Sarunas par Tikumības kodeksu: 3. Es saudzīgi un ar mīlestību izturos pret tuvākajiem un pret dzimtajām mājām – planētu Zeme 21.04.2015
Šī saruna ir par Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” dalībnieka kodeksa trešo punktu – par attieksmi pret cilvēkiem un Zemi.
Ar “tuvākajiem” mēs saprotam ne tikai mūsu radiniekus, bet vispār katru cilvēku uz Zemes. Mums visiem ir jāmaina mūsu attieksme pret saviem apkārtējiem cilvēkiem, jāiemācās pret visiem cilvēkiem, arī mums pavisam nepazīstamiem, izturēties uzmanīgi, saudzīgi un ar mīlestību – tā, it kā šis cilvēks būtu mūsu vistuvākais radinieks.
Kodeksa trešo punktu ievērot nav vienkārši tāpēc, ka cilvēki mēdz uzvesties dažādi. Ir gadījumi, kad viņi pukojas un niknojas, ja mēģinām viņiem palīdzēt, jo mūsu palīdzība iejaucas viņu pierastajā eksistencē. Bet arī mēs ne vienmēr esam vislabākajā garīgajā noskaņojumā un tāpēc saprotam, ka šie negatīvie stāvokļi ir pārejoši. Mēs zinām, ka tādā brīdī, kad dvēselē “skrāpējas kaķi” vai grūtsirdība pārņēmusi mūsu sirdis, ļoti vajag, lai kāds mūsu atbalstītu, parādītu līdzjūtību.
Katram no mums ir vajadzīga palīdzība, un mēs katrs varam sniegt tādu palīdzību.
Dažkārt pietiek ar laipnu skatienu vai pateiktu labu vārdu, lai cilvēka dvēsele atkal atgūtu cerību un pārliecību par rītdienu, un dzīves jēgu. Mēs spējam cilvēkiem palīdzēt, pat tikai būdami viņiem blakus, atbalstot viņus ar vārdiem, darbiem, ar savu reakciju uz kritisku situāciju.
Dažkārt pat vārdi nav vajadzīgi. Vislabākais “sprediķis” būs personīgais paraugs, tas, kā mēs uzvedamies, kā uzņemam visus pārbaudījumus dzīvē.
Ilustrācijai – neliels nostāsts par vienkāršu izvēli.
Kāds gudrais visu mūžu bija laimīgs. Viņš visu laiku smaidīja, priecājās; neviens un nekad netika redzējis viņu noskumušu. Kad viņš kļuva vecs un jau gulēja uz nāves gultas, gatavodamies pāriet citā pasaulē, kāds no viņa skolniekiem pajautāja:
– Skolotāj, kāpēc jūs nekad neesat noskumis? Kā jums tas izdodas?
Gudrais atbildēja:
– Reiz, kad es vēl biju jauns, es to pašu jautāju savam meistaram. Man bija septiņpadsmit gadu, bet es jau biju nelaimīgs. Mans meistars bija vecs, viņam bija septiņdesmit gadu, bet viņš sēdēja zem koka un smējās, kā šķita, pavisam bez kāda redzama iemesla. Viņš man teica: “Kādreiz es biju tāds pats bēdīgs kā tu. Un pēkšņi man ienāca prātā: tā taču ir MANA izvēle, MANA dzīve! Es taču šo izvēli izdaru katru dienu, katru stundu, katru minūti.”
Kopš tā laika es katru reizi pamostoties jautāju sev: “Nu, ko tu šodien izvēlēsies: skumjas vai svētlaimi?” Vienmēr iznāk tā, ka es izvēlos svētlaimi.
Mēs nevienu neaicinām uzreiz kļūt par misionāru, kas aplaimos tūkstošiem cietēju. Taču mums katram vienmēr ir iespēja atrast kaut vai vienu cilvēku savā tuvākajā apkārtnē, kam vajadzīga mūsu palīdzība un tās zināšanas, ko mēs varam viņam piedāvāt.
Lai palīdzētu cilvēkam, mums nav vajadzīgas kaut kādas īpašas iespējas, finanšu līdzekļi vai vara un amati. Vajadzīga tikai mūsu vēlēšanās. Vairāk nekas nav vajadzīgs. Ja tāda vēlēšanās ir, tad cilvēks vienmēr atradīs, kā to piepildīt.
Vistuvākais piemērs ir tieši mūsu acu priekšā.
