Ceļojums manā DNS – pirmais turpinājums 31.10.2016

Ceļojums manā DNS – raksta sākums.

Guntas viedoklis: Prātā nāk dziesma: “…jo mana mīļā ir MADE IN LATVIA no matu galiņiem līdz papēžiem…” Jā, tādi nu mēs esam – latvieši dzimuši Latvijā, kam jāiziet dzīves mācība Latvijā.
Esam nodibinājuši grieķu filozofa Sokrata vārdā nosauktu tautskolu un nevis latviešu filozofu, teiksim, Zentas Mauriņas vai labāk Sudrabu Edžus tautskolu par prototipu ņemot dullo Dauku. Tā laika sabiedrība nesaprata šī mazā zēna vēlmi pēc pasaules un sevis izzināšanas un nosauca to par ziņkārību, par ko, protams, sodīja mazo puiku. Kas mainījies šodien? Vēl joprojām mums nav izpratnes par vārdiem ziņkāre un zinātkāre.
Kā īsti latvieši mēs paņemam igaunietes Lūles Vīlmas mācību par ķermeņa filozofiju un nodibinām portālu domatajs.lv, kur galvenais akcents tiek likts uz indiešu garīgā skolotāja Satja Sai Babas citātiem un mācību. Kādā no domātāju nodarbībām dzirdu vārdus, citēju: “Manas vibrācijas ir tik augstas, ka nespēju  vairs piedalīties radu saietos, man paliek slikti.” Bībelē lasu par Jēzu, kurš
gājis visnabadzīgākās būdiņās un apmeklējis vislielākos grēciniekus un mazgājis tiem kājas.
Kādā tekstā portālā lasu: “Es esmu ļoti ticīga.” Domāju, ka patiesi ticīgs cilvēks nespēs pateikt šādus vārdus, jo zinās, ka ticība nav izmērāma. Mēs nekādi nevaram zināt, kurš no mums pieaugušajiem, garīgi slimajiem vai maziem bērniem ir tuvāks Dievam. Bībelē par to saka: nepaaugstiniet sevi, jo Dievs jūs pazeminās. “Īleni lien laukā no maisa”, kaut maisa audums
piemeklēts biezs un stiprs. Materiālās grūtības spiež un aiz tā nav iespējams saprast, ka ir arī citādi cilvēki, kuri nedodas uz ārzemēm vieglākas dzīves  vai naudas pelnīšanas nolūkos. Viņi dodas pasaules un sevis izzināšanas procesā. Viņi pamet savas komforta zonas, jo tikai tā ir iespējams apjaust savas spējas un atklāt savus talantus. Tikai praksē un reāli darbojoties varam konstatēt, kas mums padodas. Izzini sevi, iepazīsti sevi, izpēti savus un citu uzskatus – tādas bija
Sokrata galvenās prasības. Teorija un e-semināri ir tikai maza daļiņa no mācības. Satja Sai Babas viens no mācības principiem ir: godāt savu svēto zemi, kurā jūs esat piedzimis, esiet savas nācijas patrioti, nekritizējiet un neizsakieties negatīvi par citām nācijām. Šeit nav neviena vārda par to,
ka nedrīkstam pamest savu valsti, jo , ja tā būtu, tad kādā veidā cilvēku tūkstoši būtu nokļuvuši pie viņa Indijā. Neesam saslēgti važās, neesam “dārzeņi” un nevajag mūs par tādiem veidot.

Patiesība ir viena, bet ceļu ir daudz un dažādi kā pie tās nonākt. Satja Sai Baba vārdi: “Esiet pasaulē, bet ne no šīs pasaules”. Ceļojums manā DNS uzdevums bija apjaust, ka pasaule mūsos ir vairāk nekā mēs spējam iedomāties. Un labākai saprašanai un noskaņojumam dziesma: “Agrā rīta stundā mani modina radio, kas salikts Dienvidkorejā. Plastisks bārdas dzinējs pie vaiga glaužas ass, kas par lētu naudu nāk no Japānas. Virtuvē pie galda, kas taisīts Dānijā, dzeru melnu tēju, kas plūkta Indijā. Uzvalku tad velku, kas šūts Honkongā, kāju bāžu itāliešu zābakā”.
Mācība ir viena un tā ir pasaules mēroga: izzini pats sevi!

