Ko mēs kā vecāki varam darīt, lai bērni uz skolu ietu ar prieku? 13.10.2016

Ieva jautā: Mani ļoti iespaidoja jūsu raksts “Kāpēc tu strādā par skolotāju?” Varbūt tāpēc, ka es šogad esmu kļuvusi par 1-klasnieka mammu. Lasīju, un man gribās piekrist visam tur teiktajam. Un šodien izlasīju Vikas uzbrūkošo jautājumu- “Vai turot skolotājus pusbadā paaugstināsies darba kvalitāte?” 

Pieņemu, ka Vika pati ir skolotāja. Rakstītajā sajutu diezgan lielu naidīgumu un agresivitāti. Ne man, ne arī kādam citam nav tiesības nosodīt vai pamācīt Viku, jo mēs jau nezinām, kādēļ viņa ir nonākusi šādā situācijā. Man tikai ir ļoti žēl to bērnu, kurus māca šāds skolotājs!

Tomēr gribu padalīties savās pārdomās par pirmo rakstu. Priekš manis jautājums par skolotājiem kļuva aktuāls, kad manam bērnam tuvojās bērnudārza izlaidums. Bērnudārzā bija sapulce, kur piedalījās arī divas skolotājas no tuvākās skolas. Arī es biju paredzējusi savu dēlu laist šajā skolā. Tāpēc biju ļoti ieinteresēta. Un pēc redzētā un dzirdētā biju diezgan lielā šokā. Man šīs abas skolotājas tik ļoti nepatika! Vislabāk viņas varētu raksturot  vārdi “tipiska učene”. Nevienai no viņām nemirdzēja acis stāstot par bērniem un skolu. Neviena no viņām neteica, cik bērniem skolā būs jauki, cik daudz viņi apgūs, kādas būs viņiem iespējas. No viņām nenāca starojums, kuru es tik ļoti vēlējos sajust. Tā vietā viņas stāstīja kādas ir prasības, kas ir jāzin, sākot skolas gaitas un kādas būs problēmas, ja to nezinās. Es zināju vienīgi to, ka noteikti negribu, lai šāda tipa skolotājas māca manu bērnu. To sajuta arī daudzi citi vecāki. Daži pat izvēlējās vest uz citu skolu, kaut iesākumā bija domājuši savādāk.

Tālāk sekoja manas diezgan drudžainās pārdomas, ko darīt, kā izvēlēties to labāko bērnam. Neliela atkāpe- manam dēlam dzimšanas diena ir oktobrī un pēc visiem priekšrakstiem, viņam bija jāsāk mācīties 1.klasē jau gadu iepriekš. Parunājot gan ar psihologu, gan ģimenes ārstu, nolēmu bērnu laist uz 6-gadnieku grupu skolā, nevis uz 1.klasi. Un tagad es saprotu, ka izdarīju pareizo izvēli. Esmu ļoti apmierināta, ka devu bērnam vēl vienu gadu, lai pilnvērtīgi sagatavotos skolai. Mans aicinājums visiem vecākiem- ļoti, ļoti ieklausieties savos bērnos! Jūsu sirds noteikti zinās kurā brīdī palaist bērnu lielajās skolas gaitās! Manā skatījumā šai sagatavošanas klasītei ir ļoti daudz priekšrocību- bērns jau iepazīst skolu, saprot, ka skolā būs cita kārtība nekā bērnudārzā vai mājās. Un tajā pašā laikā nav vēl visu stingro skolas noteikumu, nav mācības no zvana līdz zvanam. Ir tāds perfekts pārejas posms.

Mūsu gadījumā rezultāts ir tāds, ka puika nevarēja sagaidīt vasaras beigas, kad varēs sākt iet skolā. Un sākoties mācībām, viņš katru rītu saka- cik es esmu laimīgs, ka eju skolā! Katra skolotāja sapnis, vai ne? Tāpat viņš pats tiek galā ar mājas darbiem un somas sakārtošanu. (Dažreiz jau kaut kas aizmirstās un tad seko piezīme dienasgrāmatā, bet es par to netaisos bārt bērnu).

