Kāpēc “Antikrists” ir bīstams? – pirmais turpinājums 21.04.2020

Kāpēc “Antikrists” ir bīstams? – raksta sākums

Mārtiņš jautā: Kaut kādā mērā mēs visi esam ‘Antikristi’, ja skatāmies no definējuma viedokļa par manipulēšanu, uzkrāto zināšanu ietvaros.

Ģimenē audzinām bērnus, saucot to par mīlestību, bet ierobežojot pieredzes iegūšanā (lai arī reizēm sāpīgas, bet, varbūt, iegūtās iemaņas brīvības izmantošanā vēlāk noderētu jaunu uzvedības modeļu izveidošanā) vai iemācot rīcības modeļus (sadarbībā ar bērnudārzu un skolu), kas ir ērti vecākiem, bet vēlāk izveido paklausīgu un manipulējamu ‘tautas masu’.

Biznesā noliekam striktus rāmjus, kuru ietvaros drīkst darboties darbinieki un virzām viņus mūsu mērķu sasniegšanai, tīri mūsu pašu izdevīgumam savas dzīves nodrošināšanā. (Kaut arī darbojos ar veselībai noderīgu, garšīgu un dabīgu produktu audzēšanu un ar mīlestību attiecos pret visiem iesaistītajiem).

Valsts, kas ar saukli – par rūpēm cilvēku labā, raksta dažādus likumus, kas ierobežo brīvību arvien smalkākos veidos. Šajā sadaļā iekļaujas arī Tavs aicinājums ‘atļaut’ dzīvot dažādos kopienu modeļos. Vai tas ir jāatļauj? Cerams, ka vēl nav paspējuši aizliegt…

Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem, tādēļ man rodas jautājums par kritērijiem, kas varētu noteikt, kad es kļūdos, bet kad esmu kļuvis par ‘Antikristu’. To var nosaukt par Sirdsapziņu, bet šī sajūta rodas no mūsu dzīves pieredzes un vērtību sistēmas, kuras ir ārējās ietekmes ceļā uzkrātas. Vai ir kāds īsāks ceļš par savas radītās pieredzes rezultāta salīdzināšanu ar iepriekš paredzēto mērķa rezultātu?

Skatoties no mīlestības puses – ja Mīlestība ir Brīvības garants, tad mēs katrs varam dzīvot savā Mīlestības saliņā un ar savu enerģiju ļaut tai paplašināties apkārtējā sociumā bez uzmanības pievēršanas ārējo manipulatoru radītajiem draudu stāstiem. Šajā gadījumā ‘Antikristam’ nav kontroles pār mūsu izvēlēm un Brīvajiem cilvēkiem nav jālūdz ārēja atļauja veidot savu dzīves modeli. ‘Antikrists’ kā draudu avots atkritīs pats par sevi.

Jūtot kā grūst esošais, masu pārvaldīšanas mehānisma, kāršu namiņš, man šķiet, ka ir laiks vienkārši dzīvot savas dzīves un būt atvērtiem pret tiem ko nepazīstam. Šajā gadījumā varam iztikt pat bez kopienu un valstu jēdziena robežām.

Elvita Rudzāte atbild: Ar atļaušanu veidot dažādas kopienas vienas valsts ietvaros es saprotu ko pavisam citu. Lai varētu līdzās pastāvēt divas tik dažādas domāšanas kopienas, ir nepieciešams veikt izmaiņas likumdošanā – ekonomikas, nodokļu, zemes, izglītības, veselības un citu jomu politikās. Vai politiķi tik viegli piekritīs šādām izmaiņām? Domāju, ka nē. “Antikrista” pakalpiņi no ādas līdīs ārā, lai to nepieļautu un, izmantojot savas intelektuālās spējas, spēs labi pārliecināt sabiedrību, ka šādas idejas ir nedemokrātiskas.

