Ziedošanās citiem – pareizi vai nepareizi? 22.07.2021

Daudzi cilvēki savu dzīvi ziedo citiem. Piemēram, māte ziedo visu savu laiku ģimenei. Tāpat ir cilvēki, kas visu savu laiku ziedo labdarībai un/vai kalpošanai Dievam, upurējot iespēju izveidot ģimeni. Vai tas ir pareizi vai nepareizi?

Viss ir atkarīgs no cilvēka apziņas līmeņa un motīva, kāpēc viņš tā dara. Ja cilvēka apziņas līmenis ir augsts, tad viņš var saņemt Dievišķos uzdevumus, kuru izpildei nepieciešams pilnībā ziedoties, ziedojot ne tikai savu laiku, bet atsakoties no laicīgās dzīves piedāvātājiem labumiem. Dievišķie uzdevumi ir dažādi, jo cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc pastāv iespēja, ka cilvēks dzīvo materiāli nodrošinātu dzīvi, bet viņš nav pieķēries mantai, neuzskata to par sev piederošu, jo zina, ka patiesībā viss pieder Dievam un visu savu laiku velta, lai palīdzētu cilvēcei kļūt labākai vai palīdz tiem, kurus piemeklējušas dzīves grūtības.

Ja cilvēks sāk ziedoties citiem vai veic cēlus darbus, izjaucot savu ģimeni cēlu mērķu vārdā, tad viņš var uzņemties uz sevis sliktu karmu, jo Dievs nekad neliek jaukt ģimeni, bet tieši otrādi, Dievs vēlas, lai ar ģimenes locekļiem būtu pēc iespējas labākas attiecības.

Protams, ieskatoties vēsturē, mēs zinām, ka Buda pameta savu sievu un dēlu, lai dotos ceļojumā un caur piedzīvoto gūtu apskaidrību. Vienmēr pastāv izņēmumi. Budam Dievs bija uzticējis ļoti lielu uzdevumu un droši vien viņš nebūtu tik labi izpratis dzīvi, ja viņam nebūtu bijusi gan labklājības, gan nabadzības pieredze, gan laimes izjūtas, gan ciešanu pieredze, gan ģimenes, gan vientuļnieka pieredze.

Lielie Skolotāji iesaka vienmēr vispirms sakārtot attiecības ģimenē un tikai pēc tam sākt kalpot sabiedrībai un Dievam, ziedojot daļu laika vai visu laiku labdarībai, cilvēces apziņas līmeņa paplašināšanai vai citiem cēliem uzdevumiem, kas palīdz cilvēcei attīstīties.

Ziedošanās savai ģimenei arī būs labs darbs, ja cilvēks to dara no sirds, neko negaidot no ģimenes locekļiem pretim. Ja māte ziedojot sevi izaudzina bērnus, kas pēc tam palīdz sabiedrībai kļūt labākai un attīstīties, tad viņas ziedošanās ir bijusi pareiza. Ja mātes ziedošanās ģimenei ir radījusi augsni vīra neuzticībai un bērnu egoisma attīstībai, tad ziedošanās ģimenei nav noritējusi pareizi. Visticamāk māte ir kļuvusi par verdzeni, kas nevis pozitīvi ietekmē ģimeni, bet pretēji, ģimenes locekļi kļūst par patērētājiem un egoistiem.

Mēs zinām Latvijā cilvēkus, kas ziedoja savu dzīvību, lai Latvija iegūtu neatkarību vai lai palīdzētu cilvēkiem, kuri cieta no tā laika varas iestāžu vajāšanām. Daudzi no viņiem upurēja savu ģimeni cēlu mērķu vārdā. Šie cilvēki pakāpās savā evolūcijā augstāk un kas zina, varbūt tagad jau atkal ir iemiesojumā, lai izpildītu vēl grūtākus Dievišķos uzdevumus.

Skolās bērniem ir jāmāca dzimtenes mīlestība, bet kā to iemācīt, ja bērni nesaprot, kāpēc svarīgi ir mīlēt dzimteni, kāpēc svarīgi mīlēt savu ģimeni, līdzcilvēkus un sevi? Tāpēc dzimtenes mīlestību izjūt tikai tie, kas apzinās dzimtenes vērtību. Tas pats attiecas uz ģimeni – ģimenes mīlestību izjūt tie, kas apzinās tās vērtību.

Daudzi par vērtību uzskata materiālo labklājību. Patiesībā tā nav vērtība. Vajadzībām ir jābūt nodrošinātām, bet materiālā labklājība veicina vēlmju attīstību, alkatību un baudkāri. Savukārt materiālo labumu trūkums, veicina jaunu izgudrojumu atklāšanu, attapību un atjautību. Nevajag krist galējībās. Zelta vidusceļš ir tā pareizākā izvēle.

Ziedošanās citiem pareiza ir tikai tad, ja tā tiek darīta ar tīru motīvu, nesavtīgi, negaidot novērtējumu un atzinību. Ja skolotāji spētu tā ziedoties savam darbam, tad viņu audzēkņi veiktu cēlus darbus valsts labā. Žēl, ka Izglītības un zinātnes ministrija augstāk vērtē skolotāju izglītības dokumentus nekā spēju ziedoties darbam. Latvijā ir daudz brīnišķīgu cilvēku ar iegūtu labu pieredzi, kas varētu būt ļoti labi paraugi bērniem skolās un pirmsskolās, ja tikai viņiem neizvirzītu tik specifiskas prasības izglītībai.

Bērni mācās ziedošanos no pieaugušajiem. To nevar iemācīt ar vārdiem, to var iemācīt tikai ar labu paraugu. Bērni ir mūsu nākotne – tāpēc vairāk domāsim par to, kādu paraugu mēs viņiem rādām un mazināsim savu egoismu. Tad mums nebūs jābaidās par vecumdienām, jo mūsu bērni parūpēsies par visiem, kam būs nepieciešama palīdzība.

Savukārt, ja mēs turpināsim attīstīt patērētāju sabiedrību, kā mērķi izvirzot materiālo labklājību, tad vecumdienās var nākties piedzīvot situāciju, ka nebūs, kas par tevi parūpējas, jo nopelnītā pensija vairs nebūs nekā vērta.

Viss sākas ar mazumiņu. Sākumā cilvēkam ir jāiemācās ziedot mazumiņu un tad jau pakāpeniski viņš būs gatavs ziedot arvien vairāk līdz būs gatavs atdot sevi pilnībā, kalpojot sabiedrībai un Dievam.

Patiess devējs negaida neko pretim un jūtas brīvs, kas savukārt viņā rada laimes izjūtu. Savtīgs devējs vienmēr būs neapmierināts, ka viņa dotais netiek novērtēts un viņš nekad neizjutīs laimes izjūtu. Tāpēc, ja vēlies kļūt laimīgs, kļūsti par devēju, kas spēj ziedoties citiem neko negaidot pretim.

Autore: Elvita Rudzāte