Sarunas par Tikumības kodeksu: 8. Es priecājos par citu sasniegumiem tāpat kā par saviem 26.04.2015
Skaidrosim, kā saprast Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” dalībnieka kodeksa astoto punktu.
Katrs cilvēks tiecas gūt prieku no dzīves un kļūt laimīgs. Tam viņš velta savas pūles. Piemēram, iegādājas jaunas lietas, dodas ceļojumā, apmeklē klubus, izstādes, teātrus, skatās mīļākās filmas, nodarbojas ar jaunradi, velta laiku savam vaļaspriekam – īsāk sakot, dara visu, lai gūtu kādu pozitīvu emociju lādiņu. Tomēr mēs varam ievērot, ka visi šie prieka gūšanas avoti ir ārēji. Bet, kad pienāk dzīves melnā josla, tad daudzi cilvēki krīt depresijā, jo viņiem nav, par ko priecāties.
Kur gan ņemt dzīves prieku? Kur ir īsta prieka avots? Paraudzīsimies uz tiem, kas prot priecāties par dzīvi, – uz optimistiem.
Optimisti prot priecāties par katru, pat vismazāko savas dzīves notikumu: satikšanos ar draugiem, radiniekiem, kolēģiem, pat par nelielu rezultātu savā darbā un arī tikai par pašu tā sasniegšanas procesu. Optimisti priecājas pat par neveiksmēm, ko viņi uzskata par noderīgu informāciju, dzīves mācību, par jaunām iespējām tālākam izrāvienam.
Ir zināms, ka dzīvespriecīgie optimisti salīdzinājumā ar depresīvajiem pesimistiem gan ilgāk dzīvo, gan mazāk slimo un arī novecot sāk vēlāk.
Optimista (lasi: laimīga cilvēka) noslēpums ir tāds, ka viņš jebkurā laikā pats var izraisīt sevī prieka jūtas. Viņa ceļā nav mazāk dažādu iemeslu būt noskumušam nekā jebkuram citam cilvēkam: viņu var norāt priekšnieks, viņam var neizdoties iecerētais, var nepietikt biļešu uz kādu pasākumu u. tml. Bet optimists par atbildi uz šiem iemesliem teiks: “lieliski, ir pie kā pastrādāt”, vai “brīnišķīgi, negatīvs rezultāts arī ir rezultāts”, vai arī “ļoti labi, tas nozīmē, ka man ir iespēja apmeklēt citu izrādi”.
Bet, ja viņam tomēr kļūst skumji, viņš padomās par kaut ko labu un pasmaidīs. Katram dzīvē ir patīkamas atmiņas, no kurām viņš var atsperties kā cilvēks, kas uzpeld ūdens virspusē, atspēries ar kājām pret upes dibenu. Smaids ir pārbaudīts paņēmiens, kā uzlabot noskaņojumu, par to runā arī zinātnieki filozofi, minēdami sarežģītus prieka hormonu nosaukumus, kas parādās smaidoša cilvēka asinīs.
Tātad prieka avots ir pašā cilvēkā. Katrs no mums var būt lieliska noskaņojuma un pozitīvas attieksmes pret dzīvi ģenerators. Lielos vilcienos ņemot, tam mums nav vajadzīgi ārējie stimuli.
Bet pat optimisti ir dažādi. Prasmi priecāties par saviem panākumiem var apgūt katrs. Bet prasme priecāties par citu cilvēku sasniegumiem ir īpaša māksla, kas piemīt cilvēkiem, kuros nav skaudības jūtu.
Skaudība rodas no nemitīgas sevis salīdzināšanas ar citiem un neapmierinātības sajūtas par to, ka citiem ir kaut kas vairāk nekā pašam. Skaudība saēd sirdi un padara mūs nelaimīgus.
Minēsim piemēru. Pieņemsim, ka kāds ir neapmierināts ar to, ka viņa kaimiņiem vai draugiem pieder kaut kas vairāk nekā viņam. Šis cilvēks sāk skaust, vēlēt ļaunu tiem cilvēkiem, un tā viņš kļūst arvien nelaimīgāks. Viņš iedzen sevi stūrī. Viņa apziņa vairs jau nespēj izlauzties cauri skaudības un niknuma tīmeklim.
Tagad palūkosimies, kā uzvedas gudrs cilvēks. Viņš prot priecāties par citu cilvēku laimi, viņš prot priecāties par to, ka ne viņam, bet kādam citam ir iespēja kaut ko nopirkt, kaut ko izdarīt. Tāds cilvēks gūst prieku savā sirdī, un tas ļauj viņam paaugstināt apziņu pāri ikdienībai un iegūt laimi savā apziņā.
Kad mēs varēsim, tāpat kā šis gudrais cilvēks, iemācīties priecāties par citu sasniegumiem, tad ar to mēs pavērsim sev iespēju tāpat būt veiksmīgiem. Mēs radīsim sev labvēlīgākus apstākļus, mēs atvērsim durvis savai nākotnes laimei.