Kamēr cilvēks mīl, viņš nevar kļūt “Antikrists”. Piekrītu Mārtiņam, ka visi mēs pieļaujam kļūdas bērnu audzināšanā, darbā un citur, bet mēs tomēr paliekam cilvēki un agrāk vai vēlāk savas kļūdas sākam apzināties, nožēlot un turpmāk vairs neatkārtot. “Antikrista” galvenais mērķis ir panākt, ka cilvēki labprātīgi atsakās būt par cilvēkiem, kļūstot par dzīviem miroņiem, kas paklausīgi dara to, ko viņiem liek, bez domāšanas, egoistiski apmierinot savas vēlmes, nedomājot par visu radīto, bet galvenais, lai tikai man būtu labi.

Ne visi cilvēki dzird savu Sirdsapziņu un Sirdsbalstiņu. Cilvēki, kas jau tagad ir kļuvuši par dzīviem miroņiem, Sirdsapziņu un Sirdsbalstiņu nedzird. Viņi dzird tikai to, ko saka viņiem prāts. Atšķirība starp Sirdsapziņu un Sirdsbalstiņu ir tā, ka Sirdsapziņa kā cenzors saka, ko nedrīkst darīt, nepasakot priekšā, ko un kā vajadzētu darīt. Savukārt Sirdsbalstiņa kā cilvēka “Augstākais Es” pasaka priekšā ko un kā vajadzētu darīt. Lai sadzirdētu Sirdsapziņu un Sirdsbalstiņu, nepieciešams dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, bet tas patiešām ir ļoti grūti izpildāms uzdevums. Tomēr mums ir jātiecas uz labo. Jā, mēs pieļausim kļūdas, klupsim un celsimies, tad atkal klupsim, bet vienalga ir jāceļas un jāiet uz priekšu. Galvenais ir tiecība jeb tiekšanās labā virzienā, ko sauc par ceļu pie Dieva.

Es piekrītu Mārtiņam, ka cilvēks var palikt par cilvēku, dzīvojot jebkādā sistēmā, bet to spēj tikai cilvēki ar ļoti augstu apziņas līmeni.

Piemēram, mūsdienās ir cilvēki, kas ir sapratuši narkotisko vielu kaitīgumu uz cilvēka veselību un evolūciju, un šie cilvēki nelietos narkotikas pat, ja tās stāvēs viņiem noliktas uz galda. Bet mūsdienās ir augsti intelektuāli attīstīti cilvēki, kas mēģina sabiedrībai iestāstīt, ka marihuānas pīpēšana cilvēka veselībai nenodara nekādu kaitīgumu, vēloties panākt marihuānas legalizēšanu. Bīstamība sākas tajā brīdī, kad marihuāna tiks legalizēta, jo tad to sāks lietot tādi cilvēki, kuri uzticēsies intelektuāļu viedoklim, neko nezinot par smalkajiem ķermeņiem, kas ar tiem notiek, kad cilvēks sāk lietot narkotikas, jo pagaidām intelekts vēl nav atzinis smalko ķermeņu esamību, neskatoties uz to, ka jau eksistē auru noteikšanas aparāti.

Viegli ir dzīvot vidē, kur nav nekādu kārdinājumu, bet ļoti grūti ir atteikties no kārdinājumiem, ja tie tev ir apkārt un viegli pieejami. Arī augsti attīstīti cilvēki iekrīt kādā no kārdinājumiem. Arī cilvēks, kas sasniedzis tādu garīgās attīstības pakāpi, ka ir jau saplūdis ar Dievu, var pieļaut kļūdas, jo viņš ir tikai cilvēks un arī viņam vēl kaut kas ir jāmācās, lai turpinātos viņa evolūcija. Tāpēc videi ir ļoti liela nozīme cilvēka intelektuālajā un garīgajā attīstībā. Lai tu kļūtu pilnīgi nejūtīgs pret to, kas ir apkārtējā vidē, tad jākļūst par autistu. Tieši tāpēc sabiedrībā autistu skaits pieaug un turpinās pieaugt arvien straujāk, jo sabiedrība kļūst arvien egoistiskāka. Autistiem neviens neko nevar izdarīt, viņi dara tikai to, ko viņi grib, un tā viņi pārmāca savus vecākus un visu pārējo sabiedrību.

Es nezinu, ko Mārtiņš saprot ar “laiku dzīvot savas dzīves”, bet cilvēki, kas ir sasnieguši augstu apziņas līmeni, atsakās no savas dzīves, kalpojot Dieva gribai.