Kāpēc piesaistu slikto? – trešais turpinājums 24.11.2021

Kāpēc piesaistu slikto? – raksta sākums

Kāpēc piesaistu slikto? – pirmais turpinājums

Kāpēc piesaistu slikto? – otrais turpinājums

Linda jautā: 

1. Kas mums vienam no otra jāmācās? Kas man jāmācās no šādas situācijas? Kāpēc es piesaistīju tādu tēti? Ar tēvu attiecības bija vēsas. Kad piedzimu, viņš neteica citiem, ka esmu piedzimusi, jo esot  uztraucies, ko citi par viņu padomāšot, ka tik ātri nākamais bērns jau. Kad māte lūdza viņam, lai tas aizved mani kaut kur (lai kopā pavadām laiku), kamēr māte strādāja, es iekšēji ļoti jutu to, ka viņš to negrib, ka viņš to izjūt kā nastu, kā pienākumu. Viņš labprātāk pavadītu tās dienas kopā ar viņa draugiem. Mātei nācās pierunāt, lai pavada laiku ar mani, jo viņa nevarēja. Ja arī tētis paņēma pieskatīt, tad tas viss bija tik virspusēji un bez emocijām-emocionāli vēsi. Viņš audzināšanā neiesaistījās un vienmēr centās ātrāk tikt prom no manis. Viņam neinteresēja kā man iet, ko esmu iemācījusies. Ja kaut ko labu sasniedzu, tad vien noteica “jā, jā, labi, bet tagad paej malā, es gribu dzirdēt televizoru”, vai pat neko neatbildēja un jau uzslēdza tv skaļāk. Ja man kaut kas nepadevās, tad gan bija iedvesma visu mest malā, lai mani mācītu kā jādzīvo, to darīja rājoties, draudot, ka palikšu tāda un šitāda utt. Vienmēr salīdzināja mani ar citiem-uzsvēra to, kas viņiem ir un, kas man nav. Viņš bija arī ļoti kontrolējošs. Vienreiz es viņam biju pajautājusi, kāpēc viņš gribēja bērnus un viņš atbildēja, ka bērni esot vajadzīgi, lai vecumdienās būtu kāds, kas pienes ūdens glāzi pie gultas-lai būtu, kas apkalpo. No dzirdētās atbildes apmulsu. Vēlākos gados, kad tēti piemeklēja problēmas, tad man bija žēl viņa, bet es pa gabalu centos palīdzēt-lai tik nav jāiet tuvāk. Varēju palūgt par viņu, pat raudāju un gribēju, lai atveseļojas, jo, lai kā arī būtu bijis es vēlēju viņam labu. Bet es nespēju būt silta pret viņu-tikai ar distanci spēju palīdzēt, man negribējās tuvoties viņam. Aiz pienākuma sakostiem zobiem izdarīju kaut ko situācijas labā, kur man pašai personīgi bija kaut kas jādara klātienē. Jo viņa attieksme bija tāda pati kā vienmēr-augstprātīga, vēsi
izturējās tā it kā viņam pienāktos vislabākais un, ka viņš nu beidzot nopelnījis luksusa apkalpošanu un izturējās kā
augstprātīgs laimīgais, kuram nu ir savs apkalpošanas personāls un pa telefonu draugam lepni stāstīja, cik viņam esot labi-visi visu pienesot, izdarot viņa labā un viņš runāja ļoti lepnā tonī, plātoties. Arī pārējie cilvēki to dzirdēja un nesaprata, kāpēc viņš tik lepns. Viņš izturējās augstprātīgi  un neiecietīgi pret tiem, kuri  par viņu rūpējās tajā brīdī.

2. Ko man māca situācija, ja piesaistu cilvēkus, kuriem ir kādas dotības, kuras viņiem ir stiprākas nekā man, bet viņi savus darbus pārnes uz mani? Piemēram vecāks cilvēks, kuram ir lieliska fiziskā sagatavotība un ko viņš pats var izdarīt, viņš nedara, bet uzgrūž jaunākam, kurš ir invalīds tajā jomā un kā attaisnojums tam esot tas, ka otrs pēc gadiem (pēc cipara pasē) skaitoties jaunāks.