Dēls mācās skolā, kas ir viena no lielākajām Latvijā (ārpus Rīgas)- vairāk kā 1000 skolēnu. Arī par šo man bija šaubas, vai tomēr nelaist uz kādu mazu lauku skoliņu piepilsētā. Nākamais bija jautājums- kā tad lai tiek pie tā visforšākā skolotāja- klases audzinātāja. Un tad vienā brīdī man nāca atklāsme, pati sev teicu- beidz taču ņemties, palaid to visu vaļā! Tu taču zini, ka tiks tāds skolotājs, kas būs tieši viņam vispiemērotākais. Es to visu zināju, tikai savā pārmērīgajā vēlmē izdarīt maksimāli labāko, biju šo vienkāršo patiesību nostūmusi malā. Un tad, kad es to visu atstāju Dieva ziņā, Dievs arī visu sakārtoja. Interesanti bija tas, ka man tā īsti atkal nepatika neviena no potenciālajām skolotājām, bet es padomāju- varbūt atnāks kāda jauna. Un tieši tā arī notika!

Vēl gribu padalīties savā pieredzē par pulciņiem. Mans bērns vēl mācās mūzikas skolā (otro gadu) un dejo tautas dejas, jau kādu 4.gadu. Protams, ka esmu laimīga par to, ka viņam ir šīs muzikālās dotības, pretstatā man. Un tomēr- es nekad neliktu viņam to darīt, ja puikam pašam tas nepatiktu un viņš to negribētu! Mīļie vecāki, atkal es jūs visus aicinu- beidziet piepildīt SAVAS ambīcijas! Lūdzu ieklausieties savos bērnos! Un arī sadzirdiet! Esmu redzējusi, kā bērns raud, gaidot mēģinājumu. Kad pajautāju, kas noticis- viņš saka, ka viņam tik ļoti riebjas dejošana, bet tētis dusmosies, ja neies. Tas ir absurds. Man gribās teikt šādiem vecākiem, ka viņi ir egoisti! Puikam nepatīk tas, ko viņu piespiež darīt, bet viņu “stiepj” uz mēģinājumiem jau otro vai trešo gadu. Tā ir pilnīga bērna ignorēšana. Rezultāts ir tāds, ka viņš jau tagad visiem traucē nodarbībās, ir nevaldāms, rupji lamājas. Un izaugs, pieņemot par normu, ka nav jārēķinās ar citu interesēm.

Es šajā ziņā esmu nepareizā mamma, kura saņēmusi arī pārmetumus no apkārtējiem un kritiku. Var jau būt, ka es pārāk daudz ļauju bērnam pašam izvēlēties, ko viņš grib vai negrib darīt. Piemēram, es jautāju dēlam, vai viņš grib mācīties specializētajā mūzikas klasē skolā. Viņš noteikti tur tiktu uzņemts ar mūzikas skolas apgūtajām zināšanām. Viņš atbildēja, ka nē. Viņš gribot turpināt papildus mācīties mūzikas skolā. Un es to arī viņam atļāvu. Piebildīšu, ka mūzikas klase mūsu parastajā skolā skaitās ļoti prestiža jau kopš seniem laikiem. Ja jūs zinātu, kādas ambīcijas notiek, lai vecāki iedabūtu savus bērnus tieši šajā klasē!

Uz dejošanu savu puiku es mēģināju aizvest apmēram 3- gadu vecumā, bet tad viņš pateica – nē, viņš to nedarīs. Paldies Dievam, es necentos viņu spiest un vest ar varu. Tagad saprotu, ka viņš vēl nebija tam gatavs. Pēc diviem gadiem viņš jau ar prieku gāja dejot un tagad gaida, kad būs atkal jaunas dejas. Jā, mans bērns labprāt iet uz skolu un viņam patīk tas, ko viņš dara ārpus skolas. Bet varbūt kāds cits bērns, sākot mācīties 1.klasē vispār nekam citam nav gatavs. Lūdzu, necentieties par katru varu vest bērnu uz visiem iespējamiem pulciņiem! Dodiet saviem bērniem laiku! Es zinu, ka tas ir grūti vecākiem, kuri paši ir savādāki, kuriem pašiem viss padodas ātri un bez piepūles. Un tad atnāk bērniņš, kurš visu dara lēnām un kuram vajag 3x vairāk uzmanības. Vecāku ideālā pasaule tiek sagrauta. Labi, ja vecāki saprot un mācās paši. Ja nē- žēl gan bērnu, gan vecāku.

