Pērs Gints garīgā skatījumā 21.11.2017

Literāro darbu vērtība slēpjas to kaleidoskopa efektā. Šajos darbos ir ietverts plašs spektrs dzīves patiesību un to salikumi. Atšķirīgi lasītāji vai viens un tas pats lasītājs dažādos dzīves posmos var uztvert un paņemt sev ko citu.

Šāds literārais darbs ir arī H. Ibsena luga “Pērs Gints”. Šīs lugas kaleidoskopā ir gan savas patiesās būtības meklējumi, gan nodevība, gan beznosacījuma mīlestība.

Šosezon “Pēru Gintu” iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī un Latvijas Nacionālajā Operas un Baleta teātrī, kas norāda, ka lugas vēstījums ir aktuāls daudziem vēl joprojām.

Mazliet par lugas autoru. Mēs zinām, ka visu šajā pasaulē rada Dievs, bet mēs esam instrumenti Viņa rokās. “Pēru Gintu” Dievs uzticēja sarakstīt H. Ibsenam, jo acīmredzot viņam bija attiecīgās kvalitātes un pieredze, kas atstāja darbā iecerēto cilvēcisko nospiedumu. Henriks Juhans Ibsens dzima 1828. gada 20. martā turīga tirgoņa ģimenē nelielā Norvēģijas ostas pilsētiņā. (1) Neilgi pēc viņa piedzimšanas ģimenes materiālais stāvoklis radikāli pasliktinājās, viņi vairākkārt mainīja dzīvesvietu. Piecpadsmit gadu vecumā Ibsens pameta mājas un kļuva par farmaceita mācekli. Kādai farmaceita kalponei no Ibsena piedzima ārlaulības bērns. Ibsens dzīvoja vairākās valstīs: Norvēģijā, Itālijā un Vācijā. Bija precējies un uzaudzināja dēlu. Vecumā viņu piemeklēja infarkts. Lugu “Pērs Gints” viņš uzrakstīja 1867. gadā, kad viņam pašam jau bija 40 gadu. Vecums, ko sauc par pusmūžu, viens no cilvēka dzīves krīzes laikiem, kad tiek uzdoti jautājumi: “Kas esmu? Kāda ir mana patiesā būtība? Kā lai atgriežos pie tās?”

No lugā pieejamās informācijas Pēra Ginta dzimtas koks sastāv no viņa paša, viņa vecākiem, vectēva pa tēva līniju, Pēra sievietēm un ārlaulības bērna. Lugā kāds vīrs un kāda sieva pastāsta: “Viņa [Pēra] tēvs bija žūpa, mātei prātiņš vājš./ Kas tur par brīnumu, ka dēls ir trakotājs.” (2, 25.lpp) Pēra Ginta vectēvs Rasmuss Gints visu mūžu krāja bagātību: “ Pilna bij tad klēts un māja.” (2, 13.lpp.) Bet viņa dēls (Pēra Ginta tēvs) Jons Gints bija dzērājs un naudas šķērdētājs. Pēra Ginta māte Oze akli mīlēja savu dēlu, bija nekonsekventa, te žēloja dēlu, te lādēja viņu, pārmeta, ka viņš nav attaisnojis uz viņu liktās cerības.

Pērs Gints nebija ne reizi precējies klasiskā izpratnē, bet viņam bija sievietes, ar kurām viņš bija stājies laulībā Dieva priekšā. Pirmā minētā ir nolaupītā līgava Ingrīda, kuru viņš viegli iegūst un ātri pamet, pārmetot tai tikuma trūkumu: ”Vai tev dziesmu grāmatiņa/ Mutautā? Vai zelta mati?/ Vai tev apģērbs balts? (…) Vai, kautros smaidos vīta,/ Tava sirds vēl iesilt var? (..) Tīrs, vai tiek, kas tevi skata?” (2, 46.lpp.) Tad minētas ir trīs kalnu meitas, kuru vidū Pērs Gints dejodams apraksta savas pretrunīgās izjūtas: “Prāts salts, sirds karsti līksmojas,/Acis smejas, kaklā asaras!” (2, 52.lpp.). Pērs Gints aiz aprēķina gandrīz salaulājas ar Zaļo sievieti, Dovres veča, troļļu karaļa, meitu: “Jā, tiešām es gribēju to./ Par līgavu un tādu valsti labprāt/ Es gribētu kaut ko arī aizmaksāt,/ Bet tikai – tikai spējamo.” (2, 65.lpp.) Lai gan Pērs Gints nespēj pārtapt pilnīgi par trolli, tomēr viņa troļļu bērns piedzimst: “Viņš ir tavs: kas darīts, tas padarīts.” (2, 66.lpp.)