3. Ko man māca tas, ja citi cilvēki vienmēr cenšas bagātināties un izcelties uz mana rēķina, uz manu sāpju un ciešanu
rēķina. Es vienmēr piesaistu cilvēkus, kuri ar mani ir tikai, kamēr viņi atkopjas un pēc tam brutāli pamet un pazemo mani no visām pusēm, kad atraduši man aizvietotājus-kādus, no kuriem vairāk ir ko ņemt, jo man jau visu bija paņēmuši. Pēc tam ar tādu vieglumu un ātrumu izslēdza mani no viņu dzīves kā tukšu vietu. Pēc tam vēl skatījās no augšas uz leju uz mani, kad man klājās ne tik labi. Ja man bija problēmas, tad viņi smējās par mani, aprunāja sliktā nozīmē mani citiem, saukāja par sliņķi, kas neko nekad neesot darījusi, kas nevienam nekad nepalīdzot un izsaucās kā man neesot kauna nepalīdzēt citiem. Bija arī gadījums šāds: bijām draugu grupiņa un dažiem mēs nepatikām. Mēs viens otru atbalstījām un aizsargājām un es tiešām iestājos par savējiem, jo ticēju īstai draudzībai un biju uzticīga savējiem, bet izrādījās, ka veltīgi, jo mani nodeva mani paši tuvākie, viņi pārmeta kažoku uz otru pusi. Problēma nav tajā, ka viņi sāka ar mūsu pāridarītājiem meklēt kontaktus un iefiltrēties viņu lokā, jo esmu tikai par to, ja var salīgt mieru un komunicēt visi normāli, bet problēma tāda, ka tie cilvēki tika pagriezti pret mani un uztaisīts, ka tie taču man neko slitu nekad neesot darījuši. Un sāk slavēt slavu dziesmas cik viņi labi un cik es briesmīga visās jomās. Es nesaprotu, ko šī situācija man māca? Es esmu naiva un pārāk uzticīga cilvēkiem? Kāda bija mana mācība, kas jāsaprot no šī visa?

4. Kāpēc citi tā darīja? Saplēsa manas mantas un izturējās tā it kā nekas nebūtu noticis. Kāds solīja kādu lietu salabot vai nopirkt vietā citu, bet to neizdarīja. Bet es tikai pacietīgi gaidīju un nejautāju vai salabos un kad to izdarīs. Vienkārši uzticējos un domāju, ka izdarīs viņi to, kad viņiem būs laiks un resursi. Bet tā arī paliku bešā. Man bija neērti kādam atgādināt, ka mums bija vienošanās par kaut ko. Ja arī saņemos runāt par to, tad cilvēki izturējās tā it kā nekas nebūtu noticis. Viņi visu laiku pret mani izturas tā it kā tas, kas ir man, tas nav saudzējams un ar to var apieties brutāli, it kā man būtu neizmērojami resursi. Arī viena paziņa man nesamaksāja naudu par pakalpojumu tikai tāpēc, ka zināja, ka nopelnīju vienā haltūriņā nelielu naudas summiņu. Bet to es nopelnīju pie cita cilvēka, bet paziņa izdomāja, ka tāpēc var man nemaksāt, bet tas neattiecās uz viņu. Par to naudu, kuru viņai bija jāmaksā man, viņa aizgāja sev nopirkt jaunas kurpes. Kaut gan man nebija ko ēst un haltūrā citā mazo summiņu, kuru nopelnīju bija jāsamaksā par ūdeni un elektrību, lai neatslēdz. Kā runāt ar cilvēkiem tādās situācijās? Man ir neērti kaut ko prasīt vai atgādināt un no tā ciešu. Un, ja saņemos runāt, tad neko nedod vai pēkšņi paziņo, ka viņiem nav izdevīgi man maksāt. Kāpēc citi grib, lai viņiem kaut ko izpalīdzu, kaut ko izdaru, kaut ko iedodu ,bet, kad dabū no manis manu daļu, tad savas saistības daļu nepilda? Kā var uztrenēt/uzaudzēt drosmi, pašapziņu?

Elvita Rudzāte atbild: 

1. Bērni izvēlas vecākus, lai vecāku slikto pārvērstu labajā. Tas nozīmē, ka bērniem ir jāmācās no vecāku kļūdām un nav tās jāatkārto savā dzīvē. Piemēram, Linda būs mācījusies no sava tēva kļūdām, ja pati neatkārtos savā dzīvē tieši tādas pašas kļūdas kā tēvs, ja viņai nepiemitīs tādas sliktās īpašības kā viņas tēvam.

2. Tas, kas tev kaitina citos, tā īpašība piemīt arī tev. Ja tevi kāds izmanto, tad padomā, kuru cilvēku tu izmanto? Piemēram, vai Linda neizmanto manu labvēlību, ka es atbildu uz visiem viņas jautājumiem zem devīzes, ka viņa grib mācīties, bet patiesībā, vai viņa tiešām grib mācīties, jo līdzīgi jautājumi atkārtojas?

3. Visas īpašības, kas tevi kaitina citos cilvēkos, piemīt arī tev pašam. Diemžēl Linda redz citos skabargu, bet neredz sevī baļķi. Pie tam Linda nav patiesa. Ja tu neesi patiess, tad neceri, ka citi pret tevi būs patiesi un tevi nenodos.

4. Drosme attīstās, ja cilvēks apgūtās zināšanas pielieto praksē un ikdienas situācijās ievēro Dievišķos likumus. Jo plašāks apziņas līmenis, jo cilvēks drosmīgāks. Visas dzīves pamats ir patiesums. Diemžēl Linda nav patiesa, tāpēc arī viņas dzīve ir šķība, jo ēka, kurai nav pamatu, stāv šķībi vai sabrūk.