Sarunas par Tikumības kodeksu: 5. Es izvēlos godīgumu, taisnīgumu un patiesīgumu, tikumisku tīrību, vienkāršību un pieticību sabiedriskajā un personīgajā dzīvē 23.04.2015
Piektais Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” dalībnieka kodeksa punkts veltīts vienlaikus vairākām morālajām īpašībām.
Pirmās trīs − godīgums, taisnīgums un patiesīgums ir ļoti līdzīgas, bet tām ir arī savas atšķirības.
Godīgums ir viena no galvenajām morālajām īpašībām un tikumības prasībām. Būt godīgam nozīmē, ka cilvēkam iekšēji piemīt godīguma izpratne, saskaņā ar kuru viņš dzīvo. Tas nozīmē būt uzticīgam uzņemtajām saistībām un pienākumiem, būt principiālam un pārliecinātam par taisnīgumu. Ir svarīgi būt godīgam ne tikai pret citiem, bet arī pašam pret sevi, jo īpaši jautājumā par motīviem, pēc kuriem mēs izdarām savas izvēles.
Būt taisnam nozīmē vienmēr runāt tikai taisnību.
Būt patiesam nozīmē ārēji izpaust tikai to, ko mēs patiešām domājam un jūtam, turklāt darīt to ar taktu un smalkjūtību.
Taisnīguma īpašību droši vien var attiecināt uz prāta, saprāta sfēru. Tam, kas zina taisnību, ir noteiktas zināšanas, kurās viņš var padalīties ar citiem.
Patiesīguma īpašība pieder pie dvēseles, sirds sfēras, un par to liecina virkne īpašību – vārda “patiesīgums” sinonīmu. Tie ir: atklātība, sirsnīgums, vaļsirdība, neliekuļotība un citi.
Ievērojamais vācu filozofs Georgs Hēgelis ir teicis: “No visiem pienākumiem pret citiem galvenais ir patiesīgums vārdos un darbos. “Tomēr dzīvē rodas daudz tādu momentu, kad dažādu apstākļu dēļ mēs nevaram teikt taisnību, mēs pieļaujam sīku mānīšanos, slēpjam īstās jūtas, saglabājot laipnību, vai arī īgņojamies uz cilvēku, kas runā taisnību.
Ko darīt šādās situācijās? Teikt cilvēkam taisnību par viņa trūkumiem vai paklusēt, zinot, ka viņš apvainosies, kā arī atceroties izteicienu “otra acī skabargu redz, savā baļķi neredz”? Teikt vecajai māmuļai, ka biju citā vietā, lai saudzētu viņas vājo sirdi un lai viņa neuztrauktos, vai arī būt patiesam līdz galam? Tēlot smaidu un uzmanību sarunu biedram, kad jau vairs negribas klausīties viņa monologu, vai arī tieši likt viņam saprast, ka laiks beigt tikšanos?
Te palīgā nāk sirsnīgums un smalkjūtība.
“Sirsnīgums ir grūta un ļoti smalka lieta, tas prasa gudrību un lielu dvēselisku takta izjūtu”, – ir teicis krievu rakstnieks Vikentijs Veresajevs.
Otram cilvēkam pateikta patiesība var palīdzēt tikai tad, ja tā ir izjusta ar sirdi. Nevajag pazemot cilvēku, bet gan paaugstināt viņu, izdziedināt viņa dvēseli, virzīt viņu uz attīstību un pilnveidošanos. Lai nenodarītu ļaunu, patiesībai ir jāiet tikai roku rokā ar godīgumu un sirsnīgumu.
Ilustrācijai – īss Dzen stāstiņš.
Divi Dzen skolotāji – Daigu un Gudu bija ielūgti pie kunga. Kad viņi ieradās, Gudu teica kungam:
− Jūs pēc dabas esat gudrs un jums piemīt iedzimtas Dzen spējas.
− Blēņas, – teica Daigu. – Ko tu glaimo šim nejēgam?! Varbūt, ka viņš ir kungs, bet no Dzen viņš nesaprot nekā.
Kungs uzcēla templi Daigu, bet ne Gudu, un sāka mācīties Dzen skolotāja Daigu vadībā.
Tagad parunāsim par tikumiskas tīrības, vienkāršības un pieticības īpašībām. Aplūkosim šīs īpašības ģimenes kontekstā, jo ģimene ir neatņemama cilvēka dzīves daļa, un bez tās cilvēka dzīve nav pilnīga un harmoniska.
Ļoti daudzi cilvēki jūtas vīlušies savā ģimenē, viņu mājas pārvērtušās par moku kambariem. Pēc oficiālās statistikas neapmierinātība ar ģimenes dzīvi izraisa 50 – 80 % ģimeņu šķiršanos.