Vienīgās gaišās jūtas Pēram Gintam ir pret Solveigu: “Ja pie manis tu gribi apmesties,/ Pār manu būdu tad svētība ies.” (2, 82.lpp.) Tomēr pirms tam savītās karmiskās attiecības ar citām sievietēm, kuras viņš pievīla, neļauj viņam veidot tīras attiecības ar Solveigu: “Jā, prom no skata, nevis no gara,/ Pār mani mūžam tai [Zaļajai] paliks vara. Ingrīda un trīs tās tur kalnu spraugās -/ Tās visas dien , nakti uz mani raugās.” (2, 87.lpp.) Pērs Gints sajūtas necienīgs Solveigas un dodas pasaulē cīnīties ar saviem iekšējiem dēmoniem, ar sevi pašu, sakot Solveigai: “ Tev jāgaida. Visgrūtākais darbs man vēl jādara. [..] Viens pats to es darīt iešu. [..] Vai ilgi vai ne – tev vajag gaidīt.” (2, 88.lpp.)

Savā ceļojumā Pērs Gints sastop vēl kādu sievieti – dejotāju Anitru, un kaisle viņam aptumšo prātu: “Anitra, palma saldākā,/ Tik tevi zinu nu!/ Pat kazu sieram Angorā/ Ne puse nav tā garduma,/ Ko dod, Anitra, tu!” (2, 125.lpp.) Anitrai gan interesē tikai Pēra Ginta dārgumi un naudas maks, un šoreiz tiek piekrāps, apzagts un pamests Pērs Gints pats, tā teikt, nodevības karma atgriezās.

Tomēr pāri nodevības tēmai ir Pēra Ginta savas patiesās būtības meklējumi visas dzīves garumā. Luga sākas ar  vārdiem: “Pēr, tu melo!” (2, 9.lpp.) Ar šiem vārdiem tiek pateikts – tu neesi tu pats, tu neesi patiess. Patiesums ir cilvēciskā pamatvērtība. “Simboliski Patiesība ir ēkas pamati. No dzīves mēs zinām, ja ēkai ir šķībi pamati, tad ēka lēnam sāk brukt kopā. Tieši tāpat tas ir dzīvē, ja cilvēks ir nepatiess, tad viņa dzīve nevar būt laimīga,” tā skaidro E. Rudzāte. (3) Ja cilvēks nav patiess, tad viņš nespēj būt tikumīgs, mierīgs, izjust mīlestību un būt nevardarbīgs. Pērs Gints dzīvo netikumīgu dzīvi, viņa dzīves veids ir izlaidīgs un biznesa darījumi ar apšaubāmu morāli. Pērs Gints ir nemiera gars, trakotājs. Viņš nespēj mīlēt, nedz pieņemt mīlestību. Savu interešu un miesas glābšanas labad, viņš kļūst arī vardarbīgs.

No vienas puses – Pērs Gints ir tieši tāds, kāds viņš ir, proti, egoistisks bezgodis, merkantils, bezatbildīgs piedzīvojumu meklētājs ar vēlmi “par kaut ko būt”, būt par kaut ko īpašu, būt par karali. Bet no otras puses – tās visas ir viņa maskas, aizsargreakcijas, uzņemto stresu izpausmes, un īstenībā viņš ir ļoti tālu no savas patiesās būtības, no sevis paša. Pēram Gintam ir kauns par to, kas viņš ir un kāds viņš ir, viņš ļoti vēlas, lai citi ar viņu lepotos. Viņš nespēj noticēt, ka kāds varētu viņu pieņemt un mīlēt tādu, kāds viņš ir. Dzenoties pēc mantas, stāvokļa sabiedrībā, viņš aizvien vairāk attālinās no savas patiesās būtības.

Cilvēks sāk atgriezties pie savas patiesās būtības, beidzot melot un izlikties, beidzot izpatikt citiem, atbrīvojot vēlmi lepoties, pieņemot sevi. Respektīvi, kad visas kārtiņas tiek nolobītas, parādās kodols – patiesā būtība: “Tu neesi ķeizars, sīpols esi tu./ Nu mizot es gribu tevi, mīļais Pēr! […] Hm, brīnums, tik mizas vien atrodu,/ Vai neredzēšu reiz kodolu?” (2, 172.lpp.)

