Mēs visi redzam un jūtam, ka ar mūsu mīļo dzimto planētu Zemi vairs nav labi. Jau ilgi jūtam, ka planēta ir spiesta pārdzīvot dažādas dabas katastrofas, ko mēs saucam par stihiskām nelaimēm. Taču mūsu dzimtā planēta ir dzīva Būtne. Mēs redzam, ka viņa ir slima – pašlaik viņai ir paaugstināta temperatūra, un mums kopā ar viņu ir pārlieku karsti, – pat polārajos apgabalos ir pārlieku augsta, nenormāla gaisa temperatūra, citur no karstuma deg mežs, iet bojā dzīvnieki.
Cēlonis tam visam ir mūsu pašu domas, jūtas un rīcība.
Mēs – cilvēce esam tikai runājuši un spriedelējuši par globālo sasilšanu, taču cik cilvēku ir to, kas ir gatavi atteikties no savām patērētāju ērtībām – apēst gaļas kalnus (lauksaimniecībā lopu audzēšana), braukt un lidot, kad vien ienāk prātā (fosilā degviela). Siltumnīcefekta un globālās sasilšanas dēļ rodas ap 95 % ar cilvēka darbību saistītā metāna emisija. „Molekulārā līmenī metāns ir spēcīgāka siltumnīcefekta gāze par oglekļa dioksīdu… Aprites cikla beigās metāns pārtop par oglekļa dioksīdu un ūdens tvaikiem, kas klimata pārmaiņas vēl pastiprina.”
Taču viss mainās tikai cilvēka apziņas dēļ – ko viņš ir spējīgs just un saprast. Nemaz nerunājot par to, ka vairums cilvēces nav spējis apjēgt, ka Dievs vai Visuma Augstākais Saprāts ir tas, kurš ir vienīgais, kas mums dod enerģiju un radījis visu šo Visumu – planētas, zvaigznes, komētas u.t.t. Cilvēces augstprātība neļauj atgriezties pie vienīgā Debesu Tēva, kura bērni ir ieklīduši neceļos un nevēlas atgriezties Mājās. Tad nu esam tādi klaiņotāji, kas savu Māti Zemi neprotam godāt. It kā mūsu planēta Māte Zeme būtu mums iedota pastāvīgā lietošanā reizi par visām reizēm, nesaudzēdami nevienu.
Atcerēsimies brīnišķīgo dabu, saullēktus, saulrietus, kalnus, mežus, ūdeņus, dzīvo radību – putnus, zvērus, kukaiņus. Atcerēsimies, kā mūsu Māte Zeme ir rūpējusies par mums – devusi barību, siltumu, rūpes. Pateiksimies Mātei Zemei par visu, ko viņa mums devusi pagātnē.
Pamēģināsim saprast, ka tagadējā karstuma dēļ tomēr varam kaut ko darīt mūsu mīļās Mātes Zemes labā. Centīsimies būt labāki bērni savai Mātei Zemei un sūtīsim mūsu Mātei savu siržu Mīlestību. Tās būs labākās, vērtīgākās zāles mūsu mīļajai, slimajai Mātei Zemei. Sūtīsim viņai mūsu Mīlestību, un reizē ar to katra mūsu sirds pateiks, ko vajag darīt citādi un kā rīkoties pareizāk.
Cerēsim, „… ja mēs sūtīsim Mīlestību savai Mātei, tad viņa varēs atgūt savu veselību, atjaunot savus dzīvības spēkus un spēs kalpot par pajumti un patvērumu vēl ļoti daudzām cilvēku paaudzēm.”
Mēs esam paaugušies, un mūsu pienākums ir rūpēties par savu Māti Zemi. Neaizmirsīsim, ka Mātei Zemei esam pateicību parādā un katru dienu par to padomāsim – kaut vai dažas minūtes sūtīsim Mīlestību mūsu Mātei Zemei. Atcerēsimies, ka katra dzīvā būtne – maza vai liela ir saudzējama un ar Mīlestību lolojama.
sending...