Padomāsim, kāpēc tā notiek.
Tāpat kā jebkurā cilvēka darbības jomā, arī ģimenes radīšanā ļoti svarīgs ir motīvs. Diemžēl šie motīvi bieži ir bāzēti prozaiskās, merkantilās patērētāju interesēs: tā dara visi; pienācis laiks; komfortablāku dzīves apstākļu meklēšana; vēlme pēc aizsardzības un atbalsta; tieksme izrauties no “dzimtās ligzdas”; pašapliecināšanās; seksuālā apmierinājuma gūšana u.c.
Ja jauni cilvēki stājas laulībā, lai nodarbotos ar seksu un uz likumīga pamata gūtu sava dzimuminstinkta apmierinājumu, tad ar lielu varbūtību var teikt, ka pēc kāda laika viņu ģimene viņiem kļūs par nastu un mocībām.
Jo tas, ko mēs darām, lai gūtu personīgu apmierinājumu un baudu, nevar mums atnest īstu laimi. Par to ir runāts iepriekšējās sarunās.
Ja mēs radām ģimeni, lai palīdzētu viens otram iet pa dzīvi un ar mērķi radīt bērnus, kas būtu audzināti labākajās tradīcijās, tad tādā gadījumā šāda ģimene būs tuvāka ideālam.
Tomēr, lai ģimenē visi būtu laimīgi, vajag, lai katrā ģimenē pirmajā vietā būtu augstākā tikumības likuma ievērošana. Katrā mājā valdīs miers, mīlestība un harmonija tikai tad, ja attiecības ģimenē būs atbilstīgas augstiem morāles un tikumības standartiem.
Veselas sabiedrības pamatā ir tieši ģimene, tās labklājība.
Ģimenē īpaša loma ir sievietei. Tāpēc, ka tieši sieviete rada mājīgumu un rūpju un mīlestības gaisotni mājās. Tieši sieviete nosaka to tikumisko pamatu, ko viņa spēs saglabāt savā ģimenē un ieaudzināt savos bērnos.
Attiecību tīrība starp sievu un vīru automātiski veicina ģimenes un bērnu veselību.
Ģimenē nav otršķirīgu jautājumu. Viss ir svarīgs – gan bērna dzimšanas plānošana, gan rūpes par viņa audzināšanu un izglītību. Svarīgi ir radīt tādas attiecības ģimenē, kas balstītas rūpēs un gādībā. Šādā atmosfērā nākamā paaudze uzņem sevī visu nepieciešamo, lai nestu to tālāk dzīvē un izmantotu katrā darbības jomā.
Lūk, kāpēc visaugstākajiem tikumības ideāliem vispirms ir jāparādās ģimenē.
Tā kā viens no galvenajiem ģimenes radīšanas mērķiem ir bērnu dzimšana, tad par viņu piedzimšanu ir jāsāk rūpēties ilgi pirms ieņemšanas. Pašlaik bērnu dzimšanas process ir atstāts pašplūsmē. Bērnu ieņemšana, kas pēc būtības ir augstākais radīšanas akts, vairumā gadījumu ir tikai seksuālo prieku blakus efekts. Vai gan pēc tam var gausties par bērniem?
Franču zinātnieki ir pierādījuši: kāds ir bijis vecāku apziņas līmenis un motīvs ieņemšanas laikā, kādas domas ir apmeklējušas māti grūtniecības laikā, tāds bērns piedzims. Andrē Bertins, Francijas Prenatālās audzināšanas nacionālās asociācijas prezidents, apgalvo, ka tieši grūtniecības laikā un bērna pirmajos dzīves gados mātes loma ir īpaši svarīga tāpēc, ka tieši šajā laikā bērns uzņem sevī ne tikai viņas rīcību, bet arī emocijas un domas.
Citēsim fragmentu no Andrē Bertina grāmatas “Audzināšana mātes klēpī jeb stāsts par garām palaistām iespējām”.
Auglis uztver mūziku, ko māte klausās koncerta laikā. Viņš selektīvi reaģē uz programmu. Bēthovens un Brāmss uz augli iedarbojas uzbudinoši, bet Mocarts un Vivaldi viņu nomierina. Par rokmūziku var teikt tikai vienu: tā tik tiešām liek viņam ārdīties. Tika novērots, ka topošās māmiņas bieži bija spiestas pamest koncertzāli nepanesamo ciešanu dēļ, ko radīja augļa vētrainās kustības. Tāpēc viņām bija jāklausās cita, labāk strukturēta mūzika.
