgiem cilvēkiem vai organizāciju vadītājiem, kas tiešām domā par organizāciju, lai tā attīstītos, un nevis kā sev gūt kādu personīgu labumu. Tanī pat laikā, šim godīgajam organizācijas vadītājam ir gandrīz “jāizmežģa smadzenes”, lai noformētu iepirkuma dokumentus tā, lai uzvarētu tas piegādātājs, kuram viņš uzticas un vēlas sadarboties. Viņam nav tiesības pašam izvēlēties sadarbības partneri. Tas ir absurds, biznesā ikviens vadītājs izvēlas sadarbības partneri, un neviens īpašnieks neizvēlēsies sev ekonomiski neizdevīgu partneri. Jā, Tu man teiksi, ka publiskais sektors nedrīkst izvēlēties partneri, nerīkojot konkursus, jo to nosaka Iepirkumu likums. Kāpēc radās Iepirkumu likums? Vai tikai tāpēc, ka to pieprasīja Eiropas Savienība? Pat, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā, esmu pārliecināta, ka Iepirkumu likums būtu radies arī mūsu valstī, jo patiešām ir daudz publiskā sektora un pat biznesa organizāciju, kas izvēlas sadarbības partneri savtīgu apsvērumu dēļ, gūstot no tā sev kādu materiālu vai cita veida labumu.

Esmu runājusi ar izmisušajiem ierēdņiem, kas lūdz padomu kā apturēt shēmas, kuras ļoti bieži tiek radītas, lai no valsts izkrāptu naudu. No Mācības esmu sapratusi, ka represīvās metodes nestrādā. Mūsu likumdošana ir kļuvusi tik sarežģīta un represīva tieši tāpēc, ka viss, kas tiek izdomāts, lai ar kādu cīnītos, tiek apiets. Tāpēc cīņai nav jēgas. Es arī pārstāju cīnīties, bet sāku domāt kā izdzīvot tajos apstākļos kādos esmu nonākusi.

Patiesībā tiesībsargājošām iestādēm nebūtu ko darīt, ja cilvēki dzīvotu pēc Sirdsapziņas. Nav obligāti jāiet uz baznīcu vai jālasa garīgā literatūra, pilnīgi pietiekami ir tad, ja tikai cilvēks dzīvotu pēc Sirdsapziņas, jo tā arī ir mūsu iekšējais cenzors, kas pasaka ko drīkst un ko nedrīkst. Citiem vārdiem sakot, lai mūsu valsts sakārtotos un uzlabotos ekonomiskā situācija, nepieciešams celt sabiedrības apziņas līmeni.

Vairākus gadus atpakaļ mani uzaicināja uz diskusiju konferencē kā mūsu valstī apkarot korupciju. Es ieteicu sākt attīstīt organizāciju vadītāju garīgo kompetenci, lai viņi uzzinātu par Atdzimšanas un Karmas (cēloņu/seku) likumiem un apzinātos kādu atbildību uzņemas un atteiktos no kārdinājuma situācijām – pieņemt vai pieprasīt “kukuli”. Ja cilvēki zinātu kā pieļautās kļūdas atgriezīsies atpakaļ, tad viņi nedomātu par savu personīgo labumu, bet domātu kā mainīties. Ja viņi zinātu, ka ir iespējams būt laimīgam, strādājot godīgi, tad viņi šādu iespēju izmantotu. Bet kamēr cilvēki neatgriezīsies ticībā pie Dieva, nesāks apgūt savas neapgūtās mācības, nekas nemainīsies, kļūs arvien sliktāk visās jomās. Toreiz manus ieteikumus sadzirdēja daži uzņēmēji, bet nekādu atsaucību es neredzēju no korupcijas apkarotājiem “Delnas” un valsts pārvaldes iestādēm. Šķiet, ka viņi mani nesaprata, vai vienkārši nespēja noticēt, ka tādā veidā var mazināt korupciju.

Es neesmu ideāla, man piemīt trūkumi, bet es ar tiem strādāju un cenšos lēnām no tiem atbrīvoties. Pateicoties šim darbam ar sevi, es redzu kā mainās sabiedrība man apkārt. Man ikdienā kontakts pārsvarā ir ar jaukiem cilvēkiem, un patiesībā viņu ir daudz. Protams, arī viņiem piemīt trūkumi, bet viņi cenšas mainīties.

Kad esmu kontaktā ar uzņēmējiem, viņi ar interesi klausās kā man izdodas biznesā dzīvot pēc Sirdsapziņas. Dažkārt viņiem grūti noticēt, ka tas ir iespējams, bet jau pats fakts, ka viņi vēlas to dzirdēt, jau ir pirmais solis uz pozitīvām pārmaiņām. Pat, ja es ar viņiem par to nerunāju, tomēr jūtu, ka mūsu kontakts abām pusēm ir patīkams, un viņi vēlas turpināt sadarbību.

