Kristīne jautā: Paldies par Jūsu atbildi! Jau nojautu, ka mācībstunda ir beznosacījumu mīlestība, bet ja reiz apstākļi izveidojās tā, ka ar māti kopā nedzīvojām – tad beznosacījuma mīlestību man neklātienē bija grūti attīstīt. Drīzāk teiktu, ka nomainīju savu skolotāju, kas man pasniedza šo stundu – jo savu vecmāmiņu, kas mani audzināja, mīlēju ar beznosacījuma mīlestību, kaut arī viņai bija diktatora raksturs. Mana māte savukārt ne reizi nav centusies atbrīvoties no savas depresijas (acīmredzot neprot, tāpat kā es no trauksmes) un viņai šāds stāvoklis (kā novēroju) arī ir izdevīgs, jo birdina asaras, citiem redzot, lai panāktu līdzcietību un vainas sajūtu otrā par to, ka satricinājis viņu ar neērto patiesību.
Un par mammas otro vīru runājot, piebildīšu, tur ir būtiska nianse: viņš ģimenē visas savas emocijas un jūtas paturējis sevī, apspiedis (kā dēļ daudz slimību bijis), tikai tad, kad galīgi nav varējis izturēt mammas raudāšanu un depresijas izpausmes, ir sācis kliegt uz viņu, jo arī viņam grūti, ka labāk šķirties. Man drīzāk liekas, ka mamma māk mīlēt arī viņu par labo, ko viņš dara, jo viņai ir virkne pretenziju pret lietām, ko vīrs neprot (jo viņa attīstības līmenis nav augsts). Vārdu sakot, man šķiet, ka no patēva puses tā ir drīzāk iekšēja ciešana par šo zāģēšanu, nevis beznosacījuma mīlestība, jo, atkārtošos, viņš savā attīstības līmenī ir kā egocentrisks bērns, kam vajag mammas uzmanību un pastāvīgu regulēšanu: dari tā, dari šitā. Līdz ar to apšaubu šī augstā jēdziena – beznosacījuma mīlestības – klātbūtni viņa sirdī.
Esam tur, kur esam. Visi. Jāturpina attīstīties. Jautājums tikai: vai ar šo skolotāju arī turpmāk, ja viņa tagad ir ļoti apvainojusies, jo pie viena pateicu arī, ka šogad nevarēšu svinēt dzimšanas dienu kopā ar viņiem, jo man nepietiks līdzekļu svinību rīkošanai, kā tas parasti bija? Viņai nepatīk, ja kaut kas nesaskan ar to, ko viņa iedomājusies (nemāk
pielāgoties pārmaiņām). Par lepnību piekrītu un centīšos no tās atbrīvoties.
Elvita Rudzāte atbild: Ne velti Bībelē māca godināt vecākus. Novēršanās no vecākiem ir liela kļūda. Lai kādi ir vecāki, pret tiem ir jāizjūt pateicība par doto iespēju piedzimt un augt garā, un jāsniedz atbalsts tik cik tas ir iespējams, neskatoties uz vecāku trūkumiem.
Aizbēgot no viena skolotāja, vietā nāks cits, bet parasti tas ir grūtāks skolotājs par iepriekšējo. Tāpēc es iesaku sakārtot attiecības ar mammu un iemācīties harmoniski uztvert viņas neapmierinātību, raudāšanu utt. Viegli ir dzīvot harmonijā vidē, kur nav negatīvu kairinātāju, bet ļoti grūti būt harmonijā vidē, kur ir negatīvi kairinātāji. Tomēr tā ir viena no mācībām, kas cilvēkiem ir jāapgūst – būt harmonijā jebkādos apstākļos, bet harmoniju spēj saglabāt tikai tas, kas cītīgi mācās – izzina sevi un dzīvi, un dara to regulāri, atgriežoties ticībā pie Dieva. Jo vairāk viņš saprot, jo plašāks ir viņa apziņas līmenis, jo vairāk viņš jūt Augstāko Spēku atbalstu un lielākā harmonijā viņš dzīvo.
sending...