Tūkstošiem vienkāršo cilvēku atsaucās uz ukraiņu bēgļu nelaimi, piedāvājot viņiem pajumti, pārtiku, apģērbu, naudu, rūpes un uzmanību – momentāni, vēl pirms problēmu sāka risināt valsts struktūru līmenī. Tūkstošiem brīvprātīgo nodarbojās ar viņu iekārtošanu dažādos apgabalos un pilsētās, palīdzot noformēt dokumentus, atrast darbu. Tas bija nesavtīgi, jo, kā stāstīja šie brīvprātīgie, “sirds sāp, redzot šo ļaužu ciešanas,” un “palīdzēt tuvākajam ir cilvēka dvēseles pamatvajadzība”.
Parādīt uzmanību, mīlestību un rūpes pēc būtības nozīmē kalpot cilvēkiem un visai dzīvībai uz planētas.
Parasti jēdziens “kalpošana” mūsu priekšstatos saistās ar kaut ko lielu un nozīmīgu, un tāpēc mēs ne vienmēr šo augsto jēdzienu attiecinām uz sevi.
Taču kalpošana var izpausties vismazākajās un nenozīmīgākajās lietās, piemēram, mājas uzkopšanā, veļas mazgāšanā, vakariņu pagatavošanā.
Visa lietas būtība ir, kā to dara.
Ilustrācijai – kādas saimnieces stāsts, kurai patīk iepriecināt tuviniekus ar pašas ceptiem kārumiem.
“Reiz es vīra dzimšanas dienai izcepu visgaršīgāko torti. Tā izdevās tik viegla, gaisīga, pietiekami pildīta ar krēmu. Vīrs un viesi ļoti slavēja! Apēda visu līdz pēdējam gabaliņam. Pēc trim dienām es nolēmu izcept tādu pašu tortīti. Interesanti, lūk, kas: es ņēmu tos pašus produktus tādās pašās proporcijās, visu darīju tādā pašā secībā, – bet torte iznāca negaršīga. Sāku domāt, ko gan es izdarīju nepareizi. Lūk, ko es sapratu. Pirmajā reizē, kad es centos priekš jubilāra un viesiem, es pilnīgi vai lidoju pa virtuvi – tādā pacilātā noskaņojumā es biju. Tāpēc arī torte izdevās tāda gaisīga. Bet, kad es otrajā reizē gatavoju torti, tad paralēli runāju pa telefonu ar apkrāptu klientu. Lūk, tāda arī iznāca mana torte – ar problēmām.”
Jāsecina, ka jebkuram darbam vajadzīgs noteikts noskaņojums. Var, piemēram, mājas darbus darīt mehāniski, pēc ieraduma, nemitīgi pievēršoties telefona sarunām vai televīzijas seriāliem. Bet var tos pašus darbus darīt ar lielu Mīlestību, domājot par to, ka mūsu tuvinieki būs priecīgi, kad ienāks tīrās telpās un uzģērbs tīras, tikko izmazgātas drēbes. Vakarā, kad bērni vai vīrs atnāks mājās noguruši no dienas burzmas, mājās radītā Mīlestības atmosfēra veldzēs viņu sirdis un atjaunos harmoniju viņu dvēselēs.
Katrā lietā var rast iespēju kalpot. Ja katru darbu dara maksimāli rūpīgi, ar Mīlestību, tad jebkāda mūsu darbība pārveido telpu vārda tiešajā nozīmē.
Kad mēs esam darba vietā, kur cilvēki ne vienmēr ir harmoniski un laipni, tad arī te mūsu kalpošanai paveras plašs darbības lauks. Tam vajag iemācīties jebkuru negatīvu dzēst ar Mīlestību un pacietību.
Iespējas parādīt uzmanību un rūpes ir bezgalīgas! Pilnīgi katru lietu, katru tikšanos – visu, kas ar mums notiek dienas laikā, var izmantot mūsu kalpošanas izpausmei.
Neapjuksim, ja cilvēki nenovērtēs mūsu pūliņus. Negaidīsim pateicību un atzinību par mūsu centību. Ja mūsu darbībā mūs vada Mīlestība pret tuvākajiem, tad mēs varam vienkārši un nesavtīgi sniegt savas sirds gaismu, savu mīlestību, savu atbalstu apkārtējiem cilvēkiem.
“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – šo bausli deva Jēzus pirms diviem tūkstošiem gadu. Mēs vēl joprojām esam šīs patiesības apgūšanas procesā.