Bez skaudības ir vēl dažas citas rakstura īpašības, kas rada šķēršļus garīgajā ceļā. Bieži tā ir nepārvarama vēlēšanās kaitēt jebkuram sekmīgam pasākumam. It kā velns speciāli nāk un sajauc visu katru reizi, kad notiek kaut kas gaišs un labs. Tūlīt pat uzrodas kāds, kam patīk šo gaišo un labo nomelnot un aptraipīt. Piemēram, kāds cilvēks labiekārto teritoriju, iestāda kociņus, ierīko soliņus. Taču drīz vien uzrodas kāds, kas salauž soliņus, samīda stādiņus. Vai, piemēram, kāds nopērk jaunu auto vai izremontē dzīvokli. Bet cilvēku reakcija bieži ir negatīva, jo viņi neprot priecāties, bet gan izjūt skaudību.
Tieši šis niknums un skaudība ir tas, kas cilvēkus šķir no viņu skaistās nākotnes, jo viņi nav gatavi samierināties ar situāciju un grib sabradāt katru pozitīvo un gaišo asniņu, lai kur tas arī neparādītos. Tādi cilvēki nekad nebūs laimīgi, kamēr nepārvarēs šīs negatīvās enerģijas sevī.
Mums vajag iemācīties priecāties par citu cilvēku sasniegumiem. Mums vajag patiesi priecāties par viņu sasniegumiem. Tad arī mēs varēsim iemantot tos tikumus, kas piemīt šiem radošajiem cilvēkiem. Laba, pareiza rīcība, kas radīs pozitīvu atbalsi desmit cilvēku sirdīs, tiks pavairota desmitkārtīgi.
Neapmierinātības un skaudības gadījumā cilvēks iznīcina vislabākos dvēseles impulsus. Visizplatītākā frāze šādos gadījumos ir: “vai tad tev vajag vairāk nekā citiem?”
Bet frāze, ko mums vajadzētu pateikt, ir: “es pateicos par tavām pūlēm, par to, ka dari labu”.
Diemžēl daudzi nespēj šo frāzi izrunāt. Patrenējieties to izrunāt skaļi. Sākumā mājās vienatnē. Pēc tam pasakiet to draugam, kaimiņam, darba biedram. Efekts būs tāds, ka jums radīsies viegluma un kopīga prieka sajūta. Iespējams, ka jūs salīgsiet mieru un atradīsiet kopīgu valodu ar cilvēku, ar kuru iepriekš nebija labas attiecības.
Kļūdams vecāks, cilvēks kļūst arī gudrāks. Viņš ir izmēģinājis spēkus dažādos darbības laukos, jau sasniedzis kādus mērķus un guvis savu daļu apmierinājuma no dažādām dzīves pusēm. Viņš sāk saprast, ka viņam nav vērts salīdzināt sevi ar citiem, ka viņš ir neatkārtojama individualitāte ar savu vērtīgo īpašību, spēju un prasmju kopumu. Citi cilvēki tāpat ir neatkārtojamas individualitātes, vērtīgas pašas par sevi, katrs būdams daļa no cilvēces uz planētas Zeme un neatņemama Visuma daļiņa. Salīdzināt sevi ar citiem ir tas pats, kas meklēt, kura varavīksnes krāsa ir labāka. Ja paplašinātu vienu no krāsu joslām, piemēram, oranžo, kas kādam ļoti patīk, tad varavīksne vairs nebūs tāda, izzudīs tās harmonija.
Kad mēs patiesi priecājamies par savu līdzcilvēku sasniegumiem, tad tas ir mūsu vislielākais sasniegums tajā brīdī. prasme priecāties un sajūsmināties par citu cilvēku sasniegumiem ir galvenā labsirdības pazīme.
Kad mēs patiesi priecājamies par citu cilvēku sasniegumiem, tad mums ir tādas pašas jūtas kā viņiem. Mēs it kā pievienojam savā sasniegumu krātuvē katra tā cilvēka sasniegumus, par kuru panākumiem mēs patiesi priecājamies.
Mēs pat varam paši neko tādu īpašu nedarīt, lai pārvarētu savus trūkumus, bet tikai palīdzēt citiem cilvēkiem un patiesi priecāties par viņu sasniegumiem. Un mēs gūsim daudz lielākas sekmes nekā tad, ja visus savus spēkus veltītu cīņai ar saviem personīgajiem trūkumiem.
Prieks izraisa prieku kā atbildi. Kā teikts kādā jaukā dziesmiņā:
Mans stariņš draugam palīdzēs ar prieku,
Tas klīdinās ik mākoni kā nieku,
Kur sākumā šis stariņš bija vienīgais,
Tur divas sirdis staro gaismā simtkārtīgā.
Tāpat kā no vienas sveces var aizdegt daudzas sveces, tā arī no mūsu prieka stariņiem gaišā priekā iedegsies arī daudzas citas sirdis.
Tatjana Mikušina
Jeļena Iļjina
Sarunas par Tikumības kodeksu: 1. Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani
Sarunas par Tikumības kodeksu: 2. Es nedaru ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai
Sarunas par Tikumības kodeksu: 4. Es esmu par darbu Vispārības Labumam
Sarunas par Tikumības kodeksu: 6. Es tiecos uz savas apziņas paaugstināšanu un pozitīvu domāšanu
Sarunas par Tikumības kodeksu: 7. Es piekopju veselīgu dzīves veidu
sending...