Elvita Rudzāte atbild: Paldies Guntai par šīs diskusijas turpināšanu!

Kaut arī esmu nedaudz izbrīnīta, ka Guntu tik ļoti ir sadusmojis mans viedoklis, kuru paudu par viņas rakstu: “Ceļojums manā DNS”, taču priecājos, ka viņa tik atklāti pauda savu viedokli un esmu pateicīga, ka man ir iespēja vēlreiz paust šajos jautājumos savu viedokli. Tomēr iesaku Guntai padomāt, kas tieši viņu sadusmoja, jo tās ir viņas neapgūtās mācības, kuras pienācis laiks izprast, jo es biju tikai instruments Dieva rokās, kas izvilka Guntas noslēptās neapgūtās mācības uz āru.

Es domāju, ka daudziem nav skaidrs kāpēc Sokrata tautskolai tika iedots tieši tāds nosaukums un nevis kāda latviešu Domātāja nosaukums. Priecājos par doto impulsu to paskaidrot. Kad vēl tikai bija doma par skolas dibināšanu, mēs patiešām izskatījām arī variantu, ka nosaukumā varētu būt latviešu Domātāja vārds, bet atteicāmies no šīs domas tieši tāpēc, ka sākām domāt, kāda Skolotāja idejām sekojam un ko mācīsim.

Visiem skolniekiem ir jāzina, ka Skolotājs izvēlas skolniekus un nevis otrādi. Kā tas notiek? Kad skolnieka rokās nonāk Skolotāja rakstīta grāmata vai viņš kaut ko dzird par šo Skolotāju, vai viņam ir iespēja dzirdēt Skolotāja uzstāšanos, tad sirdī norisinās patīkamas izjūtas un attīstās tiekšanās izjūta uzzināt ko vairāk. Mani kā pirmā Skolotāja uzrunāja igauņu ārste/dziedniece Vīlma Lūle droši vien tāpēc, ka par garīgo ceļu sāku domāt tikai brīdī, kad ģimeni piemeklēja nopietnas veselības problēmas. Tanī laikā es iepazinos arī ar Valērija Siņeļņikova un Luīzes Heijas grāmatām, kas arī apskatīja veselības un dzīves izpratnes jautājumus, tomēr viņus par saviem Skolotājiem neuzskatu, jo kā Skolotāju izjutu tieši Vīlmu Lūli. Pēc viņas sekoja Sokrata iepazīšana caur Platona darbiem, kam tālāk sekoja Avatārs Šri Satja Sai Baba, iepazīšanās ar Mācību caur Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu, un tālāk sekoja Svētā Terēze no Kalkutas, Svētā Terēze no Avilas, Svētā Terēze no Lizjē, Rērihi un citi brīnišķīgi Skolotāji. Es nezinu kāpēc mani neuzrunāja neviens latviešu Domātājs, jo kā jau teicu, to izlemj nevis skolnieks, bet Skolotājs.

Sākumā Sokrata vārda izvēle nosaukumā bija Viņa paustās Mācības par sevis izzināšanu dēļ, jo vēlējāmies, lai skola cilvēkiem palīdzētu izzināt sevi. Sevis izzināšana bija mūsu galvenais moto, kā arī ietekmēja 2003.gadā redzētā vīzija, kur šobrīd tiek attīstīts “Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks”, jo vīzijā tiešām redzēju senos Domātājus, nevis latviešu Domātājus. Toreiz mēs nezinājām cik ļoti esam trāpījuši ar nosaukumu, jo tajā laikā mūsu apziņas līmenis vēl nebija tik augsts, lai izprastu Sokrata Mācības visdziļāko būtību – TIKUMĪBAS SKAIDROŠANU, LAI CELTU SABIEDRĪBAS APZIŅAS LĪMENI. Mēs priecājamies, ka esam savā apziņas līmenī auguši un tagad patiešām pildām savu lomu, palīdzam sabiedrībā skaidrot tikumības jautājumus. Agrāk es Sokratam palīdzību nelūdzu, bet tagad gan mēdzu domās ar Skolotāju aprunāties un lūgt palīdzību tikumības jautājumu skaidrošanā. Sokrata tautskolā spriedām, ka nekas nenotiek nejauši, viss notiek tieši tā kā tam ir jānotiek, jo jau skolas dibināšanas laikā Sokrats zināja, kāda ir mūsu loma, un mēs cenšamies to pildīt tik labi cik to protam.

Tas pats attiecas uz portālu Domātājs.lv, kuru izveidojām tikai ar vienu domu, lai palīdzētu cilvēkiem risināt dažādas dzīves problēmas un paplašinātu viņu apziņas līmeni. Tas, ka cilvēki daudz jautā par veselību, arī ir viens no iemesliem, kāpēc daudz nākas izmantot tieši Vīlmas Lūles doto mācību par ķermeņa filosofiju. Es priecājos, ka portāla lasītāju skaits pieaug un saņemu pateicības, ka daudziem tas ir palīdzējis atrisināt dzīves problēmas. Tanī pat laikā es zinu, ka citi varētu izveidot daudz labāku portālu. Tāpēc es aicinu ikvienu, kas redz mūsu un citu portālu neizmantotās iespējas un trūkumus, izveidot spēcīgu portālu, kas palīdzētu paplašināt cilvēku apziņas līmeni. Augstākie spēki tikai par to priecātos, un Viņi priecājas arī par mūsu veikumu, kaut arī ir dažādi trūkumi.

Lai palīdzētu saglabāt latviešu kultūrvēsturisko mantojumu, Sokrata tautskola ir organizējusi vairākus pasākumus un seminārus, parkā atgādinām par Baltu zīmēm un ir izveidots bērnu laukums, balstoties uz latvju dainās atstāto gudrību. Es Satja Sai Babas Mācībā teikto saprotu tieši tāpat kā to aprakstīja Gunta. Es neesmu ne ar vienu vārdu teikusi, ka mums visiem ir jāsēž mājās un nav jāiepazīstas ar pasaules dažādību. Es teicu, ka vislabāk mēs varam apgūt savas mācības savā dzimtenē un, ka nevajag doties vieglākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tas ir teikts arī Satja Sai Babas Mācībā, jo arī Indija piedzīvo to pašu problēmu ko mēs – daudzi spējīgi jaunieši un aktīvā vecuma cilvēki pamet valsti uz neatgriešanos. Es neesmu teikusi, ka dzīve ārzemēs ir viegla. To atzina arī Sprīdītis, kas meklēja laimīgo zemi, līdz saprata, ka laimīgā zeme ir mājās.

Pēc statistikas es zinu, ka portālu Domātājs.lv lasa daudz tautiešu, kas šobrīd dzīvo ārzemēs, un iespējams kādam šis jautājums ir sāpīgs. Lūdzu, neuztveriet manis teikto kā nosodījumu vai kritiku, lūdzu, uztveriet manis teikto kā aicinājumu atgriezties mājās. Arī Latvijā var atklāt un attīstīt savus talantus, un izprast savu dzīves misiju un uzdevumus, bet Latvijā tam būs nepieciešams pielikt vairāk piepūles un radošuma. Piemēram, kad es vēl biju bērns, es trenējos vieglatlētikā. Mums toreiz bija ļoti vāja sporta bāze un treneriem nācās radoši pieiet plānojot treniņu nodarbības. Lai attīstītu izturību, mēs daudz laika pavadījām, skrienot pa Gaujas kalnu augšā un lejā, īpaši grūti bija skriet pa trepītēm augšā un lejā. Tieši bērnībā ieaudzinātā izturība man ir palīdzējusi pārvarēt daudz dažādas dzīves grūtības. To pašu atzīst arī citu sporta veidu treneri, ka agrāk ar vājām sporta bāzēm spēja sagatavot izcilus sportistus, jo visi piegāja šim procesam ļoti radoši. Tātad tieši grūtības un mazās iespējas piespiež mūs būt radošiem, tādējādi veicinot mums dzīvi nodzīvot ar lielāku pievienoto vērtību. Atcerēsimies, ka Mācībā ir teikts, ka vislabāk mēs varam attīstīties un īstenot savu radošo potenciālu tieši savā dzimtenē, bet tas nenozīmē, ka mums nevajag iepazīt arī citas valstis un to pieredzi.