Tas pats attiecas uz mūsu planētu. Atceramies, ka kodeksa trešajā punktā ir teikts, ka mēs saudzīgi un ar mīlestību izturēsimies ne tikai pret tuvākajiem, bet arī pret mūsu dzimtajām mājām – planētu Zeme. Savu māju mēs mīlam, uzturam tajā kārtību, tīrību, cenšamies to nokrāsot, laikus izremontēt. Mēs ar prieku atgriežamies mājās, jo te mēs varam baudīt mieru, te radīta mums patīkama atmosfēra. Savā mājā mēs ieguldām savu darbu, rūpes un mīlestību.
Planēta arī ir mūsu kopējās mājas. Mēs taču savā personīgajā mājā nesametīsim maisus ar atkritumiem, bet uz planētas ir neskaitāms daudzums atkritumu izgāztuvju. Mēs taču neturēsim savā mājā mums kaitīgus augus, bet uz planētas tiek audzēti ģenētiski modificēti augi. Mēs taču nedarīsim ļaunu saviem mājas mīluļiem – kaķiem, suņiem, jo viņi ir mūsu draugi, bet mēs joprojām nogalinām dzīvniekus apēšanai, vērtīgu kažokādu un mednieku azarta dēļ. Mēs taču savā mājā neizsmidzināsim kaitīgus aerosolus, bet uz planētas pastāvīgi piesārņojam gaisu. Jā, mēs saprotam, ka mūsu planētai piemīt spēja pašai atjaunoties. Bet tas, ko cilvēce ir izdarījusi savas mājas – planētas piesārņošanā, jau sen ir pārsniedzis Zemes iespējas atjaunoties.
Mēs varam iztēloties mūsu Zemi kā milzīgu organismu, kam ir savi orgāni un šūnas. Kontinentus var salīdzināt ar skeletu, jūras un okeānus – ar organisma ūdens vidi, upes – ar asinsvadiem, šķidrais kodols ir planētas liesmainā sirds, bet cilvēki, dzīvnieki un augi – planētas šūnas. Katrs no mums ir planetārā organisma šūniņa. Visa organisma veselība ir atkarīga no pareizas šūnu darbības. Protams, ja iet bojā viena šūna, tās vietā rodas cita, kas uzņemas tās pašas funkcijas. Varētu domāt: ja nepareizi funkcionē viena šūna no miljarda, tad tas neietekmēs visa organisma darbību. Bet, ja ir miljoni tādu šūnu? Un, ja šie miljoni pēkšņi nolemj dzīvot tā, kā viņiem ienāk prātā, atbilstoši savām personīgajām interesēm? Kas notiks ar organismu?
Tās šūnas, kas cilvēka organismā sāk dzīvot pēc saviem likumiem, spītējot organisma vajadzībām, sauc par vēža šūnām. Tām augot, rodas audzēji, kas beigu beigās iznīcina visu organismu.
Tas pats pašlaik notiek ar mūsu planētu. Cilvēces vairākums, kas apmierina savas miesīgās vēlmes un egoistiskās intereses, ik mirkli raidot izplatījumā neskaitāmas negatīvās domas, atgādina vēža šūnas, kas drīzā laikā var aprīt mātes organismu.
Diemžēl ļoti daudzi cilvēki uz mūsu planētas nesaprot sakarību starp savām darbībām, domām un jūtām un uz Zemes notiekošajām kataklizmām. Kā slims cilvēks uz infekciju reaģē ar temperatūru, klepu un drudzi, tāpat planēta uz cilvēces radīto negatīvu un barbarisko attieksmi pret dabu reaģē ar orkāniem, plūdiem, zemestrīcēm, sausumu, intensīviem nokrišņiem, priekšlaicīgām salnām u.c.
Tieši tāpēc mēs runājam par katra cilvēka atbildību par savām domām, jūtām un darbiem.
Katrs mūsu kalpošanas akts visām planētas dzīvajām būtnēm – cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, kā arī saudzīga attieksme pret zemi, ūdeņiem, gaisu – pret dabu kopumā samazina kārtējās draudošās kataklizmas varbūtību.
Lūk, kāpēc tik svarīgs ir Tikumības kodeksa trešais punkts par saudzīgumu un Mīlestību.
Mīlestība ir tas spēks, kas ir mūsu būtnes dzīlēs. Tas ir mūsu pasaules vislielākais dārgums, ko vajag saglabāt un nosargāt vairāk nekā naudu, mantu vai zeltu.
Tikai no mums ir atkarīga mūsu planētas veselība. Tikai mūsu mīlestība un rūpes glābs mūsu Zemi!
Tatjana Mikušina
Jeļena Iļjina
Sarunas par Tikumības kodeksu: 1. Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani
Sarunas par Tikumības kodeksu: 2. Es nedaru ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai