Kāpēc mani atlaida no darba garīgajā skatījumā? – pirmais turpinājums 27.03.2023

Kāpēc mani atlaida no darba garīgajā skatījumā? – raksta sākums

Roberta jautā: Paldies par veltīto laiku, lai izlasītu manu vēstuli un sniegtu atbildi. Ar interesi to izlasīju. Līdz šim brīdim ir sanācis diezgan daudz pamainīt darba vietas, bet ne tāpēc, ka man būtu uzteikts darbs iepriekš. Nebūt ne.

Iepriekšējās darba vietās vai nu beidzās līgums (bija noslēgts uz laiku) vai arī saņēmu iespēju uzsākt profesionālās gaitas citās darba vietās. Līdz ar to šī ir pirmā reize, kad man uzteica darba attiecības.

Līdzšinējā darba pieredze man ir parādījusi, ka darba kultūra vairāk vai mazāk visur atšķiras, bet šīs atšķirības neradīja iespaidu, ka kultūras atšķirības ir kaut kas nepārvarams.

Šajā (nu jau bijušajā) darba vietā nebija tā, ka es atteicos strādāt virsstundas, ja bija jāpadara darbs. Es strādāju virsstundas, lai paveiktu darbus. Piemēram, man uzlika veikt apjomīgu tulkojumu. Lai tulkojums ritētu raitāk uz priekšu, es strādāju virsstundas. Bet kāda ir jēga sēdēt ilgāk darbā gadījumos, ja man uzticētie darbi ir paveikti un tajā brīdī nav nekā vairāk, ko darīt? Manuprāt, šādā gadījumā tas nav vajadzīgs, respektīvi, tāpat vien atrasties birojā neko nedarot.  Šo laiku var izmantot citām ne mazāk svarīgām aktivitātēm.

Darbā tika nodrošinātas arī īsās apmācības par dažādām tēmām. Pārsvarā šīs apmācības vadīja starptautiski eksperti. Vienās no šādām apmācībām mums stāstīja, ka labs darbinieks neesot tāds, kurš padsmit stundas no vietas sēžot darbā. Tieši pretēji – labs darbinieks esot tāds, kurš spējot sabalansēt savu darba ikdienu, to veltot gan darbam, gan atpūtai, jo smadzenēm esot arī jāatpūšas.

Neapgūtās mācības, izejot no manām sajūtām, nav viegli noteikt, jo lielākoties es strādāju viena. Respektīvi, jā, es biju komandā ar cilvēkiem, bet viņi pārsvarā strādāja attālināti. Līdz ar to klātienes saskarsme bija reta. Jā, man palūdza paveikt konkrētus darbus, bet tos es darīju viena, man blakus neviens nesēdēja. Tā kā nebija šīs saskarsmes, tad arī īsti neradās iekšējas sajūtas, kuras norādītu uz neapgūtajām mācībām. Regulāri bija tā, ka es atrados pustukšā birojā (bija arī citu komandu kolēģi, bet ar tiem man nebija jāsadarbojas), bet tas mani nesatrauca, jo saskatīju pozitīvo pusi, respektīvi, birojā ir lielāks klusums un man ir vieglāk koncentrēties darbam.

Tas, ko es ievēroju – situācijas izveidojās tā, ka es tiku distancēta no saviem nodaļas kolēģiem, bet tas nebija no manis atkarīgs. Citiem vārdiem izsakoties, piemēram, mums bija starptautiskas nedēļu ilgas apmācības ar dzīvošanu viesnīcā. Man bija jābūt vienā istabiņā ar kolēģi no savas nodaļas, bet kolēģe neieradās uz apmācībām un es paliku viena numuriņā. Šajā situācijā es par to nesatraucos, jo saskatīju situācijas pozitīvo pusi – būs iespēja labāk izgulēties un nedz es traucēšu kolēģei, nedz arī kolēģe traucēs man. Šajās apmācībās mēs dalījāmies grupās, bet apmācību organizatori dalībniekus sadalīja grupās. Sadalījums nebija atkarīgs no mums dalībniekiem. Mani ielika grupā, kurā es biju vienīgā no Latvijas.

Pārējie grupas locekļi bija no Igaunijas un Lietuvas. Vai tas mani satrauca? Sākumā jā, bet tad es paskatījos uz šo situāciju kā uz iespēju iepazīties ar Baltijas valstu kolēģiem un es nomierinājos. Savukārt, mani nodaļas kolēģi nebija pa vienam salikti grupās, piemēram, viņi bija 2 vai pat 3 latvieši kopā ar lietuviešiem un igauņiem.

Tas ir tas, ko es ievēroju, ka Dievs mani tur nost no saviem kolēģiem. Arī citā vairāku dienu pasākumā mani naktsmītnē organizatori salika kopā ar citas nodaļas kolēģi nevis ar savas nodaļas kolēģi. Vai tas mani satrauca? Īsti nē. Es, protams, nenoliegšu, ka es būtu gribējusi lielāku kontaktu ar savas nodaļas cilvēkiem, bet es atzīšos, ka es tīri labi jūtos arī pati ar sevi; man nav bailes atrasties klusumā ar sevi. Sakiet, lūdzu, ar ko tas varētu būt saistīts, ka situācijas izkārtojās tā, ka mani „turēja” nost no saviem kolēģiem? Vai te ir paslēpusies kāda mācībstunda?

Man ir grūti komentēt par elastību, atjautību, degsmi jeb tiekšanos uz priekšu, spēju izdomāt jaunus risinājumus, jo kolēģi man uz šo nenorādīja. Viņi teica, ka man trūkstot datu analīzes iemaņas. Papildus viņi teica, ka pašreizējie projekti man būšot pārāk smagi. Vienkārši šāds uzskats un viss, bet nekādas iespējas darboties un saprast, vai tiešām būs tik smagi, kā viņi uzskata. Ja arī šīs īpašības iztrūkst, tad, sakiet, lūdzu, kā ir iespējams šīs īpašības attīstīt, ja darba vieta nedod nekādas iespējas šo raksturiezīmju attīstīšanai? No sava nodarbinātības perioda es vairākus mēnešus nekādus darbus nedarīju, tikai pildīju tiešsaistes apmācības. Nekādus darbus nedarīju tāpēc, ka man vienkārši nedeva darbu, ko darīt (kamēr citi kolēģi kārās augšā no pārslodzes). Apmācības bija labas un tās bija vajadzīgas (esmu pateicīga par tām), bet es nīku ārā bezdarbībā un es pilnīgi jutu, kā es enerģētiski iztukšojos un nīkuļoju. Man nebija iespējas apmācībās iegūtās prasmes atstrādāt praksē. Tādā gadījumā jautājums ir šāds – kas jāmācās no tā, ka nedod darbu, ko darīt? Piebildīšu, ka darbu ar apmācībām bija iespējams savienot.

Par manu jautājumu uzdošanu darba procesā runājot. No manis nemaz nebija tik ļoti daudz jautājumi, kuri kavētu kolēģu darbu. Šī ir pirmā darba vieta, kur kolēģiem precizējoši jautājumi ir  apgrūtinājums. Iepriekšējās darba vietās tā nebija. Tur arī pēc 3 gadu ilgas strādāšanas uzskatīja par svarīgu veicamos darbus izrunāt, lai maksimāli izvairītos no potenciālajām problēmām.

Šīs darba pieredzes pašā sākumā milzīgā tempā un stresā bija jāraksta iesniedzams ziņojums un tas bija tāpēc, ka viss bija atstāts uz pēdējo brīdi. Es komandas kolēģim uzdevu jautājumu: „Kā Tev liekas, ko mēs varam darīt nākamajā reizē citādāk, lai atkārtoti nenonāktu tādā pārslodzē un stresā kā šoreiz?” Atbilde bija šāda: „Neko nevaram citādi darīt. Tas nav no mums atkarīgs”. Es viņam toreiz neko neteicu, jo bija pats sākums un vēl iepazinu uzņēmumu, bet man bija skaidrs, ka būtu laicīgāk jāsāk darīt darbi un tas ļoti palīdzētu, lai atkārtoti nenonāktu šādā situācijā.

Iepriekšējās darba vietās es vadītājiem izteicu priekšlikumus, lai pilnveidotu darba īstenošanu, bet tos neņēma vērā un arguments bija tāds, ka nekas nav jāmaina, ka viss jau esot labi, kā ir. Līdz ar to es redzu, ka pārmaiņas nav iespējamas, ja ir vēlme palikt esošajā līmenī un nepilnveidoties.

Vēl par elastību, atjautību, degsmi jeb tiekšanos uz priekšu, spēju izdomāt jaunus risinājumus runājot, šo es paturēšu prātā un skatīšos, kā būs nākamajā darbā. Šajā darbā man nebija iespēja praktiski realizēt šīs īpašības, jo, kā jau rakstīju, man nedeva darbu. Tajos uzdevumos, kuros man bija iespējams darboties, tur bija nepieciešama precizitāte un nedrīkstēja būt alternatīvi risinājumi, piemēram, tulkojums, kuru man palūdza veikt. Tas bija par medicīnu un tur terminiem bija jābūt kā viens pret vienu, jo runa bija par dažādām klīniskām medicīnas manipulācijām.

Elvita Rudzāte atbild: Ja kolēģi nedeva darbu kaut paši bija pārslodzē, tas nozīmē, ka viņi neuzticējās Tavām darba spējām, ka spēsi uzdevumu paveikt. Ja biji piesaistījusi kolēģus, kas neuzticas Tavām darba spējām, tas nozīmē, ka arī Tev ir neuzticēšanās problēma, bet iespējams izpaužas citā jomā, piemēram, personiskajā dzīvē.

Es nezinu, kas patiesībā kolēģus atgrūda no sievietes, bet manī ir sajūta, ka tas nav pateikts skaļi. Lasot Robertas vēstuli, es sajutu tādu enerģiju, kuru sauc par PAREIZUMU. Ja cilvēks ir ļoti pareizs, tad viņš biedē citus, kuri tādi nav.

Ja Robertai visa šī situācija šķiet netaisnīga, tad viņas neapgūtā mācība ir taisnīgums, t.i., viņai ir jāpadomā, vai viņa pati nav pret kādu cilvēku netaisnīga?

Lai kā būtu, iesaku Robertai pieņemt šo situāciju ar pazemību un ļauties jauniem darba izaicinājumiem.

Ja tomēr mieru nedod šī darba situācija, tad iesaku piedalīties sevis dziedināšanas programmā “Garīgā prakse – mana ikdiena”, kur būs iespēja vērot Robertas domāšanu un attieksmi pret dzīvi, kas palīdzēs caur dzīves notikumiem noteikt neapgūtās mācības. Tuvākās programmas:

Sevis dziedināšanas programma “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti (16.04.2023 – 28.05.2023)

Sevis dziedināšanas programma “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” klātienē (19.04.2023 – 07.06.2023) Rīga