Pastāvīga mūzikas klausīšanās var kļūt par īstu apmācības procesu. Savā televīzijas intervijā amerikāņu diriģents Boriss Brots uz jautājumu, kur viņš iemācījās mīlēt mūziku, atbildēja: šī mīlestība manī bija dzīva vēl pirms piedzimšanas. Pirmo reizi iepazīdamies ar noteiktiem skaņdarbiem, viņš jau zināja vijoles partiju vēl pirms bija atšķīris partitūras lappusi. Brots nevarēja izskaidrot šīs parādības cēloni. Reiz viņš par to ieminējās mātes klātbūtnē, kas agrāk bija čelliste. Viņa ieskatījās savās vecajās programmās un atklāja, ka dēls zina no galvas tieši tos skaņdarbus, ko viņa iestudēja grūtniecības laikā.
Tas pierāda nepārtrauktas reģistrācijas un iegaumēšanas procesa eksistenci. Par līdzīgu fenomenu ir stāstījuši Rubinšteins un Menuhins.
Tajā pašā grāmatā Andrē Bertins stāsta par to, ka pastāv stipra emocionāla saikne starp māti un bērnu viņas klēpī, un emocionālā rakstura informācija vēlāk visu mūžu saglabājas piedzimušā cilvēka šūnu atmiņā. Tā mīlestība, ar kādu māte iznēsā bērnu, domas, kas saistītas ar viņa parādīšanos, un sajūsma par skaistu mūziku, gleznām, dabas skaistumu – viss tas formē jaunā cilvēka personības īpašības.
No zinātnieku novērojumiem nav grūti izdarīt šādu secinājumu. Kad attiecības starp vīru un sievu ir šķīstas un balstītas īstā mīlestībā, kad laulātie ir uzticīgi augstākajiem tikumības ideāliem, tad šādos apstākļos arī bērni spēj uzņemt sevī īstu, nemākslotu mīlestību. Mīlestība, ko bērns uzņem ar mātes pienu, paliks ar viņu līdz mūža galam.
Ja mēs aplūkosim šo apgalvojumu visplašākajā nozīmē, tad atklāsim, ka tikumiskas tīrības apstākļu radīšana vairumā ģimeņu tai vai citā valstī spēj vienas paaudzes laikā radīt šajā valstī sabiedriskās attiecības, kas atbilst visaugstākajiem morāles un tikumības kritērijiem.
Tāpēc tieši ģimene, attiecības ģimenē un pret bērniem ir tā joma, kurā sabiedrības progresīvākajai daļai ir jāiegulda pūles.
Tikumības kodeksa piektajā punktā minētajām īpašībām varētu pievienot vēl citas, piemēram, pacietību, iecietību, augstsirdību, spēju piedot… Katrs var pats papildināt šo sarakstu. Visas šīs lieliskās īpašības cilvēkam ir vajadzīgas gan personīgajā, gan ģimenes, gan sabiedriskajā dzīvē.
Sabiedriskajā dzīvē cilvēks dara kaut ko svarīgu un derīgu ārpus savas mājas, darba vai mācību vietas. Katra cilvēka dzīvē pienāk tāds posms, kad pēc sirds pavēles viņš cenšas dot labumu sabiedrībai, strādāt vispārības labumam, par ko mēs runājām iepriekšējā sarunā. Vēl tikai piebildīsim: lai būtu noderīgs sabiedrībai, vispirms vajag mīlēt un cienīt savu Dzimteni. Bet mīlestība pret Dzimteni sākas no maziem darbiņiem kopīgam labumam savā pagalmā, ciematā, pilsētā vai kādā sabiedriski nozīmīgā kopā vai organizācijā.
Dzīve ir daudzveidīga, un katrā cilvēku darbības jomā vajag ieviest augstākos tikumības principus, bet ne iedzīvošanās principus. Tikai mēs paši nosakām, pēc kādiem principiem mēs darbosimies, piedaloties sabiedrības dzīvē jau esošajās organizācijās vai radot jaunas organizācijas, arī biznesā. Ja cilvēks spēj radīt un vadīt biznesu atbilstoši augstākajām morāles normām, tad viņš sabiedrībai dod ne mazāku labumu, kā tad, ja viņš visu dzīvi veltītu lūgšanām klosterī. Tāda cilvēka darbību droši var nosaukt par lūgšanu darbos, un tā ir viena no augstākajām lūgšanas formām.
Tādējādi Tikumības kodeksa piektais punkts, aicinādams cilvēku sabiedriskajā un personīgajā dzīvē izpaust vislabākās īpašības, atkal mudina mūs izzināt augstāko tikumības likumu, jo tieši tas vedīs cilvēkus un sabiedrību uz gaišo nākotni.
Tatjana Mikušina
Jeļena Iļjina
Sarunas par Tikumības kodeksu: 1. Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani
Sarunas par Tikumības kodeksu: 2. Es nedaru ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai
Sarunas par Tikumības kodeksu: 4. Es esmu par darbu Vispārības Labumam