Manā situācijā tās nebija neizprotamas bailes, manas bailes bija par bērnu, ka ar viņu var notikt kaut kas slikts, konkrētāk, ka viņš varētu nomirt. Un tās bija spēcīgas bailes, ar kurām cīnījos ik pa laikam. Kad nespēju tās aizdzīt pavisam, tad es par šo tēmu Jums uzrakstīju šeit portālā un lūdzu tam skaidrojumu un padomu, kā no bailēm atbrīvoties
(http://domatajs.lv/kapec-man-bez-iemesla-ir-bailes-ka-mans-berns-var-nomirt/).
Jūs izteicāt hipotēzi, ka tas nāk no iepriekšējās dzīves un ka varētu izmantot holodinamikas metodi baiļu atbrīvošanai. Diemžēl nespēju atrast laiku, lai apmeklētu kādu no nodarbībām vai aizietu uz konsultāciju, tagad gan saprotu, ka varbūt tā bija arī labāk. Bet es ļoti lūdzu Dievu, lai
viņš atbild uz jautājumu, kāpēc manī ir šādas bailes, kas bija ļoti spēcīgas. Es laikam piedzīvoju brīnumu, jo atbilde tiešām nāca manā galvā kā stipra un skaidra doma (tā es laikam to varu raksturot) un tā atbilde bija “Tāpēc, ka es neuzticos Dievam”. Tajā mirklī man bija viss tik skaidrs. Es sapratu, ka tiešām šī bija tā lieta, kur es neuzticējos Dievam, jo pie pilnīgas uzticēšanās sajūtas, nav baiļu. Es lūdzu piedošanu Dievam un mainīju savu domāšanu. Kopš tā laika bailes par bērnu vairs nav atgriezušās. To pašu es arī izdarīju ar visām savām mazajām bailītēm un
ikreiz, kad man uznāk bailes par kaut ko kaut vai nenozīmīgu, es lasu lūgšanu Dievam un lūdzu, lai viņš izlemj kā būs, atstāju visu Viņa ziņā, jo es uzticos Viņam un zinu, ka Viņš zin labāk, kas man ir vajadzīgs. Gribēju padalīties ar savu stāstu, varbūt tas arī kādam palīdz.
Elvita, vēl pie reizes, kad rakstu gribu Jums pajautāt, vai tas kaut ko nozīmē vai arī Dievs un Dievmāte rādīja man brīnumu (neko tādu
iepriekš neesmu piedzīvojusi)? Lieta tāda, ka pagājušā mēnesī 8.decembrī pirmo reizi izmantoju iespēju un laikā no 12:00-13:00
aizgāju uz baznīcu un lūdzu Dievmātei žēlastību grēku piedošanai. Es no visas sirds lasīju lūgšanas un rozārijus un pēkšņi man palika tādas kā karstas plaukstas, nu tā it kā tās turētu ļoti daudz siltuma, it kā karstas, bet patīkami. Man nebija rokās cimdi, baznīcā bija vēsīgi, bet plaukstas bija karstas. No tās dienas, tas atkārtojās vairākas reizes. Es parasti lūgšanas lasu no rītiem, braucot mikroautobusā, un arī tur, pat ar cimdiem,
sajutu pilnīgi to pašu sajūtu.
Elvitas Rudzātes atbilde: Zita ir saņēmusi un saņem Dieva žēlastību, kas izpaužas kā brīnums. Zita ar savu pieredzes stāstu vēlreiz mums apliecina, ka Dievs un Augstākie spēki eksistē, un Viņi dod iespēju mums to sajust, bet šādu žēlastību saņem tikai tie, kuri patiešām sāk ticēt Dievam un paļaujas uz To pilnībā, atstājot savu dzīvi Viņa rokās. Ticība Dievam var atbrīvot ne tikai no bailēm, bet arī no visām citām problēmām, un galvenais tas neko nemaksā. Bet tā kā cilvēki netic Dievam, tad viņiem nākas meklēt visvisādas metodes, lai tikai atrisinātu savas problēmas. Protams, Dievs gaida, lai mēs izprotam savas mācības. Acīmredzot Zitas mācība bija neticība un viņai caur savām bailēm nācās šo mācību apgūt. Man prieks, ka Zitai izdevās tikt galā pašai ar savu problēmu bez citu palīdzības. Tas ir vēl viens pierādījums, ka galvenais palīgs cilvēkam ir pats cilvēks, ja viņš sevi ir atdevis Dieva rokās.
sending...