Tāpat kā Elvita, arī es esmu no tām mammām, kas pārāk neaizrāvās ar lasītprasmes mācīšanu. Arī es to vairāk atstāju pedagogu ziņā. Un arī šajā ziņā es dēlam ļauju izvēlēties. Viņam pārāk neinteresē pasakas un viņš necenšās tās lasīt, kaut arī tur ir daudz vienkāršāks teksts. Viņam patīk enciklopēdijas un viņš lasa par kosmosu un dinozauriem. Un es necenšos spiest lasīt bērnu grāmatas. Ja es to darītu, varbūt viņš joprojām varētu tikai burtot.

Izklausās, ka mums viss ir ideāli, bet tā nebūt nav. Arī mums ir konfliktsituācijas, problēmas, kuras jārisina utt. Ar šo visu es tikai gribēju teikt, ka mums- vecākiem, ļoti jāmācās klausīties savos bērnos, sadzirdēt viņus. Saprast, ka dažreiz viņi var būt pilnīgs pretstats mums. Un tāpat viņi ir mūsu vislabākie, vismīļākie bērni uz pasaules! Un viņi tik daudz ko mums var iemācīt!

Noslēgumā man vēl jautājums Elvitai. Ko mēs kā vecāki varam darīt, lai bērni skolā ietu ar prieku, lai viņiem būtu šie skolotāji ar misijas apziņu? Jo ne jau visi vecāki ir skolotāji. Mums taču vajag arī citu profesiju pārstāvjus.

Elvita Rudzāte atbild: Lai bērni ietu uz skolu ar prieku, nepieciešamas milzīgas pārmaiņas izglītības sistēmā. Es personīgi neatbalstu lauku skolu likvidāciju, bet tajā pašā laikā saprotu, ka tās uzturēt ir ļoti dārgi. Es uzskatu, ka skolas ar ļoti lielu bērnu skaitu nav spējīgas izveidot uz mīlestību balstītu vidi, bet varbūt es kļūdos, jo pastāv daudz veiksmīgu uzņēmumu, kurā ir liels darbinieku skaits un tie jūtās darbā kā mājās. Tā kā skaits noteikti nebūs noteicošais, lai bērns skolā justos kā mājās. Noteicošais skolā būs mīlestības enerģijas spēks. Ja lielā skolā direktors ar skolotājiem pratīs attīstīt uz mīlestību un tikumību balstītu vidi, nevis konkurences un savtīguma vidi, tad bērns ies arī uz lielu skolu ar prieku.

Vecākiem ir jākļūst aktīvākiem ar priekšlikumiem, ko skola varētu darīt labāk un savādāk (izvairoties no kritikas) nekā līdz šim tajos izglītības sistēmas ietvaros kādi tie ir šobrīd. Vecākiem vairāk ir jāatbalsta skolotāji, gan morāli, gan materiāli, lai viņi varētu kalpot bērniem ar pilnu jaudu. Es uzskatu, ka vecāku ziedojumu sadali vajadzētu noteikt vecākiem, nevis likumdošanai, dodot iespēju no ziedojumiem samaksāt arī pedagogiem, ja pedagogu atalgojums nav pietiekams. Cik man zināms, šobrīd šāda iespēja nav atļauta, bet varbūt es kļūdos.

Vecākiem ir aktīvāk jāuzrunā izglītības sistēmas darbiniekus gan pašvaldībās, gan ministriju līmenī, lai atbildīgās amatpersonas labāk izprastu ko un kā mainīt. Problēma tā, ka ļoti daudzu vecāku apziņas līmenis ir zems, un viņu aktivitātes var nevis attīstīt izglītības sistēmu, bet gluži pretēji, to sagraut pilnībā. Tāpēc zemākais vienmēr pakļaujas augstākajam, nevis otrādi, kad demokrātijas apstākļos sāk īstenot zema apziņas līmeņa izdomātas idejas.

Tāpēc šis jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts. Es personīgi nevēlos ne ar vienu cīnīties. Es esmu koncentrējusies uz paraugu izveidošanu, jo vienmēr pārmaiņas var panākt tikai tad, kad tu vari pierādīt, ka strādāt var arī citādi, sasniedzot daudz labākus rezultātus.