Izvērtējot savu dzīvi, Pērs Gints secina: “Cik savādi liktenis apgriežas,/ Jā, dzīve esot pilna viltības./ Un gribi tu to pārspēt un dari tā -/ Viņa izvijas citādi, un tev nav nekā.” (2, 172.lpp.) Pienākot pie meža būdas, kurā Solveiga viņu ir gaidījusi visu mūžu, Pērs Gints kā Sprīdītis aptver, ka gājis meklēt sevi, laimi pasaulē, lai gan laime ir bijusi tepat dzimtenē, mājās: “Ak, patiesība! Un nekad citādi vairs nevar būt!/ Ak, šausmas! Te bij man manu ķeizara valsti gūt!” (2, 173.lpp.) Bet duālā pasaulē laikam tā ir, kamēr neizej maldu ceļus, pie atklāsmes netiec.

Pērs Gints saņem pārmetumus par savu dzīvi no savām greizajām domām kā kamoliem, no aizmirstiem sapņiem kā savītušām lapām, no neizdziedātām dziesmām kā zuzošanas gaisā, no neizraudātām asarām kā rasas pilieniem un nepadarītiem darbiem kā nolauztiem stiebriem: “ Pastarā dienā/ Mēs nāksim visi./ Apsūdzēt tevi – / Tu pazudīsi.” (2, 175.lpp.) Pērs Gints tiek vērtēts ne tikai pēc tā, ko viņš izdarījis, bet arī pēc uzņemtās bezdarbības karmas: “Ak, kas tā par tiesu sīvu!/ Pārmet man pat negatīvu.” (2, 175.lpp.)

Dzīvojot pārgalvīgi, neapdomīgi, Pēram Gintam jau jaunībā bija jātiekas ar Lielo Līko, no kura viņu paglāba mātes un Solveigas mīlestība: “ Par stipru viņš [Pērs Gints] bija caur sievu ziņu.” (2, 70.lpp.) Mūža nogalē, kad Pērs Gints ceļo mājup un kuģis grimst, Lielais Līkais atkal ir klāt. Pēram Gintam tiek dota iespēja pašuzupurēties un dzēst savu slikto karmu, bet viņš izvēlas dzīvot, nogrūžot no laivas otru slīcēju, kuru mājās gaida sieva un mazi bērni: “Tas mirst, ko mana roka skar!/ Nost! Laiva divus nepanes!’’ (2, 160.lpp.)

Cits mistiskais tēls, ar kuru Pēram Gintam ir jāsastopas lugas un  mūža beigās, ir Pogu lējējs, kurš palīdz Dievam atdalīt “graudus no pelavām” un kuram jāizlemj, vai ļaut Pēram Gintam nākt vēl iemiesojumā vai sūtīt viņu uz pārstrādi: “Tu dzīvē nekad neesi bijis tu pats,/ Kam kliegt tad, ja tieci pārstrādāts?” (2, 179.lpp.) Pogu lējējs arī atklāj, ko nozīmē atgriezties pie savas patiesās būtības un dzīvot saskaņā ar to: “”Esi pats tu” ir: sevi nonāvēt. [..] Tas ir: vajag tev gribēt un spēt,/ Ka ar Meistara domām tu saskaņojams.” (2, 186.lpp.) Proti, ir jāatsakās no sava egoisma un jātiecas savienoties ar savu Augstāko Es.

Lugas pēdējā ainā Pērs Gints mirst, pieķēries cieši pie Solveigas un paslēpis savu seju viņas klēpī: “ Es tevi aijāšu sargādama,- /Dusi nu, zēns mans mīļākais!” (2, 199.lpp.) Caur Solveigu Pēra Ginta mūžs ir pagājis viņas “ ticības, cerības, mīlas svētziņā.” (2, 198.lpp.) Solveiga ir vienīgais Pogu Lējēja pieprasītais liecinieks, kurš spēj pateikt, ka Pēra Ginta mūžs nav bijis veltīgs. Bet Pogu Lējēja lēmums lugā ir daudzpunkte: “Pēr Gint, – tātad pie nākamā krustceļa. / Un tad … Man vairāk tagad nav jāsaka.” (2, 199.lpp.)

Autore: Daina Rūtena

Izmantotā literatūra un avoti:

1. Brīvā enciklopēdija internetā Vikipēdija https://lv.wikipedia.org/wiki/Henriks_Ibsens
2. Ibsens H., Pērs Gints, Dramatiska poēma piecos cēlienos, izdevums., tulk. J. Akuraters, Rīga: Liesma, 1979, 200 lpp.
3. Rudzāte E. Cilvēciskā vērtība Patiesība – kāpēc tā tik svarīga?, raksts interneta vietnē Domatsjs.lv http://domatajs.lv/cilveciska-vertiba-patiesiba-kapec-ta-tik-svariga/