Jo vairāk cilvēku Latvijā sāks dzīvot pēc Sirdsapziņas, jo ātrāk mēs sapratīsim kā mainīt likumdošanu, lai tā būtu draudzīga uzņēmējiem un valstij pietiktu naudas, lai nodrošinātu valsts vajadzības.

Ko Tu vari darīt, lai palīdzētu Latvijai sakārtoties? Ja Tu esi darbinieks kādā organizācijā, tad paskaties uz saviem tiešajiem pienākumiem – kā Tu tos varētu darīt labāk un efektīvāk. Ja Tev priekšnieks liek kaut ko darīt, kam Tu neredzi jēgu, tad pievērs priekšnieka uzmanību tam. Esi nesavtīgs, nežēlo savas idejas, lai citi tās izmanto, lai tikai notiek pozitīvas pārmaiņas, tas ir pats svarīgākais.

Ja Tu saskaries ar kārdinājuma situācijām, kad Tev kāds piedāvā kādu materiālu vai cita veida labumu, ja rīkosies nelikumīgi, tad atceries, ka neviens no cilvēkiem var neuzzināt par Tavu pārkāpumu, bet to visu redz Dievs, un Tev šajā vai nākamajās dzīvēs nāksies atskaitīties par šo pārkāpumu, piedzīvojot nepatīkamus brīžus vai ciešanas. Ja Tu atteiksies no kārdinājuma, varbūt materiāli Tev klāsies sliktāk, bet Tu paskaties uz savu dzīvi, vai tiešām Tev nepieciešams viss tas, ko šobrīd atļaujies? Varbūt Tu vari dzīvot pieticīgāk, bet naktī gulēt “saldā bērna” miegā?

Dievs neliedz mums dzīvot labklājībā, Viņš tikai vēlas, lai tā pie mums ir atnākusi godīgi. Viss tas, kas pie Tevis atnāks negodīgā veidā, nedos Tavai dzīvei svētību. Es zinu, ka arī Tu vēlies būt laimīgs, bet lai Tu būtu laimīgs, Tev nepieciešama svētība no Dieva. Tikai tikumīgu dzīvi dzīvojošais saņem svētību. Tu vari iet uz baznīcu un ziedot lielas naudas summas, bet šāda rīcība nedos Tev svētību, ja Tu nedzīvosi tikumīgi. Kā dzīvot tikumīgi? Dzīvot tikumīgi nozīmē darīt visu pareizi jeb citiem vārdiem, dzīvot pēc Sirdsapziņas, ievērojot Dievišķos likumus.

Kas Tev pietrūkst, lai tā dzīvotu? Drosme un ticība. Kā to iegūt? Sākt iet garīgās attīstības ceļu, izzinot sevi un izprotot dzīvē notiekošo, apgūstot Mācību un to praktizējot ikdienas situācijās. Vai tas ir grūti? Nē, tas ir ļoti interesanti, Tava dzīve kļūs ļoti interesanta un Tavas vērtības mainīsies. Bet galvenais, vide ap Tevi mainīsies – tā kļūs labāka, mīlošāka un ļoti interesanta. Protams, Tev jārēķinās, ka šādi dzīvojot Tev vairs nebūs brīvdienu un atvaļinājumu, bet Tu par to nedomāsi, jo visa Tava dzīve Tev liksies kā interesanti pavadīts atvaļinājums.

Ja Tu netici manis teiktajam, tad vienkārši pamēģini kaut ko pavisam niecīgu izdarīt pēc Sirdsapziņas un paskaties, kas notiks tālāk. Atceries, ka tikai no Tevis ir atkarīgs tas, kā mūsu mīļajai Latvijai klājas un klāsies. Arī Tu vari palīdzēt Latvijai mainīties uz labo pusi, kāpēc neizmanto šo iespēju, kas neko daudz no Tevis neprasa, tikai pašu minimumu – dzīvo pēc Sirdsapziņas!

Ja vēlies saprast kā mainīties un dzīvot pēc Sirdsapziņas, tad jautā, ar prieku atbildēšu un palīdzēšu tik cik tas būs manos spēkos.

Ja uzskati, ka šo vēstuli būtu vērts izlasīt Taviem tuviniekiem, draugiem un paziņām, tad pārsūti to tālāk, lai arī viņi uzzina, ka visu var mainīt, ja pats mainīsies, ka no mums katra indivīda ir atkarīgs tas kā klāsies Latvijai, nevis no mūsu vēlētajiem politiķiem un valsts ierēdņiem, bet tieši no mums katra kā indivīda. Mēs katrs personīgi esam atbildīgi par savu un savas valsts nākotni.

Lai mums izdodas!

Ar mīlestību,

Elvita Rudzāte