Es priecājos par katru tautieti, kas ieguvis zināšanas, pieredzi un kontaktus ārvalstīs atgriežas dzimtenē, lai palīdzētu Latvijai. Bet man patiešām ir žēl to aizbraukušo tautiešu, kas to neizdara, jo uzskata, ka Latvijā nav pietiekamas iespējas un grūtāka materiālā dzīve. Es nevēlos visus likt “vienā maisā”, jo iespējams kādam patiešām Dievs liek dzīvot un kalpot citai valstij. Īpaši sarežģīta situācija ir tiem tautiešiem, kas ārzemēs ar cittautiešiem ir izveidojuši ģimenes. Es tikai pievēršu šim jautājumam uzmanību, lai cilvēki par to sāktu domāt. Svarīgākais ir izprast, ka atgriešanās dzimtenē visvairāk svarīga ir pašam cilvēkam, lai brīdī, kad cilvēka gars pametīs fizisko plānu un atgriezīsies Smalkajā plānā, nebūtu jātaisnojas Skolotājiem par nelietderīgi nodzīvoto dzīvi – es zināju, bet nenoticēju.

Attiecībā par vibrācijām, es patiešām esmu brīdinājusi domātājus un citus cilvēkus savu semināru laikā, daloties savā pieredzē, ka pienāks brīdis, kad būs grūtības piedalīties skaļos pasākumos, kur tiks lietots alkohols un skanēs mūzika ar zemām vibrācijām pat, ja tie būs radu saieti. Man patiešām pēc šādu pasākumu apmeklēšanas ir liels nespēks vai dažos gadījumos ir bijis drudzis vai esmu saslimusi. Tas nav tikai man, tas ir visiem, kas iet garīgās attīstības ceļu, sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, ir grūtības uzturēties lielās ļaužu masās, vietās kur tiek runātas tukšas runas un lietots alkohols, vietās kur ir zemas vibrācijas u.tml. Es domāju, ka ikviens nesmēķētājs, atrodoties piesmēķētā telpā, darīs visu, lai to pamestu, bet tas nenozīmē, ka viņš uzskata sevi par labāku vai gudrāku, salīdzinot sevi ar tiem cilvēkiem, kas uzturas telpā piespiedu kārtā vai tāpēc, ka ir smēķētāji. Arī es nejūtos pārāka vai gudrāka par citiem. Ja Gunta to tā saskata, tad iesaku viņai atcerēties Dievišķā Piesaistes likuma mācību: “Tas kas tev kaitina citos, attiecas uz tevi.”

