Viedoklis par žēlošanos par dzīvi 17.02.2022

Jāņa viedoklis par rakstu: Jautājumi par garīgo izaugsmi – pirmais turpinājums

Arī man laiku pa laikam prasās iekrekšķēties, reizēm patiesi sanāk dusma, cemme uz citiem, ka nedara neko, lai savu dzīvi, savus pasaules uzskatus uzlabotu, kaut ko darītu lietas labā. Un jā, esmu pamanījis, ka daudzi mēdz apkārt žēloties par šo un to, dzīvi, darbu un visu citu. Manās problēmās ir vainīgi visi citi, tikai ne es. Otrs ir tāds, šitāds un sazin vēl kaut kāds. Šis man lika paskatīties uz cilvēkiem savādāk- kāpēc citi tādi slinkāki, pasīvāki, nīgrāki un visādi
citādi neapmierināti. Kāpēc tik daudzi žēlojas- kāpēc man tas ir jādara? Žēlošanās par visādiem maziem darbiem, kas jādara. Un ja dara, tad kaut kā pavirši.

Redzam jau tikai ārējo veidolu, izpausmi, bet neredzam kas notiek cilvēkā iekšienē. Neliela brāzma ārpusē parāda iekšējās pasaules orkānu un taifūnu, kas savā ceļā gatavs noslaucīt visu, kas traucē. Tas, ka daudz maz laimīgs un
priecīgs cilvēks tā nedarītu, tas jau tā kā būtu skaidrs. Vismaz pēc sevis spriežu. Un tad šajā gadījumā atliek paskatīties no plašāka, augstāka, savādāka skatpunkta, jeb pavērot konkrēto cilvēku kopumā. Kāpēc viņš tāds ir, kurš žēlojas? Jeb viss un visi darbā ir slikti, tikai es tas cienījamais, mīļais un labais cilvēks. Un otrs, kurš skatās pretim no spoguļa. Kas notiek konkrētā cilvēka dzīvē kopumā- kā profesionālajā, tā privātajā dzīvē? Varbūt  nīgrumu, piktumu, kašķīgumu un pārējās negācijas atnesis no mājām sev līdzi uz darbu? Sarežģījumi ģimenes dzīvē [ja tāda ir], nepatīk kāds kolēģis, priekšnieks, pats darba process, apstākļi darbā un mājā. Var gadīties ka darbā savāktās negācijas nes uz
mājām- darbā kārtīgs un pieklājīgs, bet mājā- pasarg dies.. arī tā var būt. Un tad iedomājos sevi viņa vietā- kā es rīkotos? Kā es justos? Savu dzīvi, situāciju, apstākļus salīdzinu ar otra dzīvi, situāciju. Vai pats arī visu laiku būtu tāds priecīgs un smaidīgs, ja man būtu jāsakaras ar to pašu problēmu gūzmu, ar kuru konkrētais cilvēks saskaras ikdienā? Varbūt kādu brīdi, bet ne ilgstoši. Meklētu, vismaz domātu par kaut kādu risinājumu, lai gan var gadīties visādi.

Un jā, kad pašam parādās kaut kādas cerības, gaidas, vēlmes, kuras ne vienmēr piepildās kā cerēts, tad arī mani sāk tracināt lietas, sīkumi, par kuriem citu brīdi uztrauktos vismazāk. Kaut kas ne tā izdarīts, ne līdz galam, paviršība, nekārtība apkārtnē, lietas noliktas ne tajā vietā kur tām jābūt, bezatbildība visādās izpausmēs. Jeb  stāsts ir par to, kā tavas [manas] iekšējās pasaules harmonija vai disharmonija sasaucas ar ārējās pasaules kārtību vai nekārtību. Ārējās
pasaules kārtība vai nekārtība netieši parāda uz to, kas dzīvo mūsos iekšā. Atgādina, pie kā vēl jāpiestrādā. Gadās, ka
pašam noskaņojums kaut kā sabojājies, ne tas labākais un tad kā nerakstīts likums- viss apkārt esošais kaut kā pēkšņi sāk tracināt, dergties un visādi citādi kaitināt. Arī man šis jautājums labu laiku ir aktuāls, tad šajā gadījumā lasot šīs rindas, uzreiz atnāca doma- paskaties, atbilde ir te: https://domatajs.lv/dieviska-milestiba-2/

Ir cilvēki, kuriem trūkst Dievišķās mīlestības. Kādam Dievišķā mīlestība ir vairāk un ir spožāka citam ir mazāk, tāda kā padzisusi. Un tāpēc viņi ir tādi kādi ir. Bet tā kā daba tukšumu nemīl, tad Dievišķās mīlestības vietā ir viss kas cits. Piktums, negācijas, egoisms, gaidas, vēlmes un viss pārējais, kas nav Dievišķs. Ir bijis tā, ka pašam iekšējā gaisma sanāk pašam un paliek pāri, ko var dot citiem un ir bijis tā, ka pašam Dievišķā mīlestība kaut kādu apstākļu dēļ ir tāda kā padzisusi un tad noskaņojums arī ir tāds kāds ir. Jeb varēja būt labāks. Bet no otras puses- ir iespēja izprast, izjust visu to sajūtu buķeti, ko izjūt tie, kuri mēdz žēloties, tādi pasīvāki par mani, ne tik aktīvi. Gan jau, ka agrāk šajā
un/vai citās dzīvēs bijām tādi paši ne tik aktīvi un bija tādi, kas mūs neizprata – kāpēc esam tik pasīvi.

Elvita, varbūt Jūsos Dievišķā mīlestība ir vairāk kā citiem un tad var gadīties, ka citu pasivitāte uz Jūsu aktivitātes fona var nedaudz kaitināt. Pēc sevis varētu spriest šādi- kad manī Dievišķā mīlestība bija vairāk, stipri vairāk, īsti neizpratu citus, bet arī neiespringu par to, jo man tas netraucēja. Bet tagad, kad pašam reizēm ar Dievišķumu ir tā
kā ir [kā sava veida sodība], tad tas liek padomāt kā tas ir – iejusties otra ādā, kam tā Dievišķuma ir kripatas izmērā. Bet tā kā grūtībām, sava veida sodībai ir otra – svētīgā puse, tad šajā gadījumā nācās izjust, izprast citus, kam tā Dievišķuma ir ļoti maz. Kā tas ir- dzīvot ar Dievišķumu kripatas izmērā. Un tad tā dusma, cemme uz citiem, ne tik aktīvajiem, kaut kā noplok un iekšā iestājās miers, kopā ar viedumu un dziļu izpratni – kāpēc cilvēki ir tādi pasīvi. Jā, tādi viņi ir, varbūt arī tagad. Svarīgākais ir tas, ka nesen mani citu pasivitāte kaitināja, bet tagad ne.