Uzturēšanās pie nabadzīgiem cilvēkiem, vai pie grēcīgiem cilvēkiem, ar vēlmi sniegt tiem palīdzību, rada pavisam citas izjūtas. Es daudz sniedzu palīdzību gan nabadzīgiem, gan grēcīgiem cilvēkiem, un daru to, jo tas ir mans pienākums. Protams, es dienas beigās esmu nogurusi, bet nakts laikā spēki atjaunojas un no rīta spēku pilna ar prieku sāku jaunu darba dienu. Es domāju, ka Jēzus jutās līdzīgi, tikai Viņa apziņas līmenis bija tik augsts, ka Viņam nevajadzēja pat nakti, lai transformētu uzņemto negatīvo enerģiju pozitīvā enerģijā. Viņš to spēja izdarīt uzreiz, jo Viņš bija Skolotājs. Es vēl pagaidām esmu tikai instruments Skolotāju rokās. Mani var saukt par skolotāju ar mazo burtu, jo nododu tālāk Skolotāju doto Mācību tik labi cik uz šo brīdi es varu. Es ticu, ka pēc gadiem 10 es to varēšu izdarīt labāk un vēl pēc gadiem 10 vēl labāk, jo neesmu pārtraukusi mācības. Katru dienu cenšos atrast laiku, lai turpinātu izprast Skolotāju doto Mācību.

Ja es pareizi uztvēru Guntas viedokli, tad viņa uzskata, ka mēģinājums kaut ko vairāk uzzināt par savām iepriekšējām dzīvēm ir zinātkāre nevis ziņkāre, kā es to nodēvēju. Mācībā ir skaidri pateikts – ja mēs paši neatceramies savas iepriekšējās dzīves, tad mums nevajag mēģināt neko par tām uzzināt, ka šāda interese ir ziņkāre, kas aptur cilvēka attīstību. Mācībā ir minēti daudzi piemēri kā šāda ziņkāre ir apstādinājusi un novirzījusi no ceļa garīgā ceļa gājējus. Mācībā ir teikts, ka brīdī, kad būsim sasnieguši pietiekami augstu apziņas līmeni, blīvā siena starp fizisko un smalko plānu paliks tik plāna, ka mēs paši, bez citu palīdzības ieraudzīsim to, ko Dievs mums atļaus redzēt no mūsu iepriekšējām dzīvēm, tāpēc svarīgākais ir koncentrēties uz sava apziņas līmeņa paplašināšanu.

Es nesapratu Guntas domu  – kāpēc patiesi ticīgs cilvēks nevarēs sevi nosaukt par ļoti ticīgu? Es piekrītu Guntas viedoklim, ka ticība nav izmērāma. Ticība var attīstīties vai mazināties. Es patiešām esmu ļoti ticīga – es paļaujos uz Dievu (pat biznesā, kur to ir visgrūtāk izdarīt), es uzticos Viņa dotajai Mācībai un cenšos ikdienā To ievērot, es Kalpoju Viņam tik cik Dievišķais likums man to atļauj, jo vēl neesmu pilnībā atstrādājusi savu slikto karmu, bet tas nenozīmē, ka mana ticība ir sasniegusi kaut kādu robežu. Tā patiešām ik dienas attīstās un tai vēl pietiekami tāls ceļš ejams līdz pilnīgas savienošanās ar Dievu. Manuprāt Dievs uzskatītu mani par nodevēju, ja es sludinot Viņa doto Mācību teiktu, ka neesmu ticīga.

Es piekrītu Guntas viedoklim, ka Mācība ir viena un tā ir pasaules mēroga. Skolotāji skaidro, ka sevis izzināšana ir tikai garīgā ceļa sākums – pats pirmais garīgās attīstības līmenis. Tāpēc Sokrata tautskolas galvenā loma ir atmodināt tos, kas vēl guļ, un palīdzēt viņiem sākt iet garīgās attīstības ceļu. Kad mēs sapratām, ka nepieciešams pēc iespējas vairāk cilvēku, kas spētu atmodināt guļošos, tad arī radās doma par izglītības programmas DOMĀTĀJS attīstību. Ja sākumā es domāju, ka izglītības programmai Domātājs būs 9 līmeņi, tad tagad praksē, strādājot ar Domātāju VII līmeni, es redzu, ka mēs nepaspēsim apgūt Mācību 9 līmeņu laikā, ka mums būs nepieciešami daudz vairāk gadi. Tagad es saprotu, kāpēc domātāji senajā Grieķijā Platona skolā mācījās 20 gadus un